Kad runa par „OIK miljardu”, Ašeradens pēkšņi atceras „valsts saistības”

Žēl vienīgi, ka Arvils ir nolēmis līdz galam piesegt gan savus, gan savu priekšgājēju uzticamos susuriņus, kuri pēdējos desmit gadus gādāja, lai labi cilvēki no visa sociuma saņemtu miljonus par savu biznesu. Runa, protams ir par to 1031 (!) uzņēmumu, kam Ekonomikas ministrija ir devusi tiesības pārdot saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros vai saņemt garantētu maksu par elektrostacijā uzstādīto elektrisko jaudu. Nu, vārdu sakot, par “OIK biznesu”.

Redz, tagad izrādās, ka “valsts rīcībā nav tādu resursu, lai izbeigtu elektroenerģijas obligātā iepirkuma sistēmu (OIK)”, sūrojas aplam taisnīgais vīrs Ašeradens, vaicāts par iespējām izbeigt OIK sistēmu. Krāpnieku varza taču paļaujoties uz “tiesiskās paļāvības principu un valsts finansiālajām iespējām”. “Valsts ir uzņēmusies saistības, noteiktā kārtībā dodot komersantiem tiesības izveidot objektus un saņemt atbalstu. Tiesiskā paļāvība uzņēmējiem paredz valsts atbalstu,” teju ar asarām acīs stāsta ministrs.

Gadījumā, ja valsts lemtu par obligātā iepirkuma sistēmas pārtraukšanu, valdībai būtu jāatrod finanšu resursi, lai šīs saistības atpirktu, bet “patlaban valdības rīcībā nav tik lielu resursu, lai atpirktu šīs saistības”. Runā, ka “atpirkties” no “OIK biznesmeņiem” esot iespējams par 500 000 000 eiro. Apaļa summa, vai ne? Tikai, cienītais Arvil, nevis “valdība”, bet gan “nodokļu maksātāji” būs tie, kas maksās par “tiesisko paļāvību”.

Runā, ka viens otrs politikai ļoti tuvu stāvošs subjekts sava “biznesa” kulmināciju – hiperpeļņu – plāno astoņus gadus uz priekšu. Tā, lai liela nauda nāk nemanot un glupie nodokļu maksātāji nespēj to nojaust. Arī OIK sākumā neviens neuztvēra īpaši nopietni.

Elektroenerģijas tirgus likums (ETL), kurā paredzēti OIK maksājumi, tika pieņemts 2005. gada maijā, stājās spēkā tā paša gada 8. jūnijā. Atsauci uz Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2004/8/EK par koģenerācijas, kas balstīta uz lietderīgā siltuma pieprasījumu, veicināšanu iekšējā enerģijas tirgū, un grozījumu Direktīvā 92/42/EEK varam neņemt galvā: citās Eiropas Savienības (ES) valstīs šie dokumenti nezin kāpēc nav izraisījuši tik graujošas sekas.

Turpretim Latvijā ieinteresēto personu lobijs panāca, ka uz šo direktīvu pamata ETL tika iekļauts 28. un 29. pants, kas paredz, ka ražotājs, kurš elektroenerģiju ražo koģenerācijas procesā, var iegūt tiesības pārdot saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros un ražotājs, kas elektroenerģiju ražo, izmantojot atjaunojamos energoresursus, var iegūt tiesības pārdot saražoto elektroenerģiju obligāti iepērkamā elektroenerģijas apjoma veidā.

Elektroenerģiju ražojošās stacijas atbalstu saņem desmit gadu no brīža, kad tās jaudas tiek nodotas ekspluatācijā ar sistēmas operatora izdotu atļauju pieslēgt to sistēmai. “OIK” biznesmeņi” daļu “kompensācijas” saņem no valsts budžeta, daļu – no elektroenerģijas patērētājiem: komponente ir iestrādāta tarifos.

Atbilstoši Ekonomikas ministrijas rīcībā esošajiem datiem 2016. gadā vien elektroenerģijas ražotājiem izmaksātā atbalsta summa bija 237 miljoni eiro. 2015. gadā – 314 miljoni, 2014. gadā – 308,9 miljoni (šeit). Pieskaitot šogad izmaksātās summas, četru gadu laikā “koģenerācija” no patērētāju makiem ir “’izpumpējusi” vairāk nekā miljardu eiro. Vai Latvijā maz ir vēl kāds bizness, kas var lepoties ar šādiem skaitļiem?

Šobrīd pat grūti pateikt, cik īsti “tiesiski paļāvīgie” OIK saņēmēji kopš 2005. gada jau ir “nokāsuši” vienam statistiski vidējam nodokļu maksātājam. Taču skaidrs laikam tas, ka ārkārtīgi godīgais Ašeradens un viņa ne mazāk kristālskaidrie politiskie kolēģi tagad virinās savas vizbulīšu ačeles un stāstīs, ka viņi, redz, nekādi nespēj neko grozīt.

Pārpublicēts no http://www.infotop.lv/

Novērtē šo rakstu: