Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Kā pamatot mežu izciršanu

Viesturs Ķerus
06.06.2017.
Komentāri (25)

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Tie, kas lasa manu blogu, iespējams, jau būs informēti par to, ka Zemkopības ministrija izstrādājusi MK noteikumu grozījumus, kas varētu novest pie pastiprinātas Latvijas mežu izciršanas. Latvijas Ornitoloģijas biedrības (LOB) ziņa par šo jautājumu lasāma šeit. Īsumā varu teikt, ka runa ir par galvenās cirtes caurmēra samazināšanu (t.i., atļauju cirst kailcirtē tievākus kokus nekā līdz šim) un kailciršu atļaušanu piejūras priežu mežos, kur tās līdz šim bija aizliegtas.

Kad LOB bija Zemkopības ministrijas vietā izplatījusi plašsaziņas līdzekļiem informāciju par noteikumu grozījumu sabiedrisko apspriešanu, arī žurnālistiem radās interese par šo jautājumu. Protams, tika prasīts arī meža nozares pārstāvju viedoklis, un tautai bija iespēja dzirdēt ārkārtīgi interesantus argumentus, kāpēc šie grozījumi nepieciešami.

Mazai atkāpei vēlreiz jāpiemin, ka šie grozījumi ir tikai viens (un ticami, ka ne pēdējais) burbulis, kas uzpeldējis no 2008. gada nogales, kad Latvijas Kokrūpniecības federācija, panākot lielāku pieļaujamo ciršanas apjomu valsts mežos, nostiprināja sev pārliecību, ka var dabūt tik koksnes, cik grib. Daba šai vēlmei runā pretī, un koksnes resursu nozarei trūkst, tāpēc rodas šādas iniciatīvas atvieglot spēkā esošos ciršanas ierobežojumus.

Protams, jūs nekad nedzirdēsiet kādu no vadošajiem meža nozares pārstāvjiem sakām: "Jā, mēs pārrēķinājāmies - izrādās, ka mūsu līdzšinējā saimniekošanas prakse nav ilgtspējīga, resursu sāk trūkt, bet mēs negribam mazināt saviem uzņēmumiem pieejamo koksnes apjomu, tāpēc, lai ātrāk tiktu pie jaunām platībām mežizstrādei, mums nepieciešami šie grozījumi."

Tā būtu ārkārtīgi atsvaidzinoša atklātība no nozares priekšstāvju puses, bet, zinot, ka tautai tas nepatiks, šādai atklātībai vēl neviens no viņiem nav saņēmies, tā vietā mēģinot izlīdzēties ar skaistākiem argumentiem, kas reizēm ir tik ļoti "pievilkti aiz matiem", ka izraisa smaidu un atgādina kāda mana kolēģa teikto: "Mums ir vieglāk, jo mums nav jāmelo."

Ļaujiet jūs iepazīstināt ar dažiem no šiem argumentiem.

Dagnis Dubrovskis, LLU Meža fakultātes dekāns: "Šo normatīvo aktu izmaiņas nākamajā rītā pēc pieņemšanas tūdaļ paceltu šo mežu īpašumu vērtību par pusmiljardu eiro." (šeit)

Nē, ar šo nesāku, lai teiktu, ka D. Dubrovskis melo vai kaut ko pārspīlē! Man nav pamata neticēt viņa un kolēģu veiktajiem aprēķiniem. Šo citātu izvēlējos tāpēc, lai vēlreiz parādītu, ka plānotie grozījumi balstās tikai uz saimnieciskiem apsvērumiem, turklāt, ņemot vērā tikai koksnes ieguvi (kas, kā zināms, nebūt nav vienīgais ekonomiskais ieguvums no meža). Ja mēs nolemtu izcirst kādu vecu parku vai nocirst aleju, protams, jau tajā pašā brīdī šī parka vai alejas vērtība celtos par summu, par kuru varēsim notirgot iegūto koksni. Un tieši šāda mežu vērtības rēķināšana tikai pārdodamajā koksnē, nerēķinoties ar visām pārējām mežu vērtībām, ir pamatā tam, kāpēc Latvijā nevaram runāt par līdzsvarotu un ilgtspējīgu meža apsaimniekošanu.

Normunds Strūve, Zemkopības ministrijas Meža departamenta direktora vietnieks: "Tas vidējā diametra cipars, kad varēs nocirst kokus agrāk, nekā līdz šim, mazinās 1- 5 centimetru apmērā." (šeit)

Reizēm interesanti klausīties, ka Zemkopības ministrija, skaidrojot plānotos grozījumus, taisnojas, ka vairāk jau tāpat necirtīs, redz, grozījumi arī nemaz nav tik lieli... Un tu nesaproti, tad kāpēc vispār kaut kas ir jāgroza, ja nekas tāpat nemainīsies.

Ja bez īpašas iedziļināšanās skatās uz skaitļiem tabulā, tad tiešām - III bonitātes bērzu mežiem ciršanas caurmērs pat palielināts, III bonitātes egļu mežos caurmērs samazināts vien par 1 centimetru... Bet te svarīgi zināt, kas ir bonitāte. Tas ir rādītājs, kas raksturo meža ražību - jo augstāka mežam bonitāte, jo ātrāk tajā izaug koks (t.i., vienā un tajā pašā vecumā koks I bonitātes mežā būs lielāks nekā II bonitātes mežā). Zemkopības ministrijas piedāvājums ir noteikt vienādu galvenās cirtes caurmēru visām bonitātēm, un līdz ar to vislielākais caurmēra samazinājums ir tieši tajos mežos, kur teorētiski varētu izaugt vislielākie koki (piemēram, no 39 uz 30 cm Ia bonitātes priežu mežos). Savukārt zemākas bonitātes mežos resnam kokam grūti izaugt šā vai tā, un tos, tāpat kā līdz šim, var nocirst, sasniedzot Meža likumā noteikto galvenās cirtes vecumu

Normunds Strūve: "Līdz šim mēs esam praksē redzējuši, ka mežu īpašnieki tomēr arī skatās uz koksnes cenām. Ja tā cena nav pievilcīga, viņi mežus necērt." (šeit"Ja runājam par valsts mežiem, koku ciršanas apjoms valsts mežos ir noteikts pieciem gadiem, Ministru kabinetā apstiprināts, un tas ar šiem grozījumiem netiek mainīts." (šeit)

Iespējams, N. Strūve nestrādāja Zemkopības ministrijā 2008. gadā, tāpēc nezina, kā viņa teiktais izklausās tiem, kas mežsaimniecības jautājumiem seko līdzi jau kādu laiku. To, ko viņš pasniedz kā mierinājumu, es redzu kā pamatojumu bažām, ka šie grozījumi, lai gan it kā uz privātīpašniekiem orientēti, novedīs pie pastiprinātas valsts mežu izciršanas. Kāpēc? Atļaujiet atgādināt vēsturi!

2008. gada nogalē pēc Latvijas Kokrūpniecības federācijas iniciatīvas tikai palielināts maksimāli pieļaujamais ciršanas apjoms valsts mežos 2009.-2010. gadā. Pamatojums: "Ciršanas apjomu palielināšana valsts mežos ļaus kompensēt ciršanas apjomu samazināšanos privātajos mežos." (vairāk - šeit). Kā jau N. Strūve norāda, privātīpašnieki par sliktu cenu nav gatavi savus mežos pārdod, bet, ja industrijai vajag, neviens netraucē triecientempā Ministru kabinetā grozīt iepriekš uz pieciem gadiem noteikto ciršanas apjomu un pagrābties no valsts mežiem. Un, ņemot vērā topošos grozījumus, kas pazemina kritērijus mežu ciršanai, varēs droši argumentēt, ka viss notiek atbilstoši noteikumiem - cērtamu mežu pašlaik ir vairāk nekā toreiz, kad tika rēķināts pieļaujamais ciršanas apjoms.

Atgādinu, ka toreiz - 2009.-2010. gadā - mežizstrādes apjomi privātajos mežos tomēr nekritās tik ļoti, kā tika prognozēts, un galu galā mēs piedzīvojām kopš 2000. gada lielāko mežizstrādes intensitāti. Kā jau minēju, domāju, ka šis ir tas gadījums, kad apetīte rodas ēdot, un tieši tāpēc šobrīd, kad dažādu iemeslu dēļ ieguves apjoms ir krities, plānots grozīt koku ciršanas noteikumus.

Kristaps Klauss, Latvijas Kokrūpniecības federācijas izpilddirektors: "Nav jēgas spiest audzēt ļoti resnu koku, par kuru beigu beigās neviens nesamaksās, un tas pa vidu vēl būs izpuvis." (šeit)

Elegants piemērs, kā mēģināt apvārdot sabiedrību, metot visus mežus vienā maisā! Vislielākais galvenās cirtes caurmēra samazinājums, kā jau minēts, plānots priedei, tomēr nav dzirdētas meža nozares pārstāvju sūdzības, ka problēma būtu 101 gada vecumā (pašreizējas ciršanas vecums) iztrupējušas priedes. Vecām apsēm gan "izpuvis vidus" mēdz būt saimnieciska rakstura problēma, bet plānotie grozījumi uz šo sugu vispār neattiecas.

Savukārt, par samaksāšanu runājot, jāmin, ka tajā pašā D. Dubrovska ziņojumā, uz kura pamata Zemkopības ministrija plāno grozījumus, skaidri redzams, ka tieši resnie zāģbaļķi ir vērtīgākie priedes, egles un bērza sortimenti.

