Kā Hosams un viņa ministrija padara cilvēkus par nevarīgiem invalīdiem
Pietiek lasītās27.05.2025.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Kad rakstīju par to, kā Jaunās Vienotības vēža tipiskākā egocentriķa Hosama Abu-Meri vadītā Veselības ministrija atņēmusi iespēju mediķiem piemeklēt un atrast retas autoimūnās slimības – multiplās sklerozes pacientiem atbilstošākos medikamentus, trīskārtīgi samazinot šīs diagnozes pacientiem pieejamos magnētiskās rezonanses izmeklējumus, ironiski piebildu, ka ir iespēja iet vēl soli tālāk un atņemt viņiem valsts apmaksātos medikamentus vispār, jo to cena ir “drusku” augstāka nekā aspirīnam un vienam pacientam var izmaksāt pat divus tūkstošus eiro mēnesī.
Izrādās, ka mana ironija nebija nevietā un valsts apmaksātā politiskā tūrisma labumu čaklais izmantotājs Hosams tiešām ir ķēries pie šāda risinājuma, jo taču ierēdņi, kuri ne minūti nav mācījušies ne medicīnu, ne farmāciju, labāk zina, kāds tieši medikaments ir nepieciešams konkrētajam pacientam. Proti, viņam noteikti palīdzēs vislētākās zāles.
Bailēs no korupcijas, iespējas kādam nejauši vai jauši tikt pie lielākiem labumiem nekā kaimiņam vai citam pacientam ar tādu pašu diagnozi valsts ir noteikusi, ka tā kompensēs nevis jebkuru medikamentu ar slimības ārstēšanai vēlamo aktīvo vielu, bet gan vislētāko. Tas nekas, ka reizēm tieši kopā ar aktīvo vielu tabletē vai injekciju šķīdumā ievietotajām saistvielām var būt izšķiroša loma, lai konkrētajam pacientam konkrētā aktīvā viela tiešām organismā nonāktu tieši tur, kur tā veic savu ārstniecisko darbību, un tā iedarbotos un būtu efektīva.
Vēža, sirds un asinsvadu, gremošanas un zarnu trakta orgānu, kā arī citiem slimniekiem jau izsenis bija jāsamierinās – še, aktīvā viela šajā tabļetkā ir, to mēs tev kompensējam. Ak, tev iedarbojas kaimiņu farmācijas kompānijas ražotais medikaments, jo tur aktīvajai vielai pievienotas citas sastāvdaļas, - tās ir tavas iedomas. Mēs tikai lētāko.
Mēģinājumi šādu attieksmi piemērot arī ārkārtīgi sarežģītajai, mediķiem un zinātniekiem joprojām līdz galam neizprotamajai autoimūnajai saslimšanai - multiplajai sklerozei, par kuras izcelsmes atklāšanu un ārstēšanas līdzekļu atrašanu jau gadu desmitiem ir izsludināta Nobela prēmija un kuru joprojām nevienam uz šīs planētas nav izdevies iegūt, ir bijuši vairākkārt, taču mediķiem izdevās pārliecināt, ka tiem pacientiem, kuriem ir labi ārstēšanās rezultāti, lietojot oriģinālo medikamentu, būs iespēja saglabāt to pašu neeksperimentējot un neriskējot vai arī ģenēriķis būs piemērots, savukārt jaunie pacienti uzreiz sāks ar valsts kompensēto lētāko medikamentu.
Tomēr vēlme taupīt laikā, kad miljoni un miljardi nepieciešami airbaltikiem, railbaltikiem, tanku skulptūrām, politiskajam tūrismam, privātajām lidmašīnām un citām tikai politiķiem paredzētajām ekstrām, pienācis brīdis, kad arī tiem, kuri veiksmīgi spējuši noturēt multiplās sklerozes attīstību grožos un pat desmit un vairāk gadus, lietojot vienu un to pašu tā paša ražotāja oriģinālo medikamentu, ir spējuši saglabāt vai pat uzlabot savu fizisko stāvokli, tagad tiek kompensētas tikai lētākās zāles.
Ak, jā, ja vēlies tomēr lietot iepriekš sevi pierādījušo un efektīvo oriģinālo preparātu, lūdzu, piemaksā 300 eiro mēnesī! Valsts ir gatava apmaksāt to, kas tev nav vajadzīgs un kas tev neder, bet, ja vēlies tiešām būt vesels, noderīgs valsts ekonomikas izaugsmei, neapgrūtināt sociālo budžetu kā darbnespējīgs invalīds, uzkraujot uz valsts aprūpes pleciem arī vēl savus bērnus, tad, lūdzu, esi tik laipns un piķo pats!
Un tūlīt visi farmācijas lobiji vienā balsī kliegs – svarīga ir tikai aktīvā viela, nav svarīgas pārējās zāļu sastāvdaļas! Tiešām? Kurā pētījumā tas ir pierādīts? Ja jau jums nav ne jausmas, kā šī slimība rodas un kā to pilnībā izārstēt, kā jūs varat apgalvot, ka tiešām nianses zāļu sastāvā nav būtiskas? Un kā jūs varat apgalvot, ka tad, ja ģenēriskais medikaments ir bijis piemērots citam pacientam, tas derēs arī otram? Kā?
Protams. Nekā. Bet vai tad tiem, kuri ir gatavi kampt un kampt no nodokļu maksātāju naudas, tas ir svarīgi?
Starp citu, kā jau minēju iepriekš, pārliecināties, vai lētākās zāles tiešām ir tikpat efektīvas kā iepriekš lietotās dārgākās, arī īsti nav iespējams, jo taču magnētiskās rezonanses izmeklējumu kvota arī samazināta trīskārt. Ak, pareizi, vienmēr taču ir iespēja to uztaisīt par savu naudu, kas četrām daļām mugurai un vēl galvai kopā ar kontrastvielu izmaksā nieka 800 eiro.
Var jau būt, ka multiplā skleroze ir tikai multimiljonāru slimība, bet, ziniet, uz ārstu konsīliju, kur lemj par šo zāļu iedalīšanu kā valsts kompensētu medikamentu, ierodas arī personas, kuras atrodamas miljonāru sarakstā. Arī viņi, saskaroties ar šo mediķiem un zinātniekiem nesaprotamo saslimšanu, ne vienmēr ir spējīgi ik mēnesi maksāt 1500 līdz 2000 eiro mēnesī.
Seko mums 
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
Nesen man kāda pārmeta: “Tu esi latviete — kā tu vari dziedāt krieviski?” Un tas aizgāja līdz tai stadijai: „Krievs paliek krievs.” Es reti bloķēju cilvēkus, bet ar laiku nāk skaidra sapratne — ne ar visiem mums ir pa ceļam dzīvē.
Reiz kādā nelielā, bet lepnā ziemeļu valstī, ko sauca par Latviju, Jēkaba ielas namā valdīja Koalīcija. Viņu galvenais produkts nebija likumi vai reformas – tas bija Stāsts. Stāsts par to, ka viss tiek kontrolēts, ka drošība ir garantēta un ka jostas jāsavelk tikai tādēļ, lai vēlāk būtu vieglāk elpot. Taču 2026. gada sākumā šī Stāsta uzturēšanas izmaksas kļuva astronomiskas.
Lasu neskaitāmos rakstus par Latvijas nacionālās aviokompānijas “airBaltic” slikto servisu, draņķīgo attieksmi, nenormāli augstajām cenām, atceltajiem lidojumiem, nespēju nolaisties plānotajā galamērķī, pārpārdotajiem reisiem un ārpus borta palikušo lidotgribētāju šausminošajiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem.
