Kam pieder Krima?

Otrkārt, sadursme nav jārisina ar principiālu izšķiršanos par vienu vai otru pieeju, kurai būtu jāseko visos laikos vai atkarībā no iepriekš noteiktiem apstākļiem. Proti, sadursmi var izbeigt arī ar to, ka šajā reizē rīkosimies vienā veidā, bet nākamreiz — varbūt citā, varbūt tajā pašā. Kad pienāks nākamā reize, tad arī domāsim par to.

Treškārt, nedz viena, nedz otra pieeja nav zinātniski vai kā citādi racionāli pierādāma kā pareizākā. Var pierādīt apgalvojumu patiesumu, bet nevar pierādīt politiskas izvēles patiesumu. Vai sūtīsim mazdēlu trenēties hokejā? Jā vai nē? Tā ir politiska izvēle, ar kuru pēc tam ir jāsadzīvo, kas, iespējams, kādā brīdī ir jāpārskata, taču izvēles būtība ir, ka tā rada jaunu stāvokli, nevis mēģina iespējami patiesi aprakstīt esošo. Politika ir jaunrade. “Tagad būs tā!”

Jautājums “Kam pieder Krima?” ir, maigi izsakoties, interesants. No vienas puses, kāds teiks, ka tam ir viena, skaidra atbilde. Cits teiks, ka nekas nav līdz galam skaidrs.

Skatoties pēc pēdējām starptautiski atzītajām robežām, Krima pieder Ukrainai. Bet, ja skatās, kurš tur saimnieko, ja konstatē, ka Ukraina nav atdevusi Krimu lietošanai uz laiku labprātīgi, ja skatās, kurš izrīkojas ar Krimu kā ar savu īpašumu, tad nākas secināt, ka Krima faktiski pieder Krievijai. Abi divi jautājumi — gan par Krimas faktisko, gan starptautiski atzīto saimnieku — ir ar skaidrām atbildēm. Jautājums netiek uzdots viktorīnas ietvaros, tā būtība nav noskaidrot atbildētāja informētību par teritoriālo piederību. Tātad jautājums “Kam pieder Krima?” nav par to. Par ko tas ir?

Iespējams, jautājums ir par jābūtību — kam ir jākontrolē Krima. Labi, bet kāpēc mēs to vaicājam politiskā kontekstā? Vai nebūtu precīzāk prasīt: “Kas, jūsuprāt, Latvijai ir jādara, ja vispār jādara, lai palīdzētu Ukrainai atgūt Krimu?” Tas būtu politisks jautājums, uz kuru atbildes nebūtu atkarīgas no atbildētāja priekšstatiem par kosmisku taisnīgumu, bet gan par viņa izpratni par to, vai mērķis (Krima Ukrainai) ir savietojams ar līdzekļiem, kurus prasīs vēlamā stāvokļa panākšana, un rīcības sekām.

Kāpēc priekšvēlēšanu debatēs kandidātus izprašņā, kur viņi ņems naudu saviem spīdošajiem sociālajiem projektiem, bet kopā ar “Kam pieder Krima?” nejautā, kā viņi grasās atdabūt Krimu no Krievijas?

Politiķu izteikumi ir saistības, kuras viņi publiski uzņemas. Tās ir līnijas, ko viņi savelk, un ar tām ierobežo ne tikai sevi, bet arī Latviju, kad viņi nonāks augstos amatos. Kategoriski un izslēdzoši izsakoties par visu, kas viņam svēts, politiķis zināmā mērā padara sevi par nederīgu politikai, tas ir, sadarbībai ar citādi domājošajiem. Politiķim ir jābūt ar skaidru morālo stāju, taču viņam nav jāmēģina ar politiskiem lēmumiem ieviest vai deklarēt savu morālo kārtību visos jautājumos un visos mērogos, kuros viņš saskata netaisnību. Viņa uzdevums ir pārvaldīt sabiedrību, un sabiedrības līdzāspastāvēšanas uzdevums prasa tolerēt zināmu reālas vai šķietamas netaisnības līmeni. Mēģinājums atlīdzināt visas netaisnības ir recepte mūžīgam visu karam pret visiem. Cilvēki, kurus moka skaudība un nespēja pieņemt skaudru realitāti, vienmēr domās, ka pastāvošais stāvoklis ir netaisnīgs.

Jautājums “Kam pieder Krima?” ir nevis vaicājums, bet prasījums publiskā ceremonijā zvērēt uzticību vienam pūlim un atsvešināt sevi no cita. No vienas puses, tas ir mēģinājums pazemot cilvēku, prasot viņam pateikt to, ko viņš no brīvas gribas negrasās pateikt. Varbūt viņš kā pieklājīgs cilvēks plātīšanos ar saviem tikumiem uzskata zem sava goda. Vai jūs katru dienu skaļi deklarējat, ka nezogat un nenokaujat?! No citas puses, tas ir mēģinājums piespiest cilvēku atteikties no pārliecības, jo prasītāju pūlī taču nepareizas atbildes netiek pieņemtas. Jā, jūsuprāt, pretēja pārliecība var būt morāli nepieņemama, bet vai jūs zināt visus apstākļus un vai apzināties, ko otram nozīmē jūsu prasība?

Ar kādu pilnvaru jūs jautājat otram, vai viņš jūsu formulējumā ir piederīgs politiskai kopienai, kurai viņš ir piederīgs neatkarīgi no viņa uzskatiem jūsu šauri definētajā jautājumā? Patiesībā zvēresta prasītājiem derētu pašiem sev pavaicāt, vai viņu jautājums nenodara Latvijai lielāku skādi, nekā katra iesaistītā dalībnieka palikšana pie saviem “nepareizajiem” uzskatiem.

Vai jūs tiešām vēlaties, lai vēlētāju balsis vēlēšanās sadalās atkarībā no atbildes uz prasību “Kam pieder Krima?”? Vai jūs vēlaties, lai cilvēkus, kuriem dažādu apsvērumu dēļ šķiet, ka Putina agresija ir attaisnojama, politikā pārstāv tādi nekulturāli kadri kā Rosļikovs? Vai tad jūsu bažas par šādiem līdzcilvēkiem neizriet tieši no tā, ka Rosļikovam un Stepaņenko varētu būt aplams priekšstats par Latvijas valstiskumu un Satversmes saturu? Bet vai tad nebūtu labāk, ka viņu vēlētāji pulcētos aiz politiķiem, par kuru lojalitāti Latvijai un latviešu valodai jums nav šaubu? Un vai no tā tad neizriet, ka labāk būtu nejautāt publiski izšķirties un savā starpā sašķelties jautājumos, kas paši par sevi neietekmē mūs tik ļoti, kā šķelšanās, ko izraisa pati prasība deklarēt savus uzskatus tajos?

Atgriežoties pie sākotnējās vēlmju sadursmes par logu istabā — aizvērt to vai atstāt atvērtu — tā ir vienkārša izšķiršanās, kurai var pieiet praktiski — lemsim, kad lidos odi, kad ārā būs karsts, auksts, pūtīs stiprs vējš, vai kad dosimies prom no mājām. Un var arī pieiet reliģiski — tā, draudziņ, atklāj man savu loga vaļā turēšanas filozofiju! Vai tev ir tāda, no apkārtējo uzskatiem neatkarīgi nocementējusies pārliecība par pareizo politiku, kas brīnumainā kārtā sakritīs ar manējo? Ja ne, es ar tevi vairāk nesarunāšos. Tātad, apdomā labi! Vai piekrīti, ka