Kā var būt, ka „tēvzemieti” Normundu Lakuču tiesa atzinusi par VDK „stukaču”, bet „čekas maisos” nav viņa kartītes?
Didzis Šēnbergs02.01.2019.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Pirmkārt, atbildi sniedz Latvijas Universitātes administrācijas atbalsta projekta vadītājas, Publiskās atmiņas centra izpilddirektores Mg. hist. Martas Starostinas pētījums par Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts arhīva 2745. fonda 2a. aprakstu "Reabilitācijas un specdienestu prokuratūras fonds".
Šajā fondā 243. un 244. lietā atrodas 2001. gada 12. marta Normunda Lakuča Gunāra dēla (attēlā) tiesas lieta Nr. 7/209 - pirmais un otrais sējums ar 184 lapām un 145 lapām attiecīgi.
Lietā aģents ar segvārdu "Nikolajs Pētersons" nav konstatēts no LPSR VDK aģentūras kartotēkas kartītes, bet gan pēc kādreizējā okupācijas laika pretpadomju grupas "Zīle" dalībnieka Aigara Vanaga ierosinājuma. Lietā sadarbība pierādīja ar LPSR VDK pretizlūkošanas informācijas nodrošinājuma automatizētās sistēmas "Delta Latvija" atjaunotajiem datiem un liecinieku liecībām.
Otrkārt, jautājums ir ļoti pareizs, jo atklāj atklātu un neapzinātu leģistisko robu jeb sarunvalodā - likumdevēja darba brāķi - likumā "Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu" 7.2. panta trešajā daļā, kas paredz publicēt sadarbības fakta ar LPSR VDK spriedumu rezolutīvās daļas, taču ne jau visas 2745. fonda 2a. apraksta lietas beidzas ar tiesas spriedumu, turklāt ne jau visas lietas nonākušas tiesā, piemēram, Arvīda Ulmes lieta vai Valērija Belokoņa lieta vai Jura Zaķa lieta, kuras dažādu iemeslu dēļ ir izbeigtas pirms tam.
LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas priekšlikumā Atklātības un totalitāro režīmu atkārtošanās novēršanas likumā bija paredzēts 8. panta otrās daļas 21. punktā "Sadarbības fakta ar VDK pārbaudes lietas, kas atbilst tiesu arhīvu fondiem un Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts arhīva 2745. fonda 2. aprakstam, kur sadarbības fakts konstatēts, – pilnā apjomā; sadarbības fakta ar VDK pārbaudes lietas, kas atbilst tiesu arhīvu fondiem un Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts arhīva 2745. fonda 2a. aprakstam un kur sadarbības fakts nav konstatēts, neatkarīgi no tā, vai lieta izbeigta ar tiesas nolēmumu (lēmumu vai spriedumu) vai prokuratūras lēmumu, digitalizē pilnā apjomā, bet publicē tiešsaistē tīmekļa vietnē daļēji, ietverot tiesu nolēmumus, prokuratūras lēmumu par lietas izbeigšanu, pārbaudāmā un liecinieku liecības, lietā esošo LPSR VDK dokumentu kopijas, kā arī nepublicētās lietas informācijas uzskaiti, norādot dokumenta rekvizītus, apjomu un valodu – ne vēlāk kā līdz 2019. gada 20. decembrim.
Sagatavojot publikācijai sadarbības fakta ar VDK pārbaudes lietās esošos dokumentus, no to satura svītro informāciju par personas procesa laikā aktuālo dzīvesvietu, personas apliecinošo dokumentu, personas kodu un tālruņa numuru."
https://lvportals.lv/norises/297045-vdk-komisijas-parskata-secinajumi-ieteikumi-un-lasamviela-par-cekas-darbibu-2018
Treškārt, 2745. fondā Normunds Lakučs nav vienīgā persona, kuras aģenta kartītes nav LPSR VDK aģentūras kartotēkā, bet par kuru ir ierosināta pārbaudes lieta. Piemēram, par kādu sabiedrībā pazīstamu bijušo Saeimas deputātu situācija ir līdzīga. Starostinas kundze ir parakstījusies par informācijas neizpaušanu, taču šī kolēģa lieta mani patiesi pārsteidza (Bruno). Līdz ar to likumdevējam būtu jāvērtē, vai personas netiek nostādītas diskriminējošā situācijā, par vienu datus publicējot tīmekļa vietnē, bet par citiem nepublicējot.
