Kādu signālu potenciālajam uzbrucējam esam raidījuši, tik haotiski reaģējot uz droniem?

Un te nu lielais jautājums – vai mēs tiešām esam gatavi reālam masveida uzbrukumam? Ne tanku vai karapulku, par ko mūs mierina, ka neesot tādas koncentrēšanās, bet gan dronu uzbrukumam? Taču saprotam, ka no Krievijas var sagaidīt visu ko, vai ne? Arī to, ka vienu dienu dronus var sūtīt nevis uz Ukrainu, kur tos gandrīz visus notriec, bet gan uz kādu citu pusi. Kur negaida. Var taču tā būt, vai ne? Esam tam gatavi?

Labi, man tie ir tikai jautājumi, kas izriet no nesen redzētā. Bet kādu signālu potenciālajam uzbrucējam esam raidījuši, tik haotiski reaģējot uz laimīgā kārtā Latvijā lielu postu nenodarījušiem citvalstu droniem?

To, ka laikus pamanījām? Labi. Un tālāk? Pretī sūtījām savus dronus? Izlūkošanai un pārtveršanai (iznīcināšanai)? Tas taču būtu tikai loģiski, vai ne? Ņemot vērā, ka tieši mēs esot dronu koalīcijas izveides iniciatori un tieši Latvijas kompānijas esot spējīgas izgatavot teju vai vislabākos izlūkošanas un dronu iznīcināšanas dronus. Vai varbūt arī par to mums melots? Negribētos, ja tā. Tomēr ir cerība, ka uzņēmēji dronus radīt prot, bet vai nu tie nav nonākuši līdz vietējiem lietotājiem, vai nav vēl izmantota kārtība (sarakstītas instrukcijas utt), kā un kad tos pielietot.

Vai varbūt ejam Rheinmetall izpilddirektora pēdās, kurš nesen intervijā The Atlantic izteicies, ka tie droni, ar ko Ukraina veiksmīgi karo pret iebrucēju, esot mājsaimnieču virtuves ražojumu līmenī – bez inovācijām un tehnoloģiska izrāviena? Attiecīgi iepērkam to, kas paraugdemonstrējumos skaisti izskatījies, bet pielietot izvairāmies, jo dārgs un tik nelielā skaitā, ka baidāmies pazaudēt? Tāpēc arī pretī dronam braucam ar auto, nevis sūtām dronus?

Bet tikmēr Ukrainā līgumus par pretgaisa aizsardzību valsts slēdz arī ar privātām kompānijām – bruņojuma ražotājiem. Jo tas palielina pretošanās resursus.

Nesen vācu mediji ziņoja, ka šī valsts pirmā sākusi savas armijas apmācībai piesaistīt ukraiņu instruktorus. Kad par to rakstīju tā dēvētajos soctīklos, netrūka komentāru ar norādi uz kādām mācībām Latvijā, kur arī bijuši piesaistīti ukraiņu instruktori. Neapšaubu, ka kādas apmācības bijušas, nevaru salīdzināt pie mums un Vācijā rīkotās, taču atkal, vērtējot nesenos gadījumus ar droniem, ir skaidrs, ka ar tām mācībām, kas pie mums bijušas, totāli nepietiek.

Un tas, ka arī Lietuvai, Igaunijai un Somijai šajās dienās ir līdzīga pieredze, arī nav attaisnojums. Visiem jāmācās no nule pieļautām kļūdām. Tūlīt jāmācās!

Atceros, pirms gadiem trim, kad jau bija mainīta NATO aizsardzības pieeja, kāda amatpersona teica, ka alianses reakcija būšot momentā, tiklīdz kāds uzbrucējvalsts karavīra zābaks spers soli uz Latvijas zemes. Redzam, ka uzbrukums mūsdienās nenozīmē iebrukumu – var graut arī attālināti, nemaz netiecoties ko iekarot. Var tīši un “netīši” uz mums raidīt dronus un varbūt pat raķetes, var novirzīt mūsu virzienā mums draudzīgu valstu dronus, var sūtīt bēgļu pūļus pāri mūsu robežai, var apdraudēt jūrā esošos kabeļus, var rīkot diversijas informatīvajā telpā utt. Karošanas prakse mainījusies. Mēs tam pielāgojam savu aizsardzības pieeju?

Ko mēs – sabiedrība – sagaidām? Apliecinājumu, ka mūsu daudzie par drošību atbildīgie dienesti prot ne tikai labi mierināt, stāstot, ka iespējamam apdraudētājam neesot resursu karot vēl arī ar mums, tāpēc mēs varot būt droši. Vajag apliecinājumu, ka šie dienesti spēj burtiski zibenīgi reaģēt un ļoti efektīvi novērst apdraudējumu. Sākot no vissīkākā, par ko var uzskatīt arī iemaldījušos dronu. Jo, ja tiks galā ar sīkumiem, var cerēt, ka tiks galā arī nopietnākā apdraudējumā. Bet, ja neveicas sīkās lietās, cerēt, ka lielākās veiksies, laikam ir mazāk pamata.

Ļoti ļoti ceru, ka dienesti mācās no piedzīvotā un ka pēc nākamā līdzīgā gadījuma vairs nebūs pamata tām bažām, kas te augstāk aprakstītas.

Novērtē šo rakstu: