Kā Guntis Belēvičs patiesās rūpēs aicina mani trenēt savu publicista spalvu un slavēt viņa veikumu

www.apinis.lv ir mans privātums, proti, publicistika un viedoklis. Šīs pārdomas radījis mans draugs un kolēģis Guntis Belēvičs, kurš likumiskā kārtā ar advokatūras un tiesu varas palīdzību nolēmis piespiest mani atsaukt pret viņu, Guntaprāt, nepatiesas un cieņas aizskarošas ziņas. Tā kā šīs ziņas ir nepatiesas un Gunta Belēviča cieņu aizskarošas, man tās jāatsauc tieši tādā formā un vietā, kā un kur rakstītas.

Šīs ziņas rakstītas literāra daiļdarba formā kā mans personiskais viedoklis un atrodamas manā virtuālajā dienasgrāmatā "www.apinis.lv", tāpēc atsaukšu katru no tām atsevišķi, protams, pilnveidojot savu publicistikas žanru. Izcils piemērs man ir ASV priekšvēlēšanu kampaņa, kur katra pretendenta angažēti publicisti veic virtuozus vingrinājumus.

Šoreiz kā nepatiesu un Gunta Belēviča cieņu aizskarošu atsaucu ziņu, ka savā publicistikas žanrā veiktajā literārajā darbā "Saules mūža ministrija" esmu nosaucis Gunti Belēviču par Saules ministru. Es biju domājis šādi cildināt mūsu dižo ministru, domādams Vairas Vīķes-Freibergas disertācijā un monogrāfijā apkopotās "Saules dainas", Raiņa saules dzejas, latviešu tautas gara mantojumā cildināto sauli kā visa dzīvā māti.

Guntim Belēvičam šāda asociācija izrādījās nepieņemama, un es, cienīdams ministra vēlmi, šo savu alegoriju atsaucu. Apņemos rīkot tautas aptauju: kāds būtu cienījamākais apzīmējums mūsu dižajam veselības ministram, iesākumam piedāvājot "Visskaistākais veselības ministrs", "Visgudrākais veselības ministrs", "Viedākais veselības ministrs" (savulaik Latvijas Radio Guntis Belēvičs skaidroja, kā viņa "viedā un gudrā vadībā Armandam Ploriņam" izdevās atteikties no sanitāro automašīnu īres no uzņēmēja Adigjozala Mamedova AS Rīgas sanitārā transporta autobāze Rīgas un Pierīgas iedzīvotāju glābšanai).

Tuvākajā laikā man jāatsauc 67 aksiomas, paradigmas, viedokļi un cita mana literārā garamanta. Man būs fantastiska dzīves skola – jāuzraksta 67 literāri darbi, pēc kuru radīšanas, šķiet, kļūšu par klasiķi šaurā, bet dižā literatūras žanrā, kam varētu dot nosaukumu "guntisms". To noteikti varēs apkopot grāmatā.

Iedomājieties lielo dzīves grāmatu, kurā aprakstīts valstsvīrs, pavārs, briežu gans, farmaceits, bioloģijas doktors, Kokneses fonda izsoļu vadītājs, šarmants vīrietis savai biroja vadītājai, Latvijas medicīnas tēvs un visu jautājumu guru Guntis Belēvičs. Uz šaurajām baltajām lapām kāds uzšvīkājis savas piezīmes cieņā un mīlestībā, izceldams šīs dzīves grāmatas galvenā varoņa savdabīgākās šķautnes un brīnumainākos darbus, lai izmantotu to savā literārā rosībā.

Katram rakstošam cilvēkam vajag varoni vai tematu, lai viņš varētu izpausties, attīstīt savu spēju virknēt vārdus vai sentences. Cik daudzi talantīgi cilvēki nav spējuši kļūt par skribentiem tikai tāpēc, ka viņu apkārtnē nav bijušas spilgtas personības, ko ielikt vienā vai otrā situācijā, iemūžināt tēlā.

Arī es jau biju atmetis ar roku literārai rosībai un lēnīgi vēroju, kā talantu bez varoņiem izsaimnieko Egils Līcītis, Aivars Ozoliņš vai Dainis Lemešonoks. Egils Līcītis gan saskatījis, ka deputāti ir sulīgi personāži un tad tos arī piesmej savos sižetos, bet lielākā daļa latviešu spalvas meistaru dienu no dienas kļūst nīgrāki un īgnāki. Nu kā tu kļūsi par Konanu Doilu, ja tavs vienīgais iespējamā latviešu Šerloka Holmsa līdzinieks ir Rihards Kozlovskis? Napoleona mantija būs nedaudz par mazu Raimondam Vējonim, savukārt Kārlim Šadurskim allaž kā ēna pāri laižas ziņa, ka veiksmīgākais un populārākais izglītības ministrs bijis Rainis.