Protams, uzreiz aktualizējās arī jautājums, kādu iemeslu dēļ netiek publicētas Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas nomenklatūras pilnas personas lietas, bet tā saucamā VDK likuma 7.2. panta pirmās daļas 11. punktā paredz publicēt tikai ar VDK saistīto Padomju Savienības Komunistiskās partijas, Latvijas Komunistiskās partijas, PSRS, LPSR valsts un padomju institūciju amatpersonu personas lietas, bet Latvijas Ļeņina Komunistiskās jaunatnes savienības Centrālās komitejas amatpersonu personas lietas - visas, ja ir skaidrs, ka gan LKP CK, gan LPSR MP vadīja okupācijas valsts drošības dienestu un to pat zināmā veidā ietekmēja LKP pilsētu un rajonu biroji, bet nav jau nekāda saraksta un nekad nevar būt "ar VDK saistītās nomenklatūras" un "ar VDK nesaistītās nomenklatūras" sadalījumā.
Tāpēc likumdevējs ir radījis tikai šim likumam domātu, vēsturē nekad nebijušu definīciju "ar VDK darbību saistītās amatpersonas", kur nesaprotamu iemeslu dēļ ir iekļautas "padomju institūciju amatpersonas kuras minētas netieši ar VDK darbību saistītos dokumentos." Minēšu piemēru, kuru deva Starostinas jaunkundze, aktrise ir uzaicināta uz Latvijas un ārzemju draudzības un kultūras sakaru biedrības Teātra, kino un televīzijas sekcijas dibināšanu; sekciju vada Trautmanis, piedalās Zakenfelds, tātad ar VDK darbību netieši saistīti šie dibināšanas dokumenti ir, bet aktrise ir atteikusies (!) piedalīties (Žanis Zakenfelds ar režisoru, savu asistentu Māri Salnu uz dokumentu malām rezolūciju veidā sarakstās kā organizējama šī sanāksme), taču minēta netieši ar VDK darbību saistītajos dokumentos viņa ir un nu likumdevējs to sauc par "ar VDK darbību saistītā amatpersona".
Piemēram, ar LVU rektora Valentīna Šteinberga 1970. gada 10. marta pavēli Nr. 7-с "Par iecelšanu par LVU pirmās daļas pilnvaroto Ģeogrāfijas fakultātē" paredzēja iecelt ģeogrāfijas zinātniski pētnieciskā sektora jaunāko zinātnisko līdzstrādnieku par pirmās daļas pilnvaroto Ģeogrāfijas fakultātē. Ar Darba Sarkanā karoga ordeni apbalvotās Pētera Stučkas Latvijas valsts universitātes pirmā daļa ir gan padomju institūcija, gan netieši ar VDK saistīta, gan jaunākais zinātniskais līdzstrādnieks ir amatpersona, bet apgalvot, ka šis ģeogrāfs ir "ar VDK darbību saistīta amatpersona" ir pilnīga apmelošana un idiotisms, taču likumdevējs tā ir noteicis. Uzskatu, ka tas ir jāgroza, vienkārši publicējot LKP CK nomenklatūras kadru personas lietas, nevis slēpjot LKP vadošo lomu represijās aiz leģistiskiem izdomājumiem, kas piesedz čekistus un cekistus ar citiem PSRS okupācijas laikā dzīvojošiem līdzpilsoņiem.
Ceturtkārt, Jūsu padevīgais kalps ir pateicīgs par jautājumiem, taču likumdevējs ir ar 2018. gada 17. oktobri likvidējis LPSR VDK zinātniskās izpētes komisiju, kurā bija tas gods strādāt. Vairāk kā gadu neesmu saņēmis nekādu atalgojumu ne no šīs komisijas, ne no Latvijas vēstures institūta, ne no Latvijas Universitātes, turklāt esmu uzrakstījis atlūgumu no Latvijas Universitātes rektora padomnieka amata sakarā ar Latvijas Universitātes, manuprāt, nepiedodami pielaidīgo attieksmi pret Datu Valsts inspekcijas iejaukšanos pētniecības rezultātu publicēšanā.
