Iesaki rakstu: 
Kā jau esmu minējis iepriekš, zinātne nepielūdzami saka, ka globālās sasilšanas dēļ šajā gadsimtā cilvēce ies bojā. Daži indivīdi droši vien izdzīvos, bet esošā kārtība un valstis, manuprāt, sabruks 20-30 gadu laikā. Apsvērsim dažu praktiskus jautājumus, kā rīkoties.
Latvijā ticamākais scenārijs ir lielāks karstums, sausums un postošāki pērkona negaisi tuvākajos gados, pēc tam gaidāma Atlantijas okeāna siltās straumes apstāšanās un bargas ziemas, milzīgas temperatūras svārstības, grūtības izaudzēt pārtiku.
Ja pie varas būtu saprātīgi cilvēki, tiktu pieņemts likums, ka visām jaunceltnēm galvenajai dzīvojamai platībai jābūt zem zemes, jo tikai pazemē var rast patvērumu no liela karstuma, aukstuma un kara gadījumā.
Pazemē arī var audzēt pārtiku, bet gaismai un temperatūras kontrolei vajag elektroenerģiju, tādēļ nepieciešamas atomelektrostacijas. Visas investīcijas jāiegulda pazemes mājokļu un atomelektrostaciju būvniecībā.
Izglītībai jābūt brīvprātīgai, mācībām jānotiek attālināti. Uz visu Latviju pietiek ar aptuveni 10 pamatskolas skolotājiem, 10 vidusskolas skolotājiem un 20 augstskolu profesoriem. Pārējiem jāmeklē darbs citās nozarēs. 5. no 9
Pēc 2000.gada dzimušie nav jāiesaista obligātā pensiju sistēmā, jo viņi, visticamāk, neizdzīvos līdz pensijas vecumam. Viņi var veikt brīvprātīgus uzkrājumus, bet valstij samaksātie nodokļi jānovirza tam, lai pēc iespējas vairāk cilvēku pārdzīvotu gaidāmo apokalipsi.
Tā kā gaidāmās apokalipses galvenie vaininieki ir lielākie piesārņotāji - ASV, Kanāda, Krievija, Ķīna, Saūda Arābija, Austrālija un vēl daži citi - Latvijai un Eiropai kopumā ir jākonfiscē šo valstu uzņēmumu aktīvi un nauda jāiegulda pazemes mājokļu būvniecībā.
Austrumeiropa ir ilgstoši cietusi no Krievijas agresijas, un dzīves pēdējos gadus mēs esam pelnījuši pavadīt bez Krievijas postošās ietekmes. Tādēļ šobrīd jāizmanto visas iespējas iznīcināt Krieviju; reālākais variants - no zemes virsmas noslaucīt Maskavu.
Kādēļ par šo nerunā politiķi un žurnālisti? Viņi kalpo īstermiņa interesēm un naudai, nevis patiesībai. Tad, kad sabiedrības vairākums apjēgs neizbēgamās katastrofas tuvošanos, būs par vēlu kaut ko mainīt un sāksies haoss, sāksies cīņa par izdzīvošanu.
Aizmirsu pieminēt kara un migrācijas draudus. Dabas katastrofas izraisīs milzīgu migrāciju; reālais scenārijs ir tāds, ka Latvijā tiks izsludināts ārkārtas/kara stāvoklis, un visi migranti uz robežas tiks nošauti. Līdz ar to mums pašiem vajag ražot ieročus un munīciju.
Seko mums 
Mani sauc Evija Rača. Šobrīd man ir 36 gadi. Esmu, pirmkārt, jau mamma, sieva un Latvijas iedzīvotāja, kas cīnījusies ar vēzi. Izgājusi cauri vairāk nekā 40 ķīmijterapijām un kaulu smadzeņu transplantācijai. Un jau vairāk nekā piecus mēnešus es cīnos ne tikai par savu dzīvību, bet arī par taisnīgumu VISU PACIENTU VĀRDĀ!
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
