Iesaki rakstu: 
Vēl tikai pirms dažiem mēnešiem, priekšvēlēšanu kampaņas karstumā Vienotības pārstāvji ar putām uz lūpām stāstīja, kā dažādi šleseri un šķēles, visīstākie Kremļa politekonomiskie pakalpiņi būdami, mūs palēkdamies vien grib ieraut visīstākajā Krievijas verdzībā. Bet nu ar katru nedēļu aizvien skaidrāk izrādās, ka patiesie Krievijas pēcpuses higiēnas orālie uzraugi – nosauksim viņus politkorekti šādi – ir pavisam citi.
Pēdējais piliens – pašlaik pēdējais – ir Vienotības pārstāves, iekšlietu ministres Lindas Mūrnieces lēmums, „balstoties uz drošības iestāžu sniegto informāciju”, iekļaut valstij nevēlamo personu jeb tā saucamajā „melnajā sarakstā” bijušo Maskavas mēru Juriju Lužkovu.
Protams, mums netiek un nekad netiks atklāts, kas ir šajā tik būtiskajā „drošības iestāžu informācijā”, kas sniedz tik labu ieganstu politiķiem darīt to, kas nu kuro brīdi viņiem ir izdevīgi, - jo, lūk, nekad taču nekas nav jāpaskaidro. Taču šoreiz tas arī nav nepieciešams, - jo aizbildināšanās ar mistisko drošības iestāžu informāciju ir tik glupa un nožēlojama, ka āža kāja tai lien cauri visā savā krāšņumā.
Un šī kāja, protams, ir kārtējais apliecinājums tam, kā pašlaik pie varas esošie politiķi dara un darīs visu, kas viņu spēkos, lai tikai iespējami padevīgi izplātos pašreizējās Krievijas varas priekšā.
Neviens nestrīdas par to, ka Lužkovs nav nekāds šķīstuma etalons, - domājams, visi latvju zemes politiķi pēdējā desmitgadē nav nozaguši tik daudz kā viens šāda kaluma indivīds.
Taču runa nav par šī cilvēka praktiskajām korupcijas zināšanām, - nav kaut kā manīts, ka Latvijas valsts iebraucējus šķirotu pēc šāda kritērija (jo citādi Jūrmalā pērn būtu bijis krietni mazāk iegādātu nekustamo īpašumu).
Runa ir par ko citu – pelnīti vai ne, bet Lužkovs ir Kremļa nežēlastībā, un Vienotības/ZZS valdība ar Mūrnieces lēmumu vēl reizi uzskatāmi un pārliecinoši apliecina, ka ir gatava uz ļoti daudz ko, lai tikai neizpelnītos Putina un Co. pieres saraukšanos grumbās.
Šai sakarā ir trīs lietas, kas personiski mani patiešām interesē.
Sāksim ar sīkāko, vispirms jau man patiešām interesanti, ko nākamsvētdien šai sakarā mums pastāstīs ar savu pretkremļa patosu vienmēr izcēlies raidījums Nekā Personīga, kura veidotājiem nu, šķiet, nevajadzētu būt vairs nekādām šaubām, cik primitīvi viņus Lužkova sakarā izmantojusi šī pati Mūrniece, pāris dienas pirms sava lēmuma ar pasviestu informāciju tam „sagatavojot augsni”.
Vēl interesantāk: nupat vairs nevar saprast, kam vēl vajadzētu notikt uzmanības Kremļa pēcpusei izrādīšanas jomā, lai no Vienotības sāktu sprukt tie cilvēki, kam pretkrievijas vai vismaz pretkremļa retorika vienmēr vismaz vārdos ir bijusi izcili svarīga, - tiešām interesanti, vai amatu vara pār, teiksim, tādu Sarmīti Ēlerti patiešām izrādīsies bezizmēra?
Bet visinteresantāk: es, ziniet, drīzumā uz mēnesi braucu prom (apciemot pasaules īstās banānu republikas, ja nu tas kādam interesanti) un klusi pie sevis domāju – interesanti, ja viss tā arī turpināsies, vai atbraucot uzzināšu, ka vēl kāds Vienotības pārstāvis būs izdomājis – klau, būtu taču tikai demokrātiski (un turklāt ekonomiski pamatoti), ja mēs te tā drusku „uzsāktu diskusiju” par krievu valodu kā otro valodu Latvijā? Nu, vai ko tamlīdzīgu, kas Putintēvocim ietu pie sirds...
Seko mums 
Kā top Latvijas Televīzijas (LTV) sižeti? Kāds ir viņu uzmanības fokuss? Divi piemēri.
Brīvdienu maģija – izlasīt kādu grāmatu. Beidzot izlasīju “Iznireļus” - paldies Lato Lapsam: obligātā lasāmviela tiem, kas interesējas par politiku un procesiem Latvijā.
Latvijas Televīzijas (LTV) lēmums nerīkot priekšvēlēšanu debates krievu valodā sabiedrisko mediju portālā rus.lsm ir skaista dāvana Rosļikovam un politiskajām partijām, kuras koncentrējas uz to, lai savus vēlētājus pamatā uzrunātu krievu valodā. Tieši šīs partijas būs lielākie ieguvēji.
Mēs uzskatām, ka aizliegums lietot Latvijas mazākumtautību valodas politiskās diskusijās neveicinātu ne piederības sajūtu Latvijai, ne vārda brīvību, ne mūsu valsts demokrātisko iekārtu.
Pēdējā pusgada laikā Latvijas politiskā vide, sabiedriskie mēdiji, sociālie mediji un portāli pārlieku bieži un radikāli ieņem konservatīvu vai pat negatīvu nostāju klimata izmaiņu apturēšanas un dabas daudzveidības saglabāšanas jautājumos. Pat brīdī, kad Latvijas Satversmes tiesa pieņēma vēsturisko un viedo spriedumu, ar kuru atcelta norma par mazāka caurmēra koku ciršanu, politiskajā retorikā un mediju slejās skanēja tikai apšaubāmu mežcirtēju asociāciju viedoklis, ka šie nepadošoties un darīšot visu, lai Latviju pārvērstu par izcirtumu (varbūt ne gluži šādiem vārdiem, bet šādu ideju).
Latvijas Žurnālistu asociācija (asociācija) aicina politiķus atturēties no mediju un žurnālistu diskreditācijas, apzināti vai neapzināti veidojot nepamatotu viedokli par žurnālistiem, jo īpaši sabiedrisko mediju, kā valsts nodevējiem. Tāpat asociācija aicina sabiedriskos medijus sabiedrībai plašāk skaidrot savas redakcionālās izvēles.
Latvijas Radio galvenās redaktores Anitas Braunas ieraksts sociālajos tīklos sacēla lielu diskusiju vētru sociālajos tīklos. Viņai aizrādīja, ka minētais raidījums Somijā nebija partiju kandidātu priekšvēlēšanu debates krievu valodā, bet gan raidījums, kurā par politiku tika iztaujāti emigranti. Situācijas nav salīdzināmas, jo Somijas sabiedriskais medijs politiķu debates svešvalodā nerīko.
Rīgas domes priekšsēdētāja Rīgas domes priekšsēdētājam Vilnim Ķirsim – aicinājums izkārt varavīksnes karogu pie Rīgas rātsnama no 6. jūnija līdz 15. jūnijam.
