Kā krīzē klājas vienkāršajai tautai, un cik taisnīgi mūsu valdības aparāts palīdz cilvēkiem pārvarēt krīzi
Pietiek lasītājs28.04.2020.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Dīkstāves pabalstus atsaka nodokļu nemaksātājiem? Prēmijas maksā visiem par papildu darbu Covid 19 krīzes laikā? Skolotāji – miljonāri? Pēdējā laika notikumi saistībā ar Covid 19 krīzi brīžiem rada patiesu izbrīnu. Tā vien šķiet, ka tie, kas strādā valdībā un tās aparātā, dzīvo kādā citā realitātē un vispār neko nezina par to, kā dzīvo reālie cilvēki.
Nu jau pārliecinoši ir nostiprinājies viedoklis, ka dīkstāves pabalstus nesaņem nodokļu nemaksātāji un pelēkajā ekonomikā strādājošie. Tomēr mana pieredze liecina par ko citu. Dīkstāves pabalstam pieteicās par laimi tikai divi no manas plašās ģimenes. Abiem atteica.
Vai tiešām nemaksāja nodokļus? Viens no viņiem ir saimnieciskās darbības veicējs ar vienu darbinieku, kurš strādāja mikronodokļu režīmā un ne reizi nekavējot samaksāja visu, kas pēc likuma ir jāmaksā. Tomēr dīkstāves pabalsts – i ka ta nekā.
Kādēļ tā? Izrādās, viņš nav pašnodarbinātais un nav arī valdes loceklis. Līdz ar to – saimnieciskās darbības veicējam, kurš nodarbina arī vienu darbinieku, nekāds atbalsts nepienākas, lai gan ienākumi martā un aprīlī ir apaļa nulle. Pirms tam nodokļos maksāti ne tikai simti, bet pat tūkstoši.
Otrs ir vienīgais darbinieks SIA, kas strādā pilnā nodokļu režīmā un arī ir samaksājis pilnīgi visus nodokļus, kas saskaņā ar likumu ir jāmaksā. Valdes loceklis, ņemot vērā, ka firma ir pašā darbības sākumā, atalgojumu nesaņem. Algu saņem tikai vienīgais darbinieks, kura bruto alga mēnesī ir 600 eiro, no kuras tiek nomaksāts gan iedzīvotāju ienākumu nodoklis, gan valsts sociālās apdrošināšanas iemaksas.
Taču arī šim cilvēkam dīkstāves pabalsts nepienākas, lai gan firmas ienākumi martā un aprīlī ir apaļa nulles. Iemesls – firma mēnesī nav nodokļos samaksājusi 200 eiro. Tas nekas, ka no 600 eiro algas tik daudz nodokļos pēc likuma nav jāmaksā.
Pirmais no viņiem steidzami atlaida savu darbinieku, lai vismaz maijā varētu kvalificēties uz pašnodarbinātā statusu. Varbūt tad viņš kvalificēsies dīkstāves pabalstam. Vismaz viņš pats. Štrunts par darbinieku! Otrs kategoriski nolēma, ka turpmāk strādās ēnu ekonomikā un atlīdzību par savu darbu saņems aploksnē.
Otrs temats, kas mani izbrīna, ir dāsnās prēmijas valsts pārvaldē. Manā ģimenē diviem ir ievērojami, pat nenormāli palielinājies darba apjoms Covid 19 pandēmijas dēļ. Strādā 12-14 stundas dienā, augsta stresa apstākļos. Viens strādā valsts pārvaldē, bet otrs – privātā kompānijā.
Valsts pārvaldē strādājošais dancodams pārnāca mājās – būs prēmija 30% apmērā no algas. Super! Privātā firmā strādājošajam neviens pat nedomā maksāt prēmiju. Ir krīzes laiks, visiem jāsasparojas, ja gada beigās būs peļņa, tad arī maksās prēmijas, jo šobrīd nav zināms, vai superčaklā rosīšanās un strādāšana pārdabiskā režīmā arī dos cerēto efektu un pēc krīzes izdosies izķepuroties un atgriezties pie peļņas.
Vēl viens no manas plašās ģimenes ir skolotājs. Lai gan jau līdz šim jokojām, ka mājas darbus pilda tikai skolotāji, kuriem atgriešanās mājās pēc saspringtās dienas skolā nozīmē vēl pāris stundu gatavošanos nākamajai dienai, tagad ar pāris stundām nepietiek. Elektroniski izpildīto uzdevumu pārbaudīšana 270 skolēniem, pat, ja katram velta tikai piecas minūtes, prasa 22,5 stundas.
