Kā Latvijas dzelzceļu ietekmēja "maski show" ar Uģa Magoņa atstādināšanu un komentārs par Lietuvas dzelzceļa peļņas rādītājiem
Aivars Strakšas04.06.2025.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Vakar noskatījos žurnālista L. Lapsas video ierakstu par U. Magoņa aizturēšanas radīto kaitējumu Latvijas dzelzceļam kur tika pieminēts arī Lietuvas dzelzceļš. Tā kā līdz pat 2019. gada vidum strādāju un pēc U. Magoņa atstādināšanas pat pusgadu vadīju uzņēmumu, tad man ir savs viedoklis par notikušo, un pielikumos iedošu arī nedaudz informācijas par Lietuvas dzelzceļa "LTG Group" finanšu rādītājiem.
Vispirms par U. Magoņa atstādināšanas sekām. Biznesā vienmēr liela nozīme ir personīgajām attiecībām, kontaktiem un savstarpējai uzticībai. Un Uģim šāda uzticība bija. Viņš bija iemantojis autoritāti starp pārējo dzelzceļu vadītājiem, kas nāca par labu visai Latvijas tranzīta nozarei.
Kad Uģi atstādināja un arestēja, aizvietot viņu nebija kam. Turklāt sadarbības dzelzceļu vadītāji neslēpa nepatiku pret notikušo, jo uzskatīja, ka tā ir provokācija. Kravas sāka bremzēties un virzīties uz citiem maršrutiem. Bija nepieciešami vairāki gadi, kamēr nākošais LDZ vadītājs E. Bērziņš atkal spēja iemantot pārējo uzticību un tikai 2018. gadā izdevās (ar korekciju uz tā brīža tirgus konjunktūru) kravu apjomus dabūt iepriekšējā līmenī.
Kopējais kravu zaudējums 2016. un 2017. gadā ir vērtējams ap 20 miljoniem tonnu. Naudas izteiksmē Latvijas tranzīta uzņēmumi, tai skaitā LDZ, nesaņēma apmēram 300 miljonus eiro. Apmēram puse no šīs summas pienāktos LDZ koncernam. Tas ir iemesls, kāpēc civilizētās valstīs un privātos uzņēmumos nesmukumus ar vadītājiem cenšas atrisināt klusi, aiz kadra. Bez „maski show”. Sanāk nesamērīgi dārgi.
Bet mēs jau naudu neskaitām, jo tās mums ir daudz. Konkrētais šovs izmaksāja kādus 300 miljonus eiro. Vēlāk izrādījās, ka tas nemaz nav kukulis un KNAB tobrīd rīkojās uz vairāk uz iedomu, nevis faktu pamata. Nav arī izslēgts, ka pildīja pasūtījumu. Uģis bija ieguvis vērā ņemamu ietekmi tranzītbiznesa aprindās, un ne visiem tas bija pa prātam.
Par Lietuvas dzelzceļu. LTG Group 2024. gadā patiešām nostrādāja ar 37 miljonu eiro peļņu. Lietuvieši pārvadāja 25,7 miljonus tonnu kravu un 5,5 miljonus pasažieru (3x mazāk pasažieru nekā Latvijā). Neaizmirstam par tranzītu uz Kaļiņingradu, kur pārvadājumi ir super ienesīgi, un iekšējiem naftas un minerālmēslu pārvadājumiem.
Mums taā visa nav. Pa LDZ infrastruktūru pārvadāja tikai 11 miljonus tonnu kravu. Ja nav pārvadājumu no/uz Austrumiem, tad kravu nav.
Tāpat gribu vērsts uzmanību uz to, ka LTG Group no valsts budžeta saņēma 100 miljonu eiro lielu finansējumu. LTG Group koncerna galvenā uzņēmuma strādājošo vidējā alga 2024. gadā bija 3216 eiro mēnesī. Lietuvieši spēj pieņemt un rēķināties ar realitāti. Mūsējie sola neiespējamas lietas un tā rezultātā pieņem kaitnieciskus lēmumus.
Nebūs kravu, nebūs arī naudas, bet infrastruktūra būs jāuztur no budžeta līdzekļiem.
Seko mums 
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
Nesen man kāda pārmeta: “Tu esi latviete — kā tu vari dziedāt krieviski?” Un tas aizgāja līdz tai stadijai: „Krievs paliek krievs.” Es reti bloķēju cilvēkus, bet ar laiku nāk skaidra sapratne — ne ar visiem mums ir pa ceļam dzīvē.
Reiz kādā nelielā, bet lepnā ziemeļu valstī, ko sauca par Latviju, Jēkaba ielas namā valdīja Koalīcija. Viņu galvenais produkts nebija likumi vai reformas – tas bija Stāsts. Stāsts par to, ka viss tiek kontrolēts, ka drošība ir garantēta un ka jostas jāsavelk tikai tādēļ, lai vēlāk būtu vieglāk elpot. Taču 2026. gada sākumā šī Stāsta uzturēšanas izmaksas kļuva astronomiskas.
Lasu neskaitāmos rakstus par Latvijas nacionālās aviokompānijas “airBaltic” slikto servisu, draņķīgo attieksmi, nenormāli augstajām cenām, atceltajiem lidojumiem, nespēju nolaisties plānotajā galamērķī, pārpārdotajiem reisiem un ārpus borta palikušo lidotgribētāju šausminošajiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem.