Līdz ar to, lai arī paužu pateicību, ka, pateicoties laikrakstam "Pietiek.com", kuram tieši neesmu rakstījis publikācijas, mans viedoklis pēdējo mēnešu laikā ir lasāms arī vjetnamiešu un khmeru valodās, kā arī esmu priecīgs, ka man Kangera kungs ir pāradresējis šo jautājumu, tomēr nākamgad [domāts 2019. gads] laikam vairs atbildes uz komisijas kompetences jautājumiem vairs nebūšu tiesīgs sniegt, jo galu galā likumdevējs jau tāpēc likvidēja komisiju, lai tās neviens sabiedrībai nesniegtu. Neesmu publiska amatpersona, tāpēc varētu būt pareizi, ja atbildes sniedz publiskas amatpersonas.
Vēsturnieki un citi zinātnieki ir izveidojuši Publiskās atmiņas centru, līdz ar to mans lūgums ir turpmākos jautājumus komisijas kompetences sakarā adresēt Latvijas Universitātes administrācijas atbalsta projekta vadītājai, Publiskās atmiņas centra izpilddirektorei Martai Starostinai, kura ir doktorante, par kuras kompetenci personīgi es nešaubos un kura kā bijušās LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas administratīvā sekretāre ir arī atbildīga par komisijas administratīvi birokrātisko darbību un par tās komunikāciju ar sabiedrību. Doktorantes Starostinas elektroniskā pasta adrese universitāte ir [email protected]. Starostinas jaunkundze, manuprāt, ir ļoti daudzsološa jauna zinātniece un varēs sniegt detalizētāku informāciju, dokumentus un viņas viedokli.
Seko mums 
Latvijas Televīzijas Redakcionālā padome šobrīd neizskata iespēju atcelt plānotās RUS.LSM Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates.
Ņemot vērā sabiedrībā aktualizēto diskusiju par priekšvēlēšanu debašu organizēšanu krievu valodā, partiju apvienība Jaunā Vienotība uzsver, ka īpaši kopš Krievijas brutālā iebrukuma Ukrainā ar Latvijas medijiem ir jākumunicē Latvijas valsts oficiālajā – latviešu – valodā. Arī Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu laikā diskusijām medijos jābūt tikai valsts valodā, tādēļ politisko partiju apvienības Jaunā Vienotība pārstāvji nepiedalīsies priekšvēlēšanu debatēs un raidījumos, kas notiks krievu valodā.
Saeimas 2024. gada 16. maija darba kārtībā izskatīšanai otrajā lasījumā ir iekļauts likumprojekts Grozījumi likumā “Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību” (565/Lp14). Likumprojekts Saeimā iesniegts 2024. gada 17. aprīlī un pirmajā lasījumā izskatīts jau nākamajā dienā. Lai arī likumprojekts skar aptuveni 300 tūkstošus iedzīvotājus, viņu viedoklis tāpat kā vairākos Satversmes tiesas spriedumos izteiktās atziņas un ekspertu brīdinājumi ir ignorēts.
Komentējot publiski pieejamo informāciju – Latvijas Televīzija 2024. gada 3., 4., 5. un 6. jūnijā ir paredzējusi Eiropas Parlamenta deputātu kandidātu debates rīkot krievu valodā – Latviešu valodas aģentūra izsaka skaidru nosodījumu, vēršot atbildīgo personu un sabiedrības uzmanību, ka šāda rīcība ir pretrunā gan ar Satversmē nostiprināto valsts valodas statusu, gan ar Valsts valodas likumu. Eiropas Savienībā tiek īstenota daudzvalodība – ir 24 oficiālās valodas, tostarp latviešu valoda.
Par Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (attēlā – tās vadītājs Jānis Siksnis) ieceri noturēt sabiedriskajā televīzijā Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates krievu valodā.
Ņemot vērā, ka Latvijas Republikas Satversmes preambula nosaka, ka Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem;
Bloķētas lidostas, lielceļi, ostas un tūkstošiem traktoru Berlīnē. Bloķēti ceļi Polijā, degošas riepas un pārrautas barikādes Briselē. Tonnām uz ceļa izbērtu tomātu un bloķētas veikalu ķēdes Spānijā, un visbeidzot – teju 2000 traktoru Latvijas reģionos. Lauksaimnieku protesti Eiropā tika izvērsti iepriekš nepieredzētos apmēros, turklāt, ar katru nākošo protestu tie kļuva aizvien daudzskaitlīgāki un radikālāki. Un tomēr, šīs akcijas, kurām likumsakarīgi bija jānonāk kādā kulminācijas fāzē, pēkšņi gluži vienkārši pazuda.
