
Kā sievas vēlme zīmēties sociālajos tīklos var piebeigt Aivara Draudiņa vēl nesākušos politisko karjeru
Pietiek lasītājs05.05.2025.
Komentāri (0)
Apvienotais saraksts Ropažu novadā pirmsvēlēšanu kampaņā uzsver savu kandidātu profesionalitāti un godīgumu, aicinot vēlētājus izdarīt pareizo izvēli. Saraksta augšgalā ir Aivars Draudiņš, kurš vēlas ieņemt Ropažu novada domes priekšsēdētāja amatu. Aivars Draudiņš ir šī brīža Siguldas novada pašvaldības izpilddirektors, kurš atrodas ilgstošajā prombūtnē, tas ir uz slimības lapas.
Latvijas Jātnieku federācijas sēdes video Aivars Draudiņš ir redzams ar aizlīmētu kaklu, no kā ir noprotams, ka viņam nesen veikta kāda medicīniska manipulācija. Tomēr cilvēki, kas kādreiz ir pabijuši slimnīcās, zina, ka mēdz būt arī tādas manipulācijas, pēc kurām pacients jau tajā pašā vai nākamajā dienā tiek izrakstīts un diezgan ātri ir spējīgs arī strādāt.
Šaubas par Aivara Draudiņa slimības lapas pamatotību izsauca viņas sievas Agneses Pabērzas-Draudiņas (Viedas administrācijas un reģionālās attīstības ministrijas Pašvaldību pārraudzības nodaļas vecākā eksperte) sociālajā tīklā Facebook izvietotās bildes, kurās viņa ir redzama, baudot atpūtu Francijā. Cilvēki varētu teikt, ka Agnese jau varēja doties atpūsties arī bez vīra, kas tur liels? Tomēr acīgākie Agneses RayBan saulesbriļļu atspulgā ir atšifrējuši arī cilvēku, kas viņu ir fotografējis – bez šaubām, tas ir neviens cits kā viņas pašas vīrs Aivars.
Un tagad ir jāuzdod pamatots jautājums: vai Aivars Draudiņš atrodas uz slimības lapas nepamatoti vai vienkārši neievēro ārstu norādījumus?
Ne pirmais, ne otrais variants īsti nav labs. Ja Aivars Draudiņš nepamatoti izmanto slimības lapu, tad viņš ir izkrāpis no Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras slimības pabalstu, kas jau draud ar kriminālatbildību. Ja Aivars Draudiņš vienkārši neievēro ārstu nozīmētu režīmu un sievas spiedienā dodas uz Franciju, tad viņu var sagaidīt lielas veselības likstas un kandidāts var nenodzīvot līdz vēlēšanām, kas nav gudri no sievas Agneses puses, ja vien Aivara dzīvība nav apdrošināta ar iespaidīgu apdrošināšanas prēmiju.
Kā pauž paši Apvienotā saraksta kandidāti, Ropažu novadam izvēle ir – IZVĒLE nebalsot par Aivaru Draudiņu, lai neiegrābtos kārtējā blēdīgajā priekšsēdētājā.





Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
Nesen man kāda pārmeta: “Tu esi latviete — kā tu vari dziedāt krieviski?” Un tas aizgāja līdz tai stadijai: „Krievs paliek krievs.” Es reti bloķēju cilvēkus, bet ar laiku nāk skaidra sapratne — ne ar visiem mums ir pa ceļam dzīvē.
Reiz kādā nelielā, bet lepnā ziemeļu valstī, ko sauca par Latviju, Jēkaba ielas namā valdīja Koalīcija. Viņu galvenais produkts nebija likumi vai reformas – tas bija Stāsts. Stāsts par to, ka viss tiek kontrolēts, ka drošība ir garantēta un ka jostas jāsavelk tikai tādēļ, lai vēlāk būtu vieglāk elpot. Taču 2026. gada sākumā šī Stāsta uzturēšanas izmaksas kļuva astronomiskas.
Lasu neskaitāmos rakstus par Latvijas nacionālās aviokompānijas “airBaltic” slikto servisu, draņķīgo attieksmi, nenormāli augstajām cenām, atceltajiem lidojumiem, nespēju nolaisties plānotajā galamērķī, pārpārdotajiem reisiem un ārpus borta palikušo lidotgribētāju šausminošajiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem.

