Piecu minūšu telefonsaruna ar aptuveni trešdaļu bērnu, kas uzdevumus nepilda, prasa gandrīz četras stundas. Vēl gandrīz tikpat jāvelta sarunai ar šo bērnu vecākiem. Un tad vēl tiešsaistes stundas, uzdevumu sagatavošana deviņām klasēm (4.a klase vienkārši jau paguvusi mācīties trīs tematus uz priekšu, kamēr 4.b tik raiti ar vielas apgūšanu neiet, līdz ar to katrai klasei atbilstoši apgūtajam arī jāgatavo uzdevumi).
Tā kā no ilgstošās skatīšanās datora ekrānā jau sāk sāpēt acis, atsūtītie mājasdarbi reizēm vienkārši jāizdrukā un jālasa papīra formātā. Vai kāds domā atlīdzināt par elektrību, papīru, drukas iekārtas tinti? Nu, mūsu izglītības ministre bija pārsteigta, ka skolotāji par savām superlielajām algām nav spējuši nopirkt jaunākās paaudzes datorus, kur nu viņai aizdomāties, ka visi mājmācības izdevumi tagad jāatrēķina no jau tā plānajām vakariņām.
Tādi ir mani novērojumi par to, kā krīzē klājas vienkāršajai tautai un cik taisnīgi mūsu valdības aparāts palīdz cilvēkiem pārvarēt krīzi.
Seko mums 
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
Komentārs par žurnālista Bena Latkovska rakstu ""Rail Baltica" stratēģiskā jēga nav tā, kuru par to cenšas uzdot". Kopumā piekrītot autora rakstītajam, gribētu uzdot vienu jautājumu: vai "Rail Baltica" stratēģiskā jēga saglabājas, pazūdot ekonomiskajam lietderīgumam, vai arī ir tāda projekta sadārdzinājuma robeža, līdz ar kuras sasniegšanu pat satiksmes ministram Briškena kungam ir pilnīgi skaidrs, ka projekts ir jāaptur?
Rīgas un tuvējos reģionos bezdarba līmenis pašlaik tuvojas 4%, kas nozīmē, ka bezdarba teju nav. Arvien biežāk dzirdam diskusijas par tautsaimniecības bremzēšanos, ko rada virkne dažādu aspektu, taču viens no tiem – darbinieku trūkums. To gana sāpīgi izjūt arī ražojošie uzņēmumi.
Valsts prezidents tēmu par apvienotā Latvijas sabiedriskā medija (LSM) valdes nesamērīgi lielo atalgojumu no publikas pukstēšanas interneta čalotavās aktualizējis līdz valsts politikas augstākajam līmenim. Tādam, ko nevar ignorēt. Bet… vai piedāvātais risinājums neradīs vēl lielāku sajukumu? Un varbūt laiks uzsākt lielākas reformas valsts kapitālsabiedrību vadītāju atalgojuma sistēmā?
Viens no biežāk apspriestajiem tematiem Ukrainā notiekošā kara kontekstā jau vairāk nekā divarpus gadu garumā ir potenciālās miera sarunas. Informatīvajā telpā regulāri parādās politiķu un amatpersonu aicinājumi sēsties pie sarunu galda, piedāvājot dažādus plānus, kuri kalpotu par pamatu miera sarunām, tostarp no valstīm, kuras nav tieši iesaistītas karadarbībā. Kopš pilna mēroga iebrukuma Ukrainā ir pat notikuši vairāki sarunu raundi starp Krieviju un Ukrainu ar vairāku starpnieku palīdzību, taču pagaidām tas nav nesis rezultātus, kas būtu tālejošāki par karagūstekņu apmaiņu. Šādā kontekstā ir jāpievērš uzmanība faktoriem, kas ietekmē miera sarunu uzsākšanas iespējamību un to potenciālos rezultātus.
Izgājšnedēļ, skatoties "Rīta panorāmu", uzsita asinis – divi latviešu žurnālisti burbuļo angļu mēlē ar "Air Baltic" šefu Martinu Gausu.
Pieus gadus savas dzīves esmu veltījusi partijai „Progresīvie”. Diemžēl arvien biežāk partijā ir pieņemti lēmumi, kuri ir pretrunā ar manu sirdsapziņu un kurus nevaru attaisnot, tādēļ ar šodienu esmu nolēmusi darbību partijā apturēt cerībā, ka pieļautās kļūdas vēl var labot.
