Kādēļ mums, ārstiem, ar visai neloģiskiem politiskiem lēmumiem tiek liegta iespēja palīdzēt?

Pie manis pēc palīdzības vērsās jauna sieviete. Viņa slimo ar pašreiz populāro vīrusu (it kā). Kāpēc it kā? Tādēļ, ka mums šobrīd ir ļoti apgrūtināta šī vīrusa diagnostika. Kādēļ apgrūtināta, jūs jautāsiet? Tādēļ, ka nav ticamas diagnostikas metodes vai arī tās neveic.

Tātad viņai jau 11 dienas ir stipri paaugstināta temperatūra ar drudzi un klepu. Pozitīvs PCR tests. Līdz ar to pie ģimenes ārsta viņa netiek, jo viņu vienkārši neņem, bet ārstē pa telefonu. Slimnīcā arī ne, jo, pirmkārt, nevēlas, otrkārt, vēl nav tik slikti, un, treškārt, šāda smaguma saslimšana būtu diezgan viegli ārstējama mājās. Nav jānoslogo slimnīcas.

Bet slikti ir, un labāk īsti arī nepaliek. Manuprāt, šādā situācijā viņa obligāti būtu jāapskata. Bet to nevar izdarīt, jo ir divas iespējas – pieņemt viņu aizsargtērpā vai arī sēdēt karantīnā pēc tam 10 dienas. Ne viens, ne otrs variants šobrīd nevienam ārstam nav pieņemams. Un kādēļ tā būtu jābūt? Bet tas nu ir retorisks jautājums.

Es arī šo pacienti konsultēju attālināti, bet, iekšēji cīnoties ar savu sirdsapziņu, jo attālināti nav iespējams pilnvērtīgi izmeklēt pacientu. Un līdz ar to kļūdīties terapijas izvēlē ir ļoti vienkārši. Un tātad nepalīdzēt un tātad kaitēt pacientam. Un tas ir pret Hipokrāta zvērestu.

Domāju, ka tādu pacientu ir ļoti daudz. Ne man vienam. Un visiem viņiem ir pamestības sajūta – viņi ir ārstu pamesti un nodoti. Kā gan to savādāk var nosaukt. Faktiski situācija ir šāda – kamēr vēl spēj kustēt, tu tiec ārstēts attālināti (pa telefonu), kad nonāc slimnīcā, tad bieži vien ir par vēlu, un tu papildini ar sarkanu atzīmēto ailīti Worldometer lapā. Nav godīgi. Un nav arī cilvēcīgi.

Mēs, ārsti, esam šeit, lai palīdzētu saviem pacientiem. Neatkarīgi no viņu diagnozes, rases piederības, ādas krāsas un politiskās piederības.

Tad kādēļ mums tiek liegta iespēja palīdzēt ar visai neloģiskiem politiskiem lēmumiem. Kādēļ neloģiskiem? Paskatieties mūsu pašu Slimību kontroles un profilakses centra mājas lapā. Statistiku. Tur ir atrodamas ļoti interesantas līknes – pēdējo piecu gadu vidējā mirstība pret šī gada mirstību (kopējo pa mēnešiem). Ziniet, būtiskas atšķirības nav.

Turklāt, ja no vēža nomirst nepilni pieci simti cilvēku, no sirds un asinsvadu slimībām nedaudz virs pieciem simtiem, tad no modernā vīrusa tajā pat laika posmā 30. Un tad, aizbildinoties ar rūpēm par mūsu veselību, šī vīrusa dēļ, mums liedz sportot (sirds un asinsvadu slimību risks), mums liedz socializēties “dzīvajā” (risks tāds pats), mūs spiež dzīvot izolēti no saviem tuviniekiem, nedrīkstam pat svētkus svinēt kopā, uz bērēm braukt, kāzas rīkot u.t.t.

Šeit ir arī vēža risks. Plus tam visam vēl milzums “aizlaistu pacientu”, pacientu, kam mēs varējām palīdzēt, bet nepalīdzējām. Turklāt cilvēkos tiek iedzītas pastāvīgas bailes, cilvēki tiek sašķelti divās grupās – vieni, kas baidās, otri, kas tam netic. Šīs abas grupas savā starpā pilnīgi nesaprotas un nespēj dzirdēt viena otru. Kam tas ir izdevīgi? Kādēļ tas tā tiek darīts?

