Kādēļ es šogad nolikšu ziedus Rīgā pie Uzvaras pieminekļa jeb Fašisma renesanse Latvijā
Ainārs Kadišs13.04.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Kā vēstī jau pats virsraksts, šis nav vienkārši publicistisks raksts. Šis ir paskaidrojums, kurš, ļoti iespējams, būs jāraksta policijā vai Valsts drošības dienestā. Labāk es to daru, tā teikt, preventīvi. Iespējams, ka tas liks iedarbināt kādu smadzeņu kroku arī cilvēkiem, kuriem domāšana, analizēšana un vērtēšana nav stiprā puse, tiem, kuri pieraduši truli pildīt pavēles no “augšas”. Iespējams, ka šis raksts pat novērsīs manu apcietināšanu. Zem tā būs mans paraksts - esmu radis atbildēt par saviem vārdiem.
Konteksts: Rīgā (starp citu, ne centrā, bet Pārdaugavā) ir uzcelts monuments par godu uzvarai pār hitlerisko Vāciju Otrajā pasaules karā, kura oficiālais nosaukums ir: ”Piemineklis Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem no vācu fašistiskajiem iebrucējiem”. Šeit ir saite uz plašāku informāciju:
Pēdējos trīsdesmit gados šis objekts raisījis un pat provocējis visdažādākās, tajā skaitā – vistumšākās cilvēku emocijas. Protams, monuments vai skulptūra pati par sevi nevar nodarīt ne labu, ne ļaunu – tas ir tikai arhitektu veidots un skulptoru apstrādāts nedzīvs akmens, bronza vai kāds cits materiāls. Bet dzīvību tam piešķir vēstījums. Vēstījums, kuru tam piešķir autors(i), un vēstījums, kuru uztver skatītājs. Viss, kam pieskārušās cilvēka rokas, kļūst par vēstījumu.
Un te sākas problēmas. Mēs varam ēzelim rādīt pat visizcilākā mākslinieka gleznotu kluso dabu ar āboliem un burkāniem - tā viņu atstās vienaldzīgu. Viņš nevar uztvert vēstījumu, jo dzīvo citu vērtību pasaulē. Iespējams, ka par daudzām no tām mums nav pat ne jausmas. Bet, ja mēs aizkārsim šai gleznai priekšā burkānu saišķi, ēzelis atdzīvosies un ieinteresēsies par to. Tā dara arī ļoti liela sabiedrības daļa, visu vērtēdami kategorijā - “kāds man no tā labums”, ar to parādīdami savu nespēju raudzīties uz pasauli dziļāk, no plašākas perspektīvas. Tātad – ne vien objekts nosaka savu iespaidu un ietekmi uz cilvēkiem, bet arī cilvēku attieksme pret to.
Savukārt attieksmi veido ļoti daudzi faktori. Mēs neviens neesam nokrituši no Marsa kā baltas lapas. Mēs esam piedzimuši no saviem konkrētajiem tēviem un konkrētajām mammām, kuri savukārt sevī nes savu senču gēnus, kuri piedzimuši, dzīvojuši un – gribot negribot – ietekmējušies no tās zemes kultūras, tradīciju, reliģijas, valodas, politikas, ekonomikas un sadzīves, kurā dzīvojuši paši un kurā dzīvojuši, savukārt, viņu senči.
Tādējādi kaut kādas attieksmes tendences kopā ar raksturu mūsos jau ir iedzimtas. Un Latvijā, bet konkrēti – gadījumā ar Uzvaras pieminekli, tas rada problēmas. Latvija kā neatkarīga valsts ir pastāvējusi vien nieka 34 gadus (1921 – 1940; 1991 – 2004). Vienīgais uzplaukums ir bijis saucamajos “Ulmaņlaikos” un saucamajos “okupācijas gados” (1945 – 1989). Kopš saucamās “neatkarības” atgūšanas 1990. gadā Latvija ir katastrofāli degradējusies VISĀS pozīcijās – demogrāfija, ekonomika, izglītība, māksla, garīgums utt.
