Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Gandrīz divus mēnešus kopš Valda Dombrovska demisionēšanas kopā līmētās valdības sastāvu, par uzticību kuram šodien ar 64 deputātu balsīm "par" nobalsoja Saeima, spēcīgi ietekmējis gan ekonomisko interešu grupu diktāts, par ko jau rakstījis Pietiek, gan valdības veidotāju savstarpējās attiecības, kas izpaudās veto likšanā dažādu kandidātu virzīšanai gan uz premjera, gan ministru krēsliem. Tas lielā mērā noteicis, ka Saeima šodien balsoja par uzticību tieši Laimdotas Straujumas, nevis Arta Pabrika, Jāņa Reira, Edgara Rinkēviča, vai Māra Riekstiņa valdībai. Savstarpējas simpātijas vai atriebība un nevis kādi augsti profesionāli kritēriji lielā mērā ietekmējusi arī ministru kandidātus un portfeļu pārdali.

Laimdota Straujuma, kura šodien kļuvusi par pirmo sievieti premjeri Latvijas vēsturē, šim amatam tika uzrunāta viena no pirmajām, jo Vienotības līderi uzskatīja, ka viņas sadarbības pieredze valdībā un personības iezīmes, ko var raksturot ar vārdiem “cilvēks, kura tēlam nelīp klāt negatīvais”, Straujumu padara par labu kompromisa figūru.

Sākotnēji pateikusi “nē”, kā tobrīd Pietiek atklāja Vienotības sarunvedēji, atsaucoties uz raizēm par veselību, Straujuma, Valda Dombrovska pierunāta, tomēr pēdējā brīdī piekrita, glābjot Vienotību no riska vispār zaudēt iespēju nominēt savu premjeru.

Kā veselības raižu iemesls neoficiāli tika minēts augstais asinsspiediens, kam nenākot par labu stresa situācijas – Straujuma tiešām jau pirmajās dienās pēc nominēšanas amatam ir parādījusi, ka slikti panes kritiskus jautājumus un spiedienu, kļūstot emocionāla un paceļot balsi.

Ja Straujuma pēdējā izšķirošajā nedēļas nogalē nebūtu piekritusi pierunāšanai, bija liela iespēja, ka 7. janvārī prezidents jauno valdību aicinātu sastādīt Latvijas vēstnieku NATO Māri Riekstiņu, un kuluāros jau tika aktīvi veidots tās sastāvs. Tā būtu bezpartejiska valdība no augstākās ierēdniecības, tostarp atsevišķiem esošās valdības valsts sekretāriem un labi izglītotiem profesionāļiem, kurus startam savā sarakstā bija uzrunājušas partijas, tostarp, Latvijas attīstībai.

Straujumas valdība, lai gan ir politiska un saglabā varu Vienotības rokās, daļēji atspoguļo tos kompromisus ar ietekmīgiem ekonomiskiem spēlētājiem, kas paralēli tika ieausti tā arī netapušajā Riekstiņa valdībā, un ekonomikas ministra Daniela Pavļuta diskvalificēšana ir tam spilgtākais apliecinājums.

Riekstiņa valdības tapšana lielā mērā varēja ietekmēt nākamo Saeimas vēlēšanu rezultātus, apdraudot esošo varas partiju izredzes, tādēļ Vienotība, lai nezaudētu izredzes nominēt savā kontrolē esošu premjeru, kādu brīdi apsvēra arī kandidatūras, kuras nebija pieņemamas visiem partijas strāvojumiem.

Lai gan oficiālā versija ir par Dombrovska izšķirošo lomu Straujumas pierunāšanā, citi Vienotībā uzskata, ka ne mazāka loma sākotnēji bijusi arī  Aigaram Štokenbergam, kura vadītajā Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijā savulaik Straujuma bija valsts sekretāre.

Tas, ka Štokenbergs no savas politiskās protežē Straujumas ir novērsies pēc tam, kad Straujuma aizsardzības ministra amatu nesaglabāja viņa tuvam politiskajam domubiedram Artim Pabrikam, palīdz uzturēt Vienotības politiķu pusoficiālo versiju – Štokenbergs pats sākotnēji pārspīlējis savu lomu Straujumas pierunāšanā kļūt par premjeri, lai caur to iegūtu ietekmi.