Turklāt demokrātiskā valstī (Latvija līdz šim sevi par tādu uzskata, ja neņem vērā, ka 10.decembrī, kas vispasaules Cilvēktiesību diena, Latvija paziņoja, ka tā atsakās no dažiem Cilvēktiesību hartas punktiem vīrusa apkarošanas dēļ) mums ir tiesības uz pilnīgu un izsmeļošu informāciju – tiesības dzirdēt abas puses, tiesības saņemt mūsu valdības skaidrojumu, pamatotu ar reāliem skaitļiem un argumentiem visai šai jezgai. Līdz šim neko vairāk kā to, ka “draugi ir slikti”, mēs neesam dzirdējuši.

Kas ir slikti? Kam ir slikti? Vai Latvijā nav bijusi neviena sezonālo vīrusu sezona? Šī būtu pirmā valsts pastāvēšanas vēsturē? Tāds interesants fakts/ sakritība – statistikas skaitļi (“saslimušo” skaits) korelē ar valdības paziņojumiem. Lai atceramies, ka skaitļi būtiski “palēcās” nākošajā dienā pēc Francijas prezidenta vizītes Latvijā, šoreiz lēciens bija pēc Kariņa kunga paziņojuma, ka mums ir vajadzīgi vēl stingrāki ierobežojumi.

No savas prakses un pieredzes varu teikt, ka ik 3-4 gadus sezonālo vīrusu saslimšanas gaita mainās. Katrus 3-4 gadus nāk kas jauns, nedaudz savādāks nekā bija līdz šim. Ar savām īpatnībām. Šī sezona nav izņēmums. Ir vīruss, lai kas tas būtu un kā mēs to sauktu, jā, savādāks, jā, ar savām īpatnībām.

Bet vai tāpēc ir kas būtiski mainījies? Nē, mēs vienkārši esam sākuši taisīt testus, vēl pirms pacients ir paspējis par kaut ko pasūdzēties. Taisām tos masveidā. Tādēļ mums ir arī skaitļi. Ja mēs taisītu, piemēram, streptokoka testus masveidā, visiem, mums noteikti būtu streptokoka pandēmija. Uz papīra. Ne dabā. Jo ar to esam dzīvojuši gadu desmitiem un vēl vismaz tikpat dzīvosim kopā. Bet, manuprāt, pirmais (vismaz man tā mācīja), kas pacientam tiek jautāts, – kādas ir jūsu sūdzības. Un tikai pēc tam atkarībā no sūdzībām un atrades apskates laikā mēs nozīmējam izmeklējumus, ja tādi ir nepieciešami. Bet, ne pirms tam. Un noteikti ne visiem vienu.

Domājam, analizējam, izdarām secinājumus. Vismaz sev. Tad dzīve kļūs gaišāka, prāts mierīgāks un nākotnes vīzija skaidrāka. Gan tā, ko mēs katrs pats vēlamies, gan arī tā, uz kurieni mūs ved. Man nezin kāpēc ir sajūta, ka šīs abas ne pārāk sakrīt. Un sajūta, ka ļoti daudziem, ja ne vairākumam, ir tāpat.

Es tiešām ceru, ka visai drīz viss šis ārprāta stāvoklis Latvijā un pasaulē beigsies, jo ilgi jau nevar dzīvot melos. Ceru, ka būs atkārtota Nirnbergas prāva (iespējams, citā pilsētā), kur būs jāstājas tiesas priekšā visa šī ārprāta organizatoriem un izpildītājiem. Kā zināms no vēstures, pat, ja tu izpildi pavēles, bet tās ir pretrunā ar humānismu, kas noved pie daudzu jo daudzu cilvēku bojāejas, izpostītām dzīvēm, tas ir noziegums pret cilvēci. Un par to tiesā. Un par to būs jāatbild. Visiem iesaistītajiem.

Kopā mēs varam.

Pārpublicēts no Facebook

Novērtē šo rakstu: