Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Latvieši diezgan vienprātīgi katru gadu svin to, ka ir baigi īsā nakts. Tad nu gan jāsaka - nopietnu iemeslu atraduši svinēt. Šajā haosā zināmu kārtību bija nolēmis ieviest publicists un interneta personība Jurģis Liepnieks. Sāka viņš ar 16. martu un uzreiz, izlaižot šekspīrisko jautājumu, sniedza viennozīmīgu atbildi: nesvinēt!

Jurģis Liepnieks savā blogā, pamatojot ar sev ērtiem vēstures faktiem, mēģināja pierādīt, ka 16. marts nevar (nedrīkst) būt svinams datums. Svinēšanai vai pieminēšanai neesot nekāda pamata, jo leģionāri neesot paveikuši neko tādu, ko pienāktos atcerēties citādāk kā vien ar kaunu.

Teksts smuki nopakots un vēsturnieku diskusijā ar argumentiem vien nav gāžams, bet, manuprāt, ir viens banāls "bet". Visādu vēsturisku notikumu svinēšanas un pieminēšanas iemeslam ar paša notikuma saturu var būt visai attāls sakars, notikuma nozīme formējas stipri vēlāk, pēc tam, kad noskaidrojas ieguvējs un zaudētājs. It īpaši, ja notikums ir ar varas maiņu, karu un cilvēku slaktēšanu saistīts.

Vispirms būtu interesanti uzzināt, kāpēc Liepnieks ir tik ļoti pārliecināts, ka leģionāri nekā nevarēja domāt, ka cīnās par kaut ko citu kā vien Vācijas uzvaru karā? Tikai tāpēc, ka šodien, 2017. gadā, Liepnieks “pēc kaujas” ir varen gudrs un zina, kurš uzvarēja II Pasaules karā? Liepnieks gudrs, leģionāri stulbi, jo nezināja, ka zaudēs. Un visādiem stulbeņiem svētki nepienākas! Cieti.

Atkāpei - man šķiet, starp leģionāriem pārliecināto, ka viņi aizstāv Latvijā palikušos līdzcilvēkus (ikdienas cilvēka izpratnē savu sētu, pilsētu, valsti) no krievu uzbrukuma, bija daudz vairāk nekā to, kuri karoja par vācu reiha idejām. Kaut gan lielākā daļa droši vien tomēr karoja tāpēc, ka bija iesaukti armijā un vienkārši centās izdzīvot.

Bet interesantākais man šķiet nevis Liepnieka domas par to, ko tie cilvēki toreiz domāja, zināja vai varēja zināt, bet noteikumu rakstīšana sabiedrībai par to, kurus vēstures notikumus drīkst un kurus nedrīkst svinēt. Tad lūk – nedrīkst svinēt nepareizos. Un nepareizais notikums ir 1944. gada 16. martā notikušas kaujas starp Hitlera Vācijas karaspēku un Sarkano armiju. Nepareizs notikums tas ir tāpēc, ka latvieši karoja nepareizajā pusē. Un, ja karoja nepareizajā pusē, tad tur nav ko pat pieminēt, kur nu vēl svinēt.

Un te man jautājums – ko darīt ar visnotaļ ierastā un pašsaprotamā 4. maija svinēšanu? Vai tas ir pareizais un tāpēc svinamais notikums? Vēsturiski fakti liecina: latviešu tautai naidīgas valsts (PSRS sastāvā esošas Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas) “parlaments”, kurš, starp citu, tika vēlēts pēc komunistu noteikumiem, okupācijas armijas klātbūtnē visai divdomīgā veidā, pieņēma savām pilnvarām neatbilstošu paziņojumu par jautājumu, kas uz to nekā neattiecās. Tad ko tagad – iesitīsimies Paulā-Pāvulā un pasludināsim, ka 4. maija republika ir latviešiem naidīgs, okupantu veidots projekts, ko svinēt ir apkaunojoši?

Un ko 4. maijā domāja AP deputāti? Vai visi tie, kuri toreiz balsoja par neatkarības atjaunošanu, bija ar mistiskām pareģošanas spējām apveltīti un skaidri zināja, kādas sekas būs viņu balsojumam laikā, kad Liepnieks par to sadomās uzrakstīt. Drīzāk viņi rīkojās pēc apstākļiem, gluži kā leģionāri Volhovas purvos. Nu un? Tāpēc vien jāsecina, ka būtu labi tās Ziedoņ/Čepāņ/Lemberg-komunistu izdarības aizliegt svinēt?

Ne Liepnieks, ne mēs patiesībā nezinām, ko par savas rīcības vēsturisko nozīmi un sekām domāja leģionāri Volhovā un deputāti LPSR Augstākajā Padomē. Tam, ko viņi domāja, patiesībā maza nozīme. Un bieži vien maza nozīme ir faktiem. Vēsturisku notikumu svinēšana vai pieminēšana ir emocionālas attieksmes paušana. Dažreiz aptrakuša pūļa paveikta tukša cietuma izdemolēšana apaug ar mītiem un kļūst par franču tautas lielākajiem svētkiem – Bastīlijas ieņemšanas dienu. Diez vai francūži lauza galvas par to, ko tas pūlis toreiz domāja, kāda velna pēc tos divus cietumsargus nomušīja? Bet, ja nu Liepnieks uzdotu šādu jautājumu?

Pārpublicēts no Twitter

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Cilvēciskuma līkloči. 2. Cilvēka kritēriji

FotoMūsu laikmeta intriģējoša pazīme ir grandiozās antropoloģiskās pārmaiņas. Veidojas jauns antropoloģiskais tips. Tā nosaukums ir “postcilvēks”. Postcilvēku uzskata par antipodu cilvēkam. Nosaukums “postcilvēks” nav patīkams. Taču tam jau labu laiku ir starptautiskā autoritāte – daudzu zemju intelektuāļu acīs iemantota patiesības, pareizības un taisnības garanta reputācija.
Lasīt visu...