Kā Latvijas dzelzceļu ietekmēja "maski show" ar Uģa Magoņa atstādināšanu un komentārs par Lietuvas dzelzceļa peļņas rādītājiem
Aivars Strakšas04.06.2025.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Vakar noskatījos žurnālista L. Lapsas video ierakstu par U. Magoņa aizturēšanas radīto kaitējumu Latvijas dzelzceļam kur tika pieminēts arī Lietuvas dzelzceļš. Tā kā līdz pat 2019. gada vidum strādāju un pēc U. Magoņa atstādināšanas pat pusgadu vadīju uzņēmumu, tad man ir savs viedoklis par notikušo, un pielikumos iedošu arī nedaudz informācijas par Lietuvas dzelzceļa "LTG Group" finanšu rādītājiem.
Vispirms par U. Magoņa atstādināšanas sekām. Biznesā vienmēr liela nozīme ir personīgajām attiecībām, kontaktiem un savstarpējai uzticībai. Un Uģim šāda uzticība bija. Viņš bija iemantojis autoritāti starp pārējo dzelzceļu vadītājiem, kas nāca par labu visai Latvijas tranzīta nozarei.
Kad Uģi atstādināja un arestēja, aizvietot viņu nebija kam. Turklāt sadarbības dzelzceļu vadītāji neslēpa nepatiku pret notikušo, jo uzskatīja, ka tā ir provokācija. Kravas sāka bremzēties un virzīties uz citiem maršrutiem. Bija nepieciešami vairāki gadi, kamēr nākošais LDZ vadītājs E. Bērziņš atkal spēja iemantot pārējo uzticību un tikai 2018. gadā izdevās (ar korekciju uz tā brīža tirgus konjunktūru) kravu apjomus dabūt iepriekšējā līmenī.
Kopējais kravu zaudējums 2016. un 2017. gadā ir vērtējams ap 20 miljoniem tonnu. Naudas izteiksmē Latvijas tranzīta uzņēmumi, tai skaitā LDZ, nesaņēma apmēram 300 miljonus eiro. Apmēram puse no šīs summas pienāktos LDZ koncernam. Tas ir iemesls, kāpēc civilizētās valstīs un privātos uzņēmumos nesmukumus ar vadītājiem cenšas atrisināt klusi, aiz kadra. Bez „maski show”. Sanāk nesamērīgi dārgi.
Bet mēs jau naudu neskaitām, jo tās mums ir daudz. Konkrētais šovs izmaksāja kādus 300 miljonus eiro. Vēlāk izrādījās, ka tas nemaz nav kukulis un KNAB tobrīd rīkojās uz vairāk uz iedomu, nevis faktu pamata. Nav arī izslēgts, ka pildīja pasūtījumu. Uģis bija ieguvis vērā ņemamu ietekmi tranzītbiznesa aprindās, un ne visiem tas bija pa prātam.
Par Lietuvas dzelzceļu. LTG Group 2024. gadā patiešām nostrādāja ar 37 miljonu eiro peļņu. Lietuvieši pārvadāja 25,7 miljonus tonnu kravu un 5,5 miljonus pasažieru (3x mazāk pasažieru nekā Latvijā). Neaizmirstam par tranzītu uz Kaļiņingradu, kur pārvadājumi ir super ienesīgi, un iekšējiem naftas un minerālmēslu pārvadājumiem.
Mums taā visa nav. Pa LDZ infrastruktūru pārvadāja tikai 11 miljonus tonnu kravu. Ja nav pārvadājumu no/uz Austrumiem, tad kravu nav.
Tāpat gribu vērsts uzmanību uz to, ka LTG Group no valsts budžeta saņēma 100 miljonu eiro lielu finansējumu. LTG Group koncerna galvenā uzņēmuma strādājošo vidējā alga 2024. gadā bija 3216 eiro mēnesī. Lietuvieši spēj pieņemt un rēķināties ar realitāti. Mūsējie sola neiespējamas lietas un tā rezultātā pieņem kaitnieciskus lēmumus.