Lai gan lielāko publisko kritiku par Arta Pabrika nenominēšanu premjera amatam saņēma Valsts prezidents Andris Bērziņš, patieso atbildību par šī kandidāta izredžu “norakšanu” vienlīdz lielā mērā jāuzņemas gan Vienotības līderiem, gan Andra Šķēles lielajai neafišētajai ietekmei uz prezidenta lēmumiem.

Pabriks Tautas partiju pameta īstajā brīdī – 2007. gada vēlā rudenī, kad pret to sāka velties mediju un sabiedrības kritika, turklāt vienlaikus ar Štokenberga izslēgšanu no Tautas partijas par aizkulišu rosību, organizējot jaunas partijas dibināšanu.

Pašlaik Pabrikam publiskajā telpā izveidojies pozitīvs tēls, bet tolaik viņa lēmumi par politisko nākotni tika skatīti arī caur aizvainojuma prizmu – viņš tāpat kā Štokenbergs bija oficiāli nosaukts kā TP kandidāts prezidenta amatam, bet drīz atklājās, ka Šķēlem bijis slēpts plāns šim amatam virzīt ārstu Valdi Zatleru.

Tieši egocentrismu, “strādāšanu uz sevi” un atrašanos, saimnieciskos lēmumos ieinteresētā, Štokenberga ietekmē Pabrikam aiz slēgtām durvīm gan iekšējās apspriedēs, gan, pēc neoficiālas, bet no informētiem avotiem gūtas, ticamas informācijas, arī sarunās ar Valsts prezidentu, apšaubot Pabrika piemērotību premjera amatam, minējuši Vienotības līderi.

Ja Pabrika izredzes kļūt par premjeru “noraka” Vienotības līderu kodols, kas grupējas ap Solvitu Āboltiņu, līdzīgu veto Jāņa Reira kļūšanai par premjeru partijas spices iekšējā diskusijā uzlicis Vienotības varas centrs, kas grupējas ap Sandru Kalnieti. Reiram nav piedota nostāšanās pret finanšu ministru Andri Vilku, viņa korporatīvās saites ar kādreizējo darbavietu Prudentia un pakļaušanās tikai un vienīgi Āboltiņas autoritātei, nerespektējot dažādos Vienotības strāvojumus.

Lai gan, uzskatot, ka ārlietu ministram Edgaram Rinkēvičam gadu mijā ir bijusi izšķiroša loma 14 Reformu partijas deputātu balsu nodrošināšanā Vienotībai, viņam vienbrīd bija reālas izredzes kandidēt premjera amatam, izšķirošs ir bijis Aivara Lemberga veto.

Populārākais un Rinkēvičam glaimojošākais skaidrojums, kādēļ zaļo zemnieku faktiskais līderis bija darījis zināmu prezidentam un Vienotības līderiem, ka Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) balsu Rinkēviča valdībai nebūtu, ir bijušā Zatlera kancelejas vadītāja lomai rīkojuma Nr.2 par 10.Saeimas atlaišanu tapšanā.

Mazāk zināms ir tas, ka Lembergam ir izveidojies kritisks viedoklis par Rinkēviča piemērotību saimnieciskam amatam, ko varēja ietekmēt pirms vairāk nekā gada nenotikusī Baltkrievijas premjera vizīte Latvijā. Ventspils uzņēmēji, kuri ieinteresēti sauskravu tranzītā no Baltkrievijas un cita veida ekonomiskajās saitēs, tās “noraušanā” vainoja Rinkēviču – vizītei atbalstoši bija gan premjers Dombrovskis, gan toreizējais satiksmes ministrs Aivis Ronis, bet pēdējā brīža veto ar argumentiem par cilvēktiesību situāciju kaimiņvalstī tai uzlicis ārlietu ministrs.

Tolaik valdības kuluāros runāja par iespēju, ka Lembergs taustās pēc iespējas pieprasīt Rinkēviča demisiju un arī pats ārlietu ministrs neslēpa, ka ir par to informēts.

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...