Tā kā valsts pārvaldē un parlamentā pārsvarā ir latviešu tautas pārstāvji, tas vedina uz drūmām domām un rada tautai kompleksus. Ir kļuvis acīmredzams, ka latvieši ir izdzīvojuši tik daudzus gadsimtus, tikai pateicoties tam, ka viņiem netika dota vara – viņi bija dzimtcilvēki un kalpi. Pēdējie trīsdesmit gadi liecina, ka nekontrolētos vai pat ļaunprātīgi veicinātos apstākļos šīs cilts īpatņi ātri vien aprij viens otru. Par to jau, starp citu, jau vairāk nekā pirms simt gadiem rakstīja latviešu pravietis – dižgars Jānis Pliekšāns (Rainis):
Krauklis krauklim aci saudz,
Vilks vilkam nekož rīkli
Kādi zvēri esam mēs?
Kožam paši savu tautu!
Var tikai cerēt, ka šī Cilvēka dvēsele no Mūžības neredz, kā latvieši ir piesmējuši savu neatkarību un ko izdarījuši ar savu tautu.
Ko nu?! Atzīt, ka pats vainīgs, šķiet, ir visgrūtākais un neiespējamākais uzdevums. Skaidrs – jāmeklē vainīgais! Un tālu nav jāmeklē – tie ir KRIEVI! Sīks gariņš nekad neatzīst savas kļūdas. Viņš nav spējīgs palūgt piedošanu. Viņš nevar nostāties cilvēku priekšā, paskatīties viņiem acīs un pateikt: “Piedodiet man! Es kļūdījos. Man nebija taisnība!” Patmīlība un paša niecīgums to neļauj...
Daudz vieglāk un komfortablāk ir rādīt ar pirkstu uz citu. Un Latvijā tie ir krievi, padomju “okupācija” un viss, ka ar to saistās. To, ka Latvijas pagrimums sākās līdz ar Padomju Savienības sagraušanu un “neatkarības atgūšanu”, vairums spītīgi izliekas neredzam un nesaprotam.
Bet nu – pie virsrakstā minētās tēmas. Šis pieticīgais ekskurss Latvijas valsts un tautas vēsturē bija vajadzīgs, lai parādītu un kaut nedaudz izskaidrotu, kādēļ Uzvaras piemineklis bieži vien tiek uztverts ar tik slimīgu jūtīgumu, kas savukārt izraisa naidu un pat agresiju. Tas ir pašnerealizējušās tautas kompleksu, mūžīgā upura lomas, baiļu no sevis ieraudzīšanas spogulī, savas sīkumainības, nesaticības un bezspēcības un bezizejas un arī realitātes apziņas kokteilis.
Šis kokteilis ir toksisks; ilgstoši atrodoties tā iespaidā, cilvēks degradējas. Viņš protestē, grib izrauties no šī stāvokļa, bet, nezinādams, ka to paveikt, veic bērnišķīgas darbības. Uzvaras pieminekli ir mēģināts uzspridzināt, jaunāko notikumu kontekstā tas ir bijis apliets ar zilu un dzeltenu krāsu.
Šķiet, neviens no šiem aktīvistiem nav pievērsis uzmanību piemineklī iegravētajiem gadu skaitļiem “1941 – 1945”, bet ietiepīgi turpina to asociēt ar “krievu okupāciju”, kas turpinoties līdz šodienai. Hallo! Aizej, draugs, uz Saeimu, Ministru kabinetu, prezidenta pili un citiem varturu/neliešu midzeņiem, un saskaiti tur krievus! Neaizmirsti tikai noņemt cepuri, zemu paklanīties, nobučot vēlīgi pastiepto roku un pateikties sastaptajiem “kungiem” par nesavtīgo, pašaizliedzīgo darbu Latvijas tautas labā. Nē, nē – tie nav krievi, kuri izpostījuši Latviju un turpina to darīt...
Tikpat bērnišķīgi, neizprotot problēmas būtību un cenšoties jāt ar diviem zirgiem vienlaicīgi, ir Rīgas domes mēģinājumi “noregulēt” situāciju, pasludinot pieminekli par “nedrošu”, avārijas stāvoklī esošu un norobežojot to ar žogu.
Bet ir lietas, kuras vairs nevar klasificēt kā bērnišķību. Un tā ir fašisma reabilitācija vai pat atdzimšana. Tas ir saistīti.