Nebūs kravu, nebūs arī naudas, bet infrastruktūra būs jāuztur no budžeta līdzekļiem.
Seko mums 
Daži citāti: "Tad atkal turpinājās bēdu stāsts par ministrijām, kuru darbinieki nekādus mērķus noteikt neesot spējīgi. Vismaz “airBaltic” gadījumā mērķi neesot noteikti."
Pievienoju tiešām smieklīgu tvītu, pats iesmēju. Pirmajā brīdī. „Guntars Meluškāns: Šlesers sola izvest ielās savus vēlētājus. Rīgas ieslodzījuma vietās valda patīkams satraukums.”
Latvijā 2025. gada 7. jūnijā notika pašvaldību vēlēšanas. Precīzāk – notika vēlētāju gribas izteikšana, taču balsu skaitīšana pārvērtās par valsts funkcionalitātes sabrukuma laboratoriju. Šo notikumu tagad ierakstīsim hronikā kā "demokrātijas beta versiju ar automātisku atbildības apvedceļu".
Rosļikovs visu acu priekšā gatavo augsni krievijas specoperācijai tautiešu aizstāvēšanai. Saku kā režisors, kurš kaut ko saprot no dramaturģijas likumiem. Ja viņu nenoņem no trases savlaicīgi (likuma pārkāpumi acīmredzami, un to var izdarīt legāli), tad gaidiet tankus Rīgas ielās, iespējams, jau rudenī.
Gan jau arī šoreiz polittehnoloģi būs atraduši veidu kā lielākajai daļai pilsoņu uzlauzt apziņas kodus, apiet krititiskās domāšanas barjeras un panākt saviem klientiem vajadzīgos rezultātus. Visiem nevajag. Tikai vairākumam. Tātad grābekļi ir sagatavoti vajadzīgās krāsās un izlikti iepriekš aprēķinātās vietās. Vairākums ar garantiju uzkāps. Tas tā, ievadam.
Pēdējās nedēļas jau bija tik notikumu pilnas, ka ziņu atkarības sirdzējiem nebija laika ne normālai ēdienreizei, ne mierīgi uz poda pasēdēt. Tipiska aina – glaudāmrīks vienumēr rokā, nedaudz šķielējošs acu skats displeju nepamet ne uz mirkli. Un te nu sākās tādi trakumi, salīdzinājumā ar kuriem Holivudas pasakas sāka izskatīties garlaicīgas kā komjauniešu atskaites. Bet lai nu uguņošana, neticamie video skati un pārgudrā spriešana par ģeopolitiskajām sekām paliek citiem.
Vienā no “bagātākajām” pašvaldībām Latvijā – Ropažu novadā – sākusies pirmsvēlēšanu peldēšana.
Pievērsiet uzmanību attēlam. 1952. gads. Šie vīri dzīvo mežā jau astoto gadu. Nevis kā dzērāji, plikadīdas vai “bandīti”, kā tos vēl šodien cenšas attēlot padomju laiku mantojuma sargi un čekas bērni, bet kā Latvijas partizāni – cilvēki, kuri, ziedojot savas dzīvības, līdz pēdējam elpas vilcienam pretojās okupācijai.
Iespējams, ka tuvā nākotnē skaistos dabas skatus, ar kuriem šodien lepojamies, indiešu bērneļi Latvijā varēs skatīt tikai bilžu grāmatās. Pie reizes arī uzzināt, ka kādreiz šeitan pie Baltijas dzīvojuši latvieši, kas labprātīgi izmiruši, bet aizejot izpostījuši visu aiz sevis. Rēzijas Kalniņas pravietojums, ka pastāv plāns iztīrīt šo zemi, lai tā būtu placdarms kaut kam citam, iegūst arvien skaidrākas aprises.
