Kā Hosams un viņa ministrija padara cilvēkus par nevarīgiem invalīdiem
Pietiek lasītās27.05.2025.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Kad rakstīju par to, kā Jaunās Vienotības vēža tipiskākā egocentriķa Hosama Abu-Meri vadītā Veselības ministrija atņēmusi iespēju mediķiem piemeklēt un atrast retas autoimūnās slimības – multiplās sklerozes pacientiem atbilstošākos medikamentus, trīskārtīgi samazinot šīs diagnozes pacientiem pieejamos magnētiskās rezonanses izmeklējumus, ironiski piebildu, ka ir iespēja iet vēl soli tālāk un atņemt viņiem valsts apmaksātos medikamentus vispār, jo to cena ir “drusku” augstāka nekā aspirīnam un vienam pacientam var izmaksāt pat divus tūkstošus eiro mēnesī.
Izrādās, ka mana ironija nebija nevietā un valsts apmaksātā politiskā tūrisma labumu čaklais izmantotājs Hosams tiešām ir ķēries pie šāda risinājuma, jo taču ierēdņi, kuri ne minūti nav mācījušies ne medicīnu, ne farmāciju, labāk zina, kāds tieši medikaments ir nepieciešams konkrētajam pacientam. Proti, viņam noteikti palīdzēs vislētākās zāles.
Bailēs no korupcijas, iespējas kādam nejauši vai jauši tikt pie lielākiem labumiem nekā kaimiņam vai citam pacientam ar tādu pašu diagnozi valsts ir noteikusi, ka tā kompensēs nevis jebkuru medikamentu ar slimības ārstēšanai vēlamo aktīvo vielu, bet gan vislētāko. Tas nekas, ka reizēm tieši kopā ar aktīvo vielu tabletē vai injekciju šķīdumā ievietotajām saistvielām var būt izšķiroša loma, lai konkrētajam pacientam konkrētā aktīvā viela tiešām organismā nonāktu tieši tur, kur tā veic savu ārstniecisko darbību, un tā iedarbotos un būtu efektīva.
Vēža, sirds un asinsvadu, gremošanas un zarnu trakta orgānu, kā arī citiem slimniekiem jau izsenis bija jāsamierinās – še, aktīvā viela šajā tabļetkā ir, to mēs tev kompensējam. Ak, tev iedarbojas kaimiņu farmācijas kompānijas ražotais medikaments, jo tur aktīvajai vielai pievienotas citas sastāvdaļas, - tās ir tavas iedomas. Mēs tikai lētāko.
Mēģinājumi šādu attieksmi piemērot arī ārkārtīgi sarežģītajai, mediķiem un zinātniekiem joprojām līdz galam neizprotamajai autoimūnajai saslimšanai - multiplajai sklerozei, par kuras izcelsmes atklāšanu un ārstēšanas līdzekļu atrašanu jau gadu desmitiem ir izsludināta Nobela prēmija un kuru joprojām nevienam uz šīs planētas nav izdevies iegūt, ir bijuši vairākkārt, taču mediķiem izdevās pārliecināt, ka tiem pacientiem, kuriem ir labi ārstēšanās rezultāti, lietojot oriģinālo medikamentu, būs iespēja saglabāt to pašu neeksperimentējot un neriskējot vai arī ģenēriķis būs piemērots, savukārt jaunie pacienti uzreiz sāks ar valsts kompensēto lētāko medikamentu.
Tomēr vēlme taupīt laikā, kad miljoni un miljardi nepieciešami airbaltikiem, railbaltikiem, tanku skulptūrām, politiskajam tūrismam, privātajām lidmašīnām un citām tikai politiķiem paredzētajām ekstrām, pienācis brīdis, kad arī tiem, kuri veiksmīgi spējuši noturēt multiplās sklerozes attīstību grožos un pat desmit un vairāk gadus, lietojot vienu un to pašu tā paša ražotāja oriģinālo medikamentu, ir spējuši saglabāt vai pat uzlabot savu fizisko stāvokli, tagad tiek kompensētas tikai lētākās zāles.
Ak, jā, ja vēlies tomēr lietot iepriekš sevi pierādījušo un efektīvo oriģinālo preparātu, lūdzu, piemaksā 300 eiro mēnesī! Valsts ir gatava apmaksāt to, kas tev nav vajadzīgs un kas tev neder, bet, ja vēlies tiešām būt vesels, noderīgs valsts ekonomikas izaugsmei, neapgrūtināt sociālo budžetu kā darbnespējīgs invalīds, uzkraujot uz valsts aprūpes pleciem arī vēl savus bērnus, tad, lūdzu, esi tik laipns un piķo pats!
Un tūlīt visi farmācijas lobiji vienā balsī kliegs – svarīga ir tikai aktīvā viela, nav svarīgas pārējās zāļu sastāvdaļas! Tiešām? Kurā pētījumā tas ir pierādīts? Ja jau jums nav ne jausmas, kā šī slimība rodas un kā to pilnībā izārstēt, kā jūs varat apgalvot, ka tiešām nianses zāļu sastāvā nav būtiskas? Un kā jūs varat apgalvot, ka tad, ja ģenēriskais medikaments ir bijis piemērots citam pacientam, tas derēs arī otram? Kā?