Arvīds Ozols, Zemkopības ministrijas meža departamenta direktors: "Lai stimulētu meža īpašniekus mežu kopt un vienlaicīgi izmantot efektīvāk zemi, ir motivācija mežu labāk kopt un labākiem materiāliem atjaunot ģenētiski augstvērtīgu stādāmo materiālu, tad arī koki var izaugt un sasniegt diametru ātrāk, nekā ir noteikts ciršanas vecumos." (šeit)

Tātad (un lasiet uzmanīgi!), lai meža īpašniekus stimulētu mežu kopt, kas ļautu ātrāk izaugt resniem kokiem, mēs atļausim cirst tievākus kokus... Zemkopības ministrijas loģika laikam ir viens no tiem ļoti īpašajiem loģikas veidiem.

Te vietā arī neliela piebilde, ka no dabas aizsardzības viedokļa būtisks ir ne tikai koka izmērs, bet arī tas, cik ilgs laiks ir dots meža ekosistēma atjaunoties - jāatjaunojas ne tikai kokiem, bet arī zemsedzei un pamežam, jāienāk sugām, kas izzudušas pēc kailcirtes. Tāpēc noteikti nevar teikt, ka ātraudzīgāku koku izmantošana kompensē mežam ātrākas ciršanas nodarīto.

Edgars Dupužs, Latvijas Meža īpašnieku biedrības pārstāvis: "Tas noteikti samazinās kopējo izcērtamo krāju, jo izslēgs iespēju manipulēt ar inventarizācijas datiem. Ja ir augstāka bonitāte, tad, mēģinot sagrozīt datus, var nozāģēt krietni tievāku mežu nekā būs jaunajos noteikumos." (šeit plkst. 12.00)

Meža īpašnieku pārstāvis (lai gan atgādinu - minētā biedrība vairāk pārstāv LVM, nekā meža īpašniekus) mums norāda uz diviem interesantiem aspektiem: 1) līdz šim meža īpašnieki mēdza sagrozīt inventarizācijas datus, lai varētu nozāģēt jaunāku mežu; 2) grozījumu dēļ mežus cirtīs mazāk.

Patiesībā jau pirmais punkts nav nekāds pārsteigums. Par to, ka tiek īstenotas dažādas shēmas, lai nocirstu mežu, kuru it kā vēl nevar cirst, ir dzirdēts ne reizi vien. Tomēr vismaz es nespēju iztēloties, kā šie grozījumi mazinās iespējas sagrozīt inventarizācijas datus. Vajadzību manipulēt gan tie varētu mazināt, jo pie tievāku koku ciršanas varēs tikt likumīgā ceļā, bet rezultāts dabā būs viens un tas pats neatkarīgi no tā, vai darbība bijusi likumīga vai ne.

To, ka grozījumu dēļ mežus cirtīs mazāk, gan gribētu redzēt! Iedomājieties - tik sen lolotie noteikumu grozījumi izrādītos par nozares šāvienu pašas kājā un papildu resursu ieguves vietā mēs pieredzētu to samazinājumu. Labi, labi, es te mazliet ironizēju, bet bez jokiem D. Dubrovska aprēķini rāda tieši to - nākošajos desmit gados pastiprināti izstrādājam privātos mežus, un turpmākos 230 gadus cērtamu mežu būs mazāk.

Viens citāts arī par kailcirtēm piejūras mežos:

Arvīds Ozols: "Galvenais mērķis ir saglabāt priedi Latvijā, jo priedes īpatsvars citādi iet uz leju." (šeit)

Parastam cilvēkam ideja, ka, lai saglabātu priežu mežus, tie jāizcērt, varētu šķist mazliet absurda. Tomēr meža nozares pārstāvji jau kādu laiku popularizē uzskatu, ka pēc izlases cirtēm priežu meži nevar atjaunoties, tāpēc kailciršu aizliegums piejūras mežos ir viens no iemesliem, kāpēc gaidāma priežu mežu platību samazināšanās.

Šo jautājumu esmu aplūkojis jau iepriekš (šeit), tomēr mazliet atkārtošos. Būtībā šis ir tikai vēl viens konkrēts piemērs tam, kā izpaužas resursu trūkums kokapstrādei. Patiesais iemesls, kāpēc kokrūpnieki grib tikt pie piejūras priežu mežiem, ir tas, ka priežu mežu platības (ne tikai to īpatsvars) jau ir samazinājušās, un ne jau kailcirtes aizlieguma (nepilnos 10% priežu mežu) dēļ, bet tāpēc, ka šie meži ir izcirsti un pēc tam nav atjaunoti ar priedi. Tātad, redzot, ka priežu resursi tiek izsmelti tajos mežos, kur var tikt klāt, nozare sāk lūkoties pēc mežiem, kur pašlaik ciršana ir apgrūtināta. Atgādinu, ka arī plānotais galvenās cirtes caurmēra samazinājums vislielākais ir tieši priežu mežos.

Lasot un dzirdot, ka arī LVM piebalso domai par to, kā bez kailcirtēm Latvijas priežu meži iznīks, man ir viens jautājums tieši šim uzņēmumam: vai tad, ja to atļautu noteikumi, jūs būtu gatavi kailcirtēs izcirst Tērvetes priežu mežus un paskaidrot sabiedrībai, ka tās ir "atjaunošanas cirtes", bez kurām šie meži iznīktu?

Nobeigumā gribu atgādināt arī mazliet vecākus (no 2011. gada) LVMI "Silava" direktora un tagad arī LVM padomes priekšsēdētāja Jurģa Jansona izteikumus (izcēlumi mani; pilns raksts šeit):

"Taču idejas gruzd dažādas, arī par to, ka būtu jāsamazina cērtamo koku caurmērs galvenajā cirtē. Tas mums ir strikti noteikts un pamatots ar zāģbaļķu dimensijām. Meža audzēšana līdz brīdim, kad no kokiem var iegūt zāģbaļķus, ir Latvijas mežsaimniecības pamats, kuru var ļoti viegli nojaukt, samazinot ciršanas diametru."

"Skuju koku, no kura iznāks baļķis, nevar izaudzēt cilvēka apzinīgās dzīves laikā. Latvijā tagad strādājam ar iepriekšējo paaudžu izaudzēto un darām visu iespējamo, lai nākamās paaudzes strādātu ar mūsu radīto. Tā jau ir tā ilglaicīgā mežu apsaimniekošana, kuras pamati šobrīd Latvijā tiek ievēroti. Ja viss notiek saskaņā ar to, mēs nevaram teikt, ka Latvijas meži tiek izcirsti."

Lūk, lai gan jaunajā amatā J. Jansons ir kļuvis par vienu no galvenās cirtes caurmēra samazināšanas aizstāvjiem, vēl salīdzinoši nesen viņš pats ir norādījis, ka, šo caurmēru samazinot, var ļoti viegli nojaukt Latvijas mežsaimniecības pamatus. Tagad ar J. Jansona līdzdalību tiek šķobīti nozares pamati, kuru ievērošanu viņš pats uzsvēra kā garantiju tam, ka Latvijas meži netiks izcirsti. Vai mums joprojām nav pamata bažām, Jansona kungs?

Pārpublicēts no vkerus.blogspot.com

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

10

Mucā

FotoPadomju valstī dzīvojušie izstrādāja tikai šim režīmam atbilstošu «dzīvesziņu». Šodien mēs to dēvētu par «Kā labāk dzīvot». Kā labāk, kā gudrāk, kā pareizāk, kā izdevīgāk un citus «kā» padomju pilsoņi apvienoja vienā, un oriģinālvalodā tas skanēja tā: «Солдат спит, а служба идет!» «Kaut kareivis guļ, tā dienesta laiks virzās uz priekš un tuvojas beigām».
Lasīt visu...

21

Politiskai intrigai – birokrātisks restarts

FotoCitur Latvijā šo ziņu pat nepamanīja, taču jūrmalniekus tā nervozē: oktobra sākumā ģenerālprokuratūra atjaunoja apsūdzību Gatim Truksnim par Zaļo un zemnieku savienības "iespējamu nelikumīgu finansēšanu”.
Lasīt visu...

18

Gribētos zināt, kuram gan šādai nelietībai pacēlās roka

FotoPadsmit gadus nostrādājot PR jomā un daļēji tieši tādēļ no tās aizejot, šādas metodes (skat. zemāk), protams, nepārsteidz. Tomēr gribētos zināt, kuram gan šādai nelietībai pacēlās roka. Neba nu žurnālists pats iedomājās. Kuram šķiet, ka tiem, kas var glābt veselību un pat dzīvības ikvienam no mums (tai skaitā arī ikvienai no 100 "gudrajām galvām"), nevajadzētu nodrošināt jau apsolīto? Jo šis jau nav stāsts par to, ko dara un kā ārstē kāds konkrēts ārsts, bet gan pretsitiens tam, par ko Dr. Aizsilniece cīnās visu mediķu vārdā. Un tas ir nožēlojami.
Lasīt visu...

21

Var gadīties, ka vienu rītu Šveices advokāts būs "pārdozējis" viagru un viņam blakām gauži raudās skaists puisītis

FotoNav tālu tā dieniņa, kad visiem „arestētās mantas afēras” dalībniekiem, jumtotājiem un labuma guvējiem nāksies atbildēt. Visiem, izņemot vienu - galveno beneficieri, smagos noziegumos apsūdzēto Lembergu.
Lasīt visu...