Citēju:
Rīga, 7.apr., LETA. Saeima ceturtdien galīgajā lasījumā pieņēma likumu "Par Ukrainas cietušo un bojā gājušo upuru piemiņas dienas noteikšanu", kas paredz par Ukrainas cietušo un bojā gājušo upuru piemiņas dienu noteikt šī gada 9.maiju.
Šķiet – nu kas tur sevišķs?! Katrs normāls cilvēks jūt līdzi militāros konfliktos boja gājušo civiliedzīvotāju tuviniekiem un draugiem. Bet te ir nianse. Kā zināms – sātans slēpjās detaļās.
Priekšlikumu par Ukrainas kara upuru piemiņas dienas noteikšanu 24.februārī Saeima noraidīja. Bet priekšlikumu par šīs dienas noteikšanu 9.maijā – pieņēma. Kādēļ? Lūk, kādēļ – 9. maijs visā plašās Krievijas teritorijā, ka arī daudzās postpadomju valstīs ir Uzvaras diena. Kādas uzvaras? Uzvaras pār fašistisko Vāciju. Jūs teiksiet – bet visa Eiropa to svin 8.maijā. Nu un?! Arī Ziemassvētkus un pat Jauno gadu cilvēki svin dažādās dienās, un nekādas problēmas tas nerada. Tā ir piekasīšanās.
Un vēl. Visai pasaules tas bija un ir Otrais pasaules karš. Bet absolūtajam krievu un bijušo PSRS republiku iedzīvotājiem tas ir Lielais Tēvijas karš. Kādēļ? Tādēļ, ka Padomju Savienība uzvarēja šajā karā, samaksādama par uzvaru ne naudā, bet ar savu iedzīvotāju dzīvībām. PSRS zaudēja aptuveni 40 miljonus (!) dzīvību...
Ceļojot pa Krievijas Federāciju, acīs krīt daudzie Uzvaras pieminekļi un piemiņas vietas kritušajiem Lielajā Tēvijas karā. Tādas ir gan etnisko krievu teritorijās, gan daudzo autonomo republiku administratīvajos centros, kur krievu ir maz. Gandrīz katra PSRS dzīvojoša ģimene šajā karā zaudēja kādu tuvinieku. Daudzi tika sakropļoti. Lūk, kādēļ virs reihstāga plīvoja sarkanais karogs ar sirpi un āmuru, nevis kāds no sabiedroto karogiem – zvaigžņots vai sarkanbalti zils.
9. maijs krieviem un visiem, kuri cīnījās pret hitlerisko Vāciju, ir un būs kritušo piemiņas, kara ciešanu, bēdu un uzvaras prieka sajaukums. Daudziem pareizticīgajiem, pie kuriem pieder vairums krievu, ir paradums mirušos pieminēt ar tostu un degvīna glāzīti. Arī svētkos alkohola lietošana ir kļuvusi par gandrīz neatņemamu ziemeļu tautu kultūras sastāvdaļu, tādēļ neizcelsim to un nepiekasīsimies.
Ir jāsaprot, ka daudziem tā ir īpaša diena, kurai “īpašumu” piešķīra tēvu un vectēvu izlietās asinis, sprādzienu saplosītie ķermeņi un karalaukā norautās un atstātās ķermeņa daļas. 9. maija svinētājiem ir pilnvarojums no saviem senčiem atzīmēt šo dienu, kur un kā viņi vēlas. Protams, netraucējot un neapdraudot sabiedrisko kārtību. Atceramies, ka “trešajā reihā” mums bija paredzēts zemcilvēku statuss, tādēļ uzvara pār to var būt prieka avots.
Protams, ir cilvēki, kuri nekautrējas ekspluatēt šo tautas traģēdīju vienlaikus ar triumfu un mēģina celt savu necilo personību nozīmību ar dažādām lētām akcijām un saukļiem, piemēram: “Mēs varam atkārtot!”, “Uz Berlīni!” utt. Šādiem cilvēkiem es varētu vienīgi ieteikt kaut vienu nedēļu padzīvot novembra lietū uz klaja lauka izraktā, dubļainā bedrē. Bez jebkādām labierīcībām. Vēl labāk – vairākas. Bez iespējas nomazgāties. Bet ar iespēju pamosties ledū sasalušās drēbēs. Un tā – diendienā. Varbūt viņi aizdomātos...