Protams. Nekā. Bet vai tad tiem, kuri ir gatavi kampt un kampt no nodokļu maksātāju naudas, tas ir svarīgi?
Starp citu, kā jau minēju iepriekš, pārliecināties, vai lētākās zāles tiešām ir tikpat efektīvas kā iepriekš lietotās dārgākās, arī īsti nav iespējams, jo taču magnētiskās rezonanses izmeklējumu kvota arī samazināta trīskārt. Ak, pareizi, vienmēr taču ir iespēja to uztaisīt par savu naudu, kas četrām daļām mugurai un vēl galvai kopā ar kontrastvielu izmaksā nieka 800 eiro.
Var jau būt, ka multiplā skleroze ir tikai multimiljonāru slimība, bet, ziniet, uz ārstu konsīliju, kur lemj par šo zāļu iedalīšanu kā valsts kompensētu medikamentu, ierodas arī personas, kuras atrodamas miljonāru sarakstā. Arī viņi, saskaroties ar šo mediķiem un zinātniekiem nesaprotamo saslimšanu, ne vienmēr ir spējīgi ik mēnesi maksāt 1500 līdz 2000 eiro mēnesī.
Seko mums 
Daži citāti: "Tad atkal turpinājās bēdu stāsts par ministrijām, kuru darbinieki nekādus mērķus noteikt neesot spējīgi. Vismaz “airBaltic” gadījumā mērķi neesot noteikti."
Pievienoju tiešām smieklīgu tvītu, pats iesmēju. Pirmajā brīdī. „Guntars Meluškāns: Šlesers sola izvest ielās savus vēlētājus. Rīgas ieslodzījuma vietās valda patīkams satraukums.”
Latvijā 2025. gada 7. jūnijā notika pašvaldību vēlēšanas. Precīzāk – notika vēlētāju gribas izteikšana, taču balsu skaitīšana pārvērtās par valsts funkcionalitātes sabrukuma laboratoriju. Šo notikumu tagad ierakstīsim hronikā kā "demokrātijas beta versiju ar automātisku atbildības apvedceļu".
Rosļikovs visu acu priekšā gatavo augsni krievijas specoperācijai tautiešu aizstāvēšanai. Saku kā režisors, kurš kaut ko saprot no dramaturģijas likumiem. Ja viņu nenoņem no trases savlaicīgi (likuma pārkāpumi acīmredzami, un to var izdarīt legāli), tad gaidiet tankus Rīgas ielās, iespējams, jau rudenī.
Gan jau arī šoreiz polittehnoloģi būs atraduši veidu kā lielākajai daļai pilsoņu uzlauzt apziņas kodus, apiet krititiskās domāšanas barjeras un panākt saviem klientiem vajadzīgos rezultātus. Visiem nevajag. Tikai vairākumam. Tātad grābekļi ir sagatavoti vajadzīgās krāsās un izlikti iepriekš aprēķinātās vietās. Vairākums ar garantiju uzkāps. Tas tā, ievadam.
Pēdējās nedēļas jau bija tik notikumu pilnas, ka ziņu atkarības sirdzējiem nebija laika ne normālai ēdienreizei, ne mierīgi uz poda pasēdēt. Tipiska aina – glaudāmrīks vienumēr rokā, nedaudz šķielējošs acu skats displeju nepamet ne uz mirkli. Un te nu sākās tādi trakumi, salīdzinājumā ar kuriem Holivudas pasakas sāka izskatīties garlaicīgas kā komjauniešu atskaites. Bet lai nu uguņošana, neticamie video skati un pārgudrā spriešana par ģeopolitiskajām sekām paliek citiem.
Vienā no “bagātākajām” pašvaldībām Latvijā – Ropažu novadā – sākusies pirmsvēlēšanu peldēšana.
Pievērsiet uzmanību attēlam. 1952. gads. Šie vīri dzīvo mežā jau astoto gadu. Nevis kā dzērāji, plikadīdas vai “bandīti”, kā tos vēl šodien cenšas attēlot padomju laiku mantojuma sargi un čekas bērni, bet kā Latvijas partizāni – cilvēki, kuri, ziedojot savas dzīvības, līdz pēdējam elpas vilcienam pretojās okupācijai.
Iespējams, ka tuvā nākotnē skaistos dabas skatus, ar kuriem šodien lepojamies, indiešu bērneļi Latvijā varēs skatīt tikai bilžu grāmatās. Pie reizes arī uzzināt, ka kādreiz šeitan pie Baltijas dzīvojuši latvieši, kas labprātīgi izmiruši, bet aizejot izpostījuši visu aiz sevis. Rēzijas Kalniņas pravietojums, ka pastāv plāns iztīrīt šo zemi, lai tā būtu placdarms kaut kam citam, iegūst arvien skaidrākas aprises.
