Kad sāksies karš, tauta būs spiesta mobilizēties, jo būs jāizdzīvo
Taisnība.com23.12.2025.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Kāpēc Alvim Hermanim neizdevās Latvijas politikā radīt revolūciju? Piedāvājam savus secinājumus.
1. Nebija stipras KOMANDAS. Izvēlētie līderi bija bez vilkmes Latvijas sabiedrībā. Cilvēkiem jānotic, ka līderi viņu intereses pārstāvēs, un šeit tā nebija. Ap Hermani nolasījās tādi cilvēki, kur katram ir SAVAS intereses. NEVIENS no viņiem nebija ne populārs, ne ar autoritāti sabiedrībā.
2. ACĪMREDZAMAS SLĒPTĀS INTERESES. Hermani izmantoja kā reklāmas baneri to personu interesēs, kas šo kustību finansē. Uzņēmējs Broks un viņa kuratori no Krievijas Hermani izvēlējās, jo viņš ir Latvijā atpazīstams tēls un cerēja, ka uz viņa rēķina panāks citu cilvēku pievienošanos partijai un atbalstu sabiedrībā.
3. PIEDĀVĀJUMA TRŪKUMS. Kustība sevi prezentēja ar nesagatavotu piedāvājumu par vēlēšanu kārtības maiņu. Nenoliedzami, esošā būtu jāuzlabo, bet tā sabiedrības acīs nav pirmā vajadzība. Esam kara priekšvakarā, un mums ir milzīgas ekonomiskās problēmas, kā arī nebeidzama stagnācija veselības un izglītības jomās. Visam pa virsu - neaptverami liela sistēmiskā korupcija. Vajadzēja nākt klajā ar citiem tematiem.
4. Politiskā revolūcija sākas no apakšas - no tautas. Šī NAV tautas kustība, kurā skaidri un atklāti formulēti gan mērķi, gan līdzekļi, kā tos sasniegt. Kustība, kas veidojas slepenās sarunās restorānos un dzīvokļos, nevar būt TAUTAS KUSTĪBA. Ja būtu reāla iedzīvotāju iesaiste un atklātība, tauta noticētu.
5. SABIEDRĪBAS NOSKAŅOJUMS. Kā atzina arī pats Hermanis, sabiedrība ir morāli nospiesta un kūtra. Iedzīvotāji ir zaudējuši ticību politiskajam procesam kā tādam - tikai milzīgs satricinājums var sabiedrību no šī stāvokļa izsist. Visticamāk, tas būs karš - tauta būs spiesta mobilizēties, jo būs jāizdzīvo. Tad arī ieraudzīsim patiesos un īstos LĪDERUS, kuri nāks no tautas. Esošā politiskā vadība tiks aizslaucīta mēslainē kā valsts un tautas nodevēji, kuri noveda valsti līdz bankrotam un nedarīja neko, lai sagatavotos karam.
Seko mums 
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
Nesen man kāda pārmeta: “Tu esi latviete — kā tu vari dziedāt krieviski?” Un tas aizgāja līdz tai stadijai: „Krievs paliek krievs.” Es reti bloķēju cilvēkus, bet ar laiku nāk skaidra sapratne — ne ar visiem mums ir pa ceļam dzīvē.
Reiz kādā nelielā, bet lepnā ziemeļu valstī, ko sauca par Latviju, Jēkaba ielas namā valdīja Koalīcija. Viņu galvenais produkts nebija likumi vai reformas – tas bija Stāsts. Stāsts par to, ka viss tiek kontrolēts, ka drošība ir garantēta un ka jostas jāsavelk tikai tādēļ, lai vēlāk būtu vieglāk elpot. Taču 2026. gada sākumā šī Stāsta uzturēšanas izmaksas kļuva astronomiskas.
Lasu neskaitāmos rakstus par Latvijas nacionālās aviokompānijas “airBaltic” slikto servisu, draņķīgo attieksmi, nenormāli augstajām cenām, atceltajiem lidojumiem, nespēju nolaisties plānotajā galamērķī, pārpārdotajiem reisiem un ārpus borta palikušo lidotgribētāju šausminošajiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem.