Var jau pamēģināt iedzīvināt Laimdotu Straujumu kā Žannu d'Arku Brīvības cīņās, iztēloties Andri Šķēli un Solvitu Āboltiņu kā Meistaru un Margaritu, bet rezultāti diez vai būs gaidītie.

Kā jau teicu, biju atmetis ar roku šai aktivitātei un mierīgā garā aprakstīju tabakas dūmu kaitīgumu, transtauku lomu koronārās slimības attīstībā un jaunāko diagnostisko aparatūru Gaiļezera slimnīcā, rediģēju medicīnas žurnālus un Ministru kabineta noteikumus. Visi tie Ministru kabineta noteikumi, kas nāca no manas mīļotās Veselības ministrijas, bija vienkārši, prognozējami, bezcerīgā latviešu valodā rakstīti, tajos trūka ne tikai komatu un garumzīmju, bet arī loģikas un jēgas.

Un tā garlaikoti klaudzēja dienas Latvijā, līdz politikā ienāca Guntis Belēvičs. Manā dzīvē ienāca tēls, kuru brīvi varēja likt jebkurā epizodē, jebkurā tēlā. Ne dienas bez notikuma. No rīta pamodies – un visur ir Guntis – televīzijā, portālos, avīzēs un satrauktos kolēģu zvanos. Tiesa, televizora un avīžu man nav, tāpēc man 50% Gunta iet secen, un tikai tāpēc es neesmu vēl uzrakstījis triloģiju "Varonīgais Guntis veselības reformas priekšgalā".

Šā vai tā: paldies Guntim par to, ka viņš tāds ir. Iedomājieties, cik mums būtu garlaicīgi bez viņa. Naudas medicīnai nav, cilvēki nokārtām galvām paši ietu uz morgu. Bet tagad šajā veselības druvā ienāk Guntis: naudas tieši tāpat nav, bet cilvēki to pašu ceļu veic, cīnoties rindā izmeklējuma dēļ. Iespējams, šis izmeklējums pienāks 2065. gadā (un tas ir pilnīgi nopietni – nozīmīgākais Gunta Belēviča politiskais dokuments tā arī saucas "Latvijas veselības platforma 2015–2065").

Visi pārējie ministri kopā nespēj radīt tik daudz svaigas informācijas kā mūsu ministrs. Kāda burvīga mozaīka: bulciņu drudzis, ģimenes ārsti bez analīzēm, pacienti, kas ārstējušies privātās iestādēs, turpmāk dabūs maksāt par visu veselības aprūpi paši, rezidentus nomitinās lauku ciematā.

Es vakaros vēlētos uzspēlēt bumbu, paskriet pa mežu vai vienkārši pasērst ar draugiem – nē: man ir jāraksta un jātrenē spalva, jo Guntis nesnauž, Guntim ir plāns.

Vēlos visus brīdināt, ka man ir pamats Gunti Belēviču uzskatīt par savu literāro īpašumu. Lai Egīls Līcītis trenējas, apsmejot Jāņa Dūklava ministrijas piena cenas, bet Aivars Ozoliņš – Aivara Lemberga vārdā nosaukto Ventspils brīvostu. Es redzu skaudību visu Latvijas skribentu acis – viņiem nav Gunta Belēviča. Atšķirībā no citiem varoņiem Guntis Belēvičs lasa visu par sevi uzrakstīto, izraksta citātus un nosūta savam advokātam, un galu galā izteiksmīgi lasīto komentē televīzijā. Viņš laiku pa laikam paziņo kaut ko iedvesmojošu arī par mani, piemēram, ka es viņu aprakstu, jo vēlos strādāt Stradiņa slimnīcas valdē. Šo viņa paziņojumu es saprotu tā: līdz ar brīdi, kad būšu apkopojis visus savus Guntim Belēvičam veltītos daiļdarbus grāmatā, saņemšu piedāvājumu darbam slimnīcā ar glorificēti dižākajiem parādiem Latvijas vēsturē.

Atkārtošu visiem vēlreiz – tiesības aprakstīt Gunti Belēviču kā hunveibinu, doktoru Dūlitlu vai vienkārši Karlsonu ar propelleru, pirmkārt, pienākas man, nevis, piemēram, Lato Lapsam, Mārim Zanderam vai citiem, kas grib izrakstīties pie gatava tēla. Manuprāt, pašlaik globālajā publicitātē ir tikai viens tēls, kas var ar Gunti Belēviču sacensties – tas ir Donalds Tramps, republikāņu partijas kandidāts ASV prezidenta vēlēšanās. Visu, ko pasaka Tramps, kā arī visu to, ko uzraksta par Trampu, katru dienu publicē visa globālā prese un elektroniskie mediji gan latīņu burtiem, gan hieroglifiem.

