Kāda gan tur problēma, ja Latvijā ieplūdīs daži simti tūkstošu migrantu: vēstule Edvardam Ratniekam un atsevišķiem politiķiem
Zufars Zainullins, muftijs15.04.2026.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Cienījamais Ratnieka kungs, kā Latvijas Republikas pilsonis un vēlētājs uzskatu par nepieciešamu skaidri iezīmēt prioritātes, kuras, manuprāt, šobrīd tiek aizstātas publiskajā dienaskārtībā.
Savos izteikumos Jūs akcentējat uzmanību uz migrantu un sociālo pabalstu tēmu. Tomēr fakti ir šādi: personu skaits, kas saņem minimālos pabalstus, ir neliels, un paši maksājumi ir simboliski, neradot reālu apdraudējumu ne valsts budžetam, ne sociālajai sistēmai.
Turklāt prakse rāda, ka strādājošie migranti ne tikai nenodara kaitējumu ekonomikai, bet sniedz tiešu ekonomisko ieguvumu, veicinot ražošanas izaugsmi, nodokļu ieņēmumus un darba tirgus stabilitāti.
Tajā pašā laikā Latvijā pastāv daudz nopietnāka un stratēģiskāka problēma, par kuru tiek runāts ievērojami retāk —pašu pilsoņu masveida aizplūšana.
Neatkarības gados valsti ir pametuši simtiem tūkstošu Latvijas iedzīvotāju. Tā nav tikai statistika — tas ir cilvēkkapitāla, nodokļu maksātāju, speciālistu un valsts nākotnes zaudējums.
Rodas iespaids, ka uzmanība salīdzinoši maznozīmīgiem jautājumiem tiek izmantota kā politiskās retorikas instruments, kamēr fundamentāli izaicinājumi paliek bez pienācīgas rīcības.
Kā vēlētājs es sagaidu no Jums un no pilsētas un valsts vadības kopumā:
– koncentrēt pūles uz aizbraukušo Latvijas pilsoņu atgriešanu;
– izstrādāt reālas, nevis deklaratīvas repatriācijas programmas;
– radīt ekonomiskos apstākļus, kuros atgriešanās kļūst par racionālu izvēli, nevis emocionālu soli;
– uzņemties atbildību par valsts ilgtermiņa demogrāfisko un ekonomisko nākotni.
Šīs problēmas ignorēšana neizbēgami noved pie turpmākas valsts vājināšanās. Uzskatu, ka tieši politika, kas vērsta uz savu pilsoņu atgriešanu, nevis ārēju draudu meklēšanu atsevišķās sociālajās grupās, ir jāizvirza par prioritāti.
Seko mums 
“Šodien esmu pieņēmis lēmumu atkāpties no aizsardzības ministra amata, lai pasargātu sava tēla paliekas, jo rīt mani tāpat būtu atlaiduši.
Valsts ieņēmumu dienests (VID) savā praksē nereti piemēro bargus sodus, tostarp īpašuma konfiskāciju. Taču aizvien aktuālāks kļūst jautājums – kas uzņemas atbildību un kompensē radītos zaudējumus un morālos pārdzīvojumus situācijās, kad iestādes rīcība izrādās klaji nepamatota? Mūsu advokātu birojs vēlas vērst uzmanību uz nozīmīgu un nesenu Latvijas Republikas Senāta spriedumu, kas iezīmē būtisku pagriezienu privātpersonu tiesību aizsardzībā pret patvaļīgu vai kļūdainu VID rīcību.
Šodien esam nonākuši jaunā eskalācijas pakāpē. Šoreiz vairs neviens nevar aizbildināties, ka “ielidojis draudzīgs drons”. Ir noticis mērķēts uzbrukums Latvijas stratēģiskam objektam - degvielas rezervēm.
Krievijas karaspēks turpina uzbrukumus Ukrainas frontē un vietumis pat virzās nedaudz uz priekšu. Raķetes un droni turpina postīt Ukrainas infrastruktūru, gandrīz ik dienas nogalinot mierīgos iedzīvotājus dažādās pilsētās. Krievija turpina plosīties. Un tomēr pamazām, bet arvien tumšāki mākoņi sāk plesties arī Krievijas pusē.
Katrs ceļotājs un arī mājās sēdētājs ar saviem nodokļu maksājumiem ir gadiem ilgi atbalstījis aviosabiedrību airBaltic. Šis kopējais atbalsts jau ir pārsniedzis pusmiljardu eiro, taču kompānijai joprojām neiet labi un bez valsts atbalsta tā gaisā noturēties nevar.
Mazajiem uzņēmumiem Latvijā jau gadiem ilgi ir jāstrādā apstākļos, kur katrs papildu administratīvais pienākums nozīmē ne tikai laiku, bet arī reālas izmaksas. Tāpēc Ekonomikas ministrija ir nākusi klajā ar priekšlikumu atteikties no obligātajām gada pārskatu revīzijām mazajiem uzņēmumiem. Tas nav radikāls solis – tas ir loģisks nākamais posms uzņēmējdarbības vides sakārtošanā.
Diskusija par “ārējo skatījumu” birokrātijas mazināšanā atklāj dziļāku problēmu – nevis ideju trūkumu, bet drīzāk nespēju tās īstenot sistēmiski un konsekventi. Pēdējo divdesmit gadu laikā Latvijā ir uzkrāta plaša pieredze ar reformām, auditiem un rīcības plāniem, turklāt tā tiek sekmīgi nodota citām Eiropas Savienības (ES) kandidātvalstīm. Tomēr gandrīz visos vērtējumos atkārtojas tie paši secinājumi: procesi ir formāli, atbildība ir izkliedēta, un iniciatīva netiek atalgota.