Un tomēr – kur te fašisma atdzimšana? Lūk, kur, citēju:
Šajā piemiņas dienā pie publisko personu ēkām, privāto tiesību juridisko personu un personu apvienību ēkām, kā arī dzīvojamām ēkām jānovieto Latvijas valsts karogs sēru noformējumā.
Un tas ir tikai loģiski – kas vienam uzvara, otram – zaudējums. Mēs svinam, fašisti – sēro. Viss pareizi. Iespējams gan, ka tā ir smalka ironija un delikāts mājiens uz Eiropas Savienības likteni, jo, citēju citu avotu:
Arī 9. maijam ir simboliska nozīme Eiropas vēsturē, jo šajā datumā 1950. gadā tika sperts pirmais solis pretī Eiropas Savienības izveidei, kas nodrošinajusi agrāk karojošo valstu mierīgu līdzāspastāvēšanu un izaugsmi. Tie ir svētki, ko visi eiropieši, taja skaitā arī mēs, atzīmē kā Eiropas dienu. (Autora bold).
Kā saka – komentāri lieki. Nevienam, šķiet, nav noslēpums, ka Latvija tāpat kā daudzas citas “valstis” nonākusi ASV kolonijas statusā. Ar to būtu izskaidrojama pretruna starp augstāk minētās Eiropas dienas svinēšanas mudinājumu un LR Saeimas jaunizcepto, iepriekš minēto likumu, kurā, starp citu, teikts arī - citēju:
...noteikts pirotehnisko izstrādājumu izmantošanas aizliegums 2022.gada 9.maijā un 10.maijā. Tāpat šajā dienā valsts un pašvaldību iestādes publiskus izklaides un svētku pasākumus nerīkos un arī pašvaldības neizsniegs atļauju publiska pasākuma rīkošanai. Pašvaldībām arī būs jāanulē atļauju publiska pasākuma rīkošanai šogad 9.maijā, ja tāda izsniegta līdz likuma spēkā stāšanās dienai.
Ja šī (9.maijs) ir uzskatāma par Eiropas (Eiropas Savienības) dienu, tad gan, manuprāt, salūtu aizliegums un sēru lentas lietošana šajā dienā kopā ar ES dalībvalsts karogu būtu attaisnojama, saprotama un pat veicināma. Acīmredzot to sapratuši arī LR viedie likumdevēji. Joks, protams – viņi neko nelemj; viņi dara, ko liek.
Pat aklam ir redzams, ka šis ir kārtējais “pretkrievu” likums ar mērķi kaitināt un pazemot krievus un citus krievvalodīgos, šķelt un naidot sabiedrību, eskalēt tajā konfliktu, bet ideālā gadījumā – izraisīt pilsoņu karu vai vismaz etniskas nesaskaņas. Bet ugunsgrēks, kā zināms, izraisās no mazas liesmiņas.
Un nobeigumā. Arī man ir mandāts pieminēt Lielā Tēvijas kara cīnītājus un kritušos, kā arī priecāties par uzvaru šajā karā. Arī mans tēvs tur bija. Zaudēja vienu aci. Tika šķembu plosīts. Viena nogāja gar pašu sirdi, atstādama garu rētu. Cita sakropļoja pirkstu. Cita ietriecās gūžā, kur arī palika uz ilgiem, ilgiem gadiem. Tikai vairākus gadu desmitus pēc kara to izdevās izoperēt. Bija kontuzēts. Un tomēr – palika dzīvs. Atšķirībā no daudziem saviem cīņu biedriem.
Karš nav nekas romantisks un skaists. Karš nav mākslas filma, kur varoņi cēli krīt ar lodi sirdī, pēdējo reizi vēl noskūpstīdami savu mīļoto un apgaroti izdzisdami. Karš ir milzu nelietība un noziegums, kurā – diemžēl - cieš cilvēki, kuri to nav izraisījuši. Bet karš, kurā cilvēki aizstāv savu ģimeni, savu godu, savu zemi un – ja tā ir to vērts – savu valsti, bet daudzi tajā noliek savas galvas - top svēts. Vismaz tiem cilvēkiem, kuri tajā bija iesaistīti, un viņu piederīgajiem.
Jā – arī es tur biju. Arī es tur izlēju asinis. Esmu dzimis 16 gadus pēc kara beigām. Un tomēr – savā ziņā - es tur biju. Es biju Visaugstākā domās un sava tēva asinīs.
Un es būšu pie Uzvaras pieminekļa 9.maijā un nolikšu tur ziedus. Un paspiedīšu roku krievam, tatāram, ukrainim, baltkrievam, baškīram un latvietim. Un pat amerikānim. Visiem drosmīgajiem labas gribas Cilvēkiem, kuri piemin savus kritušos, svin uzvaru, svin dzīvi, brīvību un vēlas mieru. Kurš man to var aizliegt?!
Paspiedīšu roku arī cilvēkam, kura tēvs vai vectēvs krita vai karoja frontes otrā pusē. Nāve visus samierina; tie bija tādi laiki. Par mieru būs jāgādā mums kopā...
Bet mēs - mēs esam dzīvi, un mūsu uzdevums ir nosargāt savas ģimenes, bērnus un visus līdzcilvēkus no kara šausmām, fašisma renesanses, etniskiem konfliktiem un varturu provokācijām un terora. Lai mēs par karu zinātu tikai no nostāstiem...
Lai jums Miers!
Seko mums 
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
Komentārs par žurnālista Bena Latkovska rakstu ""Rail Baltica" stratēģiskā jēga nav tā, kuru par to cenšas uzdot". Kopumā piekrītot autora rakstītajam, gribētu uzdot vienu jautājumu: vai "Rail Baltica" stratēģiskā jēga saglabājas, pazūdot ekonomiskajam lietderīgumam, vai arī ir tāda projekta sadārdzinājuma robeža, līdz ar kuras sasniegšanu pat satiksmes ministram Briškena kungam ir pilnīgi skaidrs, ka projekts ir jāaptur?
Rīgas un tuvējos reģionos bezdarba līmenis pašlaik tuvojas 4%, kas nozīmē, ka bezdarba teju nav. Arvien biežāk dzirdam diskusijas par tautsaimniecības bremzēšanos, ko rada virkne dažādu aspektu, taču viens no tiem – darbinieku trūkums. To gana sāpīgi izjūt arī ražojošie uzņēmumi.
Valsts prezidents tēmu par apvienotā Latvijas sabiedriskā medija (LSM) valdes nesamērīgi lielo atalgojumu no publikas pukstēšanas interneta čalotavās aktualizējis līdz valsts politikas augstākajam līmenim. Tādam, ko nevar ignorēt. Bet… vai piedāvātais risinājums neradīs vēl lielāku sajukumu? Un varbūt laiks uzsākt lielākas reformas valsts kapitālsabiedrību vadītāju atalgojuma sistēmā?
Viens no biežāk apspriestajiem tematiem Ukrainā notiekošā kara kontekstā jau vairāk nekā divarpus gadu garumā ir potenciālās miera sarunas. Informatīvajā telpā regulāri parādās politiķu un amatpersonu aicinājumi sēsties pie sarunu galda, piedāvājot dažādus plānus, kuri kalpotu par pamatu miera sarunām, tostarp no valstīm, kuras nav tieši iesaistītas karadarbībā. Kopš pilna mēroga iebrukuma Ukrainā ir pat notikuši vairāki sarunu raundi starp Krieviju un Ukrainu ar vairāku starpnieku palīdzību, taču pagaidām tas nav nesis rezultātus, kas būtu tālejošāki par karagūstekņu apmaiņu. Šādā kontekstā ir jāpievērš uzmanība faktoriem, kas ietekmē miera sarunu uzsākšanas iespējamību un to potenciālos rezultātus.
Izgājšnedēļ, skatoties "Rīta panorāmu", uzsita asinis – divi latviešu žurnālisti burbuļo angļu mēlē ar "Air Baltic" šefu Martinu Gausu.
Pieus gadus savas dzīves esmu veltījusi partijai „Progresīvie”. Diemžēl arvien biežāk partijā ir pieņemti lēmumi, kuri ir pretrunā ar manu sirdsapziņu un kurus nevaru attaisnot, tādēļ ar šodienu esmu nolēmusi darbību partijā apturēt cerībā, ka pieļautās kļūdas vēl var labot.