Gunti! Kā mums abiem nav noveicies ar zemi un valodu – būtu mēs piedzimuši Amerikā! Šodien tu stāvētu prērijā uz smagās mašīnas 100 tūkstošu jeņķu priekšā, vicinātu dūri un kliegtu mikrofonā, bet es to visu komentētu un jau būtu izvirzīts Pulicera prēmijai vai vismaz par saviem komentāriem saņemtu honorāru. Un tu, Gunti, varētu bez bažām katru rītu paust, ka es vēlos kļūt par Meijo klīnikas direktoru.

Tiesa, man līdz Trampa kritiķu, apjūsmotāju, līdzjutēju, nievātāju publicistiskajam līmenim tālu – ja padomā, ko tik viņi nav sadarījuši ar Trampa uzvārdu, veidojot salikteņus. Bail iedomāties kā visas trampisma galotnes pievienotos mūsu ministra uzvārdam. Mani satrauc arī tas, ka amerikāņi Trampa raksturojumam izmanto salīdzinājumus (no humānās un zooloģiskās pasaules), kuras es būtu gribējis lietot, bet nevaru, jo tad jau tas būs plaģiātisms, turklāt par tādiem zooloģismiem Latvijā mani uz 5 gadiem par valsts varas apdraudējumu iespundētu arī bez jaunajiem drošības likumu labojumiem.

Mani satrauc tas, ka zemeslodes literārajā mantojumā daudz ir uzrakstīts vai vismaz alegoriski savārdots teikumos, ko gribētu par Gunti Belēviču rakstīt es. Piemēram, 19. gadsimta beigu vācu publicistikā, kur opozicionāri aprakstīja tronī kāpušo ķeizaru Vilhelmu II: "Viņa godkārība ir tik liela, ka viņš katrās kāzās grib būt līgavainis, katrās kristībās jaundzimušais un katrās bērēs nelaiķis." Vilhelms II vēlāk izraisīja 1. Pasaules karu.

Literārā jaunradē Guntis pats arī netur rokas klēpī, piemēram, televīzijas šovā cienājot viesus ar uzkodām Zāle un koki, Sarkanā ar sarkano, Strimala sauļojas un Meklējums, pamatēdienu Nenoplēstais, sistais, meklētie un raktie un desertu Kama ar lauku dzelteno.

Kaut kā netīšām literārās alegorijās sanāca komentēt Gunta Belēviča un valdības veikumu sociālajā determinancē. Es aprakstīju, ka pagājušajā gadā Latvijā mirušas 11 mātes dzemdību un pēcdzemdību laikā. Tas ir sliktāk nekā Tadžikistānā un Kirgizstānā (pieklājības pēc eiropeisku salīdzinājumu nebūs). Lielākoties šīs mātes bijušas nelīdzestīgas – nav stājušās grūtniecības uzskaitē pie ginekologa vai vecmātes. Tomēr mans secinājums bija pārsteidzīgs: "Mātes mirstība 5 uz 10 000 dzemdētājām Rietumeiropas valstīs būtu 100% iemesls ministram atkāpties, ja ne pakārties," – un es kategoriski atvainojos par jebkādām asociācijām ar Gunti Belēviču, jo nevienam Rietumeiropas ministram kopš 2. Pasaules kara šādi rezultāti nav bijuši un mēs nevaram novērtēt, kā šie ministri būtu rīkojušies.

Šis mans teikums arī ir starp tiem, kas man būtu jāatsauc kā cieņu un godu aizskarošs, bet tas nudien nav teikts par Gunti Belēviču, bet gan par Rietumeiropas ministriem. Tad nu es rakstīšu vēstules visiem Rietumeiropas ministriem, izstāstīšu kādi ir Latvijas mātes un bērna mirstības rādītāji, un lūgšu viņus komentēt – ko viņi šādā situācijā darītu. Pārīti no viņiem (šiem Rietumeiropas ministriem) es pazīstu personiski.

Jāteic, Guntis Belēvičs dara – viņš izvēlējies vienu no šiem gadījumiem un noģiedamā formā paģērējis ārsti atlaist, sertifikātu anulēt, paraugprāvu rīkot. Nu, tāda īsta vīra rīcība. Mēs ar Gunti varēsim par šo gadījumu publiski padiskutēt kā līdzzinīgi dzemdniecības un ginekoloģijas speciālisti.

Tā nu, pateicoties Guntim Belēvičam, katru vakaru pēc darba ķeršos pie datora klaviatūras, lai literāras etīdes veidā publicistikas žanrā atsauktu citu pēc citas, Guntaprāt, nepatiesās ziņas.

Novērtē šo rakstu: