Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Nesen ar patiesu interesi noskatījos mūsu „sabiedriskajā televīzijā” sižetu par to, kā nabaga valsts esot cietusi divus miljonus eiro lielus zaudējumus tāpēc, ka uzņēmuma Grindeks saimnieks Kirovs Lipmans, lūk, tai neesot piedāvājis atpirkt uzņēmuma akcijas un valstiskie „saimnieki” ar līdzšinējo premjeru Māri Kučinski, ekonomikas ministru Arvilu Ašeradenu un Privatizācijas aģentūras ģenerāldirektoru Vladimiru Loginovu (attēlā) priekšgalā bijuši spiesti tās pārdot „pa lēto”.

Sižets, protams, pilnībā atbilda „sabiedriskajai televīzijai” un tās labi zināmajai kopējai nostādnei – ir „mūsējie”, kurus mēs aizstāvam vienmēr un visur, lai cik piedauzīgi tas arī reizēm neizskatītos, savukārt visi pārējie – nu, atvainojiet, neko nevar darīt, tāds „sabiedriskais medijs” mēs nu reiz esam.

Taču šajā sižetā tomēr viegli tika šauts pār strīpu, tāpēc atļaušos īsi uzskaitīt faktus, kurus „sabiedriskais medijs” uzskatīja par labāku nepamanīt.

Pirmais fakts. Ir tiešām brīnumaini, kā „saimniekotājiem” Ašeradenam un Loginovam pirms diviem gadiem valstij piederošās Grindeks akcijas pārdot par 3,85 eiro gabalā, kamēr 2016. gadā uzņēmuma akcijas vidējā cena biržā bija virs 5,20 eiro. Tur, protams, vajadzēja ļoti pacensties.

Taču varbūt arī brīnumu tur nekādu nav. Vai nu Ašeradens demonstrēja tās uzņēmējdarbības prasmes, kas viņam palīdzēja nolaist uz grunti Dienas koncernu, vai arī Loginovs demonstrēja, ka kopš Citadeles pārdošanas pretendentam, kas solīja VISMAZĀK naudas, viņš ķērienu nav zaudējis.

Bet varbūt vienkārši – diezgan līdzīgi Citadeles gadījumam - akcijas speciāli tika pārdotas brīdī, kad cena bija īpaši zema, lai tās tiktu kādam Vienotības sponsoram. Tā jau pie mums tas notiek, un Loginova kunga prasmes šādās situācijās ir labi zināmas.

Otrais fakts. Akcijas tika pārdotas – un miers. Oligarhu pakalpiņa Māra Kučinska valdība, kas šo pārdošanu organizēja, nebūtu ne pirkstu pakustinājusi, ja nebūtu sarosījusies opozīcija, kas bez kādām grūtībām sarēķināja valsts zaudējumus.

Trešais fakts. Tā jau mūsu valdības – vai tas būtu Dombrovskis, Straujuma vai Kučinskis – ir iekārtotas, ka tad, kad kāds tās iebāž ar degunu pašu sataisītajā čupā, tās nevis mēģina aiz sevis satīrīt, bet gan meklē kādu, ko varētu uzdot par grēkāzi.

Nezinu, kurš radošais prāts izdomāja, ka labi varētu derēt Lipmans, bet fakts – tā bija tieši Kučinska valdība, kas visā nopietnībā paziņoja: Lipmanam vajadzēja mums izteikt obligāto atpirkšanas piedāvājumu, tāpēc mēģināsim mūsu stulbuma (vai Ašeradena un Loginova rebju) dēļ valsts pazaudētos divus miljonus piedzīt no Lipmaniem.

Ceturtais fakts. Patiešām apbrīnojami, ka valdībā un Loginova apkārtnē neatradās neviens, kurš būtu norādījis Kučinskim un Ašeradenam uz nepatīkamo faktu: cienītie kungi, vai jūs vispār esat pārliecināti, ka tajā laikā, kad Lipmans jums neizteica akciju pirkšanas piedāvājumu, jums vispār bija kaut kas pārdodams?

Un te uzreiz piektais fakts. Atbilde ir – nebija. Valstij akcijas gan bija, taču tās nebija pārdodamas. Tas nozīmē – tās skaitījās nepārdodams valsts īpašums. Tikai krietni vēlāk šo akciju statuss tika mainīts. Ar vārdu sakot, - Kučinskis un kompānija sūdzas tiesā, ka Lipmans no viņiem nepirka to, ko viņi nemaz nevarēja pārdot.

Sestais fakts ir vēl jautrāks. Tagad Lipmanus tiesā sūdz Privatizācijas aģentūra. Taču, ja mēs paraugāmies valdības dokumentos – pat ne noslepenotos, bet pavisam publiski pieejamos -, tad redzam, ka Privatizācijas aģentūrai laikā, par kuru ir runa prasījumā tiesai, nekādu Grindeks akciju nemaz nebija. Nevienas pašas. Loginova iestādes turējumā tās nonāca krietni vēlāk.

Septītais fakts. Normāli būtu, ka iekarsušam klientam uz visiem šiem faktiem norādītu godprātīgs advokāts. Taču lieta tā, ka kārtējā mistiskā iepirkuma rezultātā Privatizācijas aģentūru pārstāv advokāts vārdā Mārtiņš Mežinskis.

Ko, jūs nezināt, kas ir Mārtiņš Mežinskis un ar ko viņš nodarbojies līdz šim? Vai viņš nebija tas, kas publiski konfliktēja ar Rīgas Vidzemes priekšpilsētas tiesas tiesnesi Bamberi? Vai viņš nebija tas, kas neveiksmīgi mēģināja „piepalīdzēt” Liepājas metalurga „saimniekam” Zaharjinam noorganizēt kriminālprocesu pret to pašu Lipmanu? Vai viņš nebija tas, ar kura gādību viņa klients KPMG Baltics zaudēja strīdā par airBaltic 14 miljonus latu vērtajām obligācijām?

Un tā tālāk, un tā tālāk. Ar vārdu sakot, raugoties uz šādiem „saimniekiem” kā Ašeradens un Kučinskis, kuri savukārt izmanto tādu „profesionāļu” kā Loginovs un Mežinskis pakalpojumus, tiešām sāk šķist – Gobzems ar Bordānu taču nevarētu būt vēl sliktāki…

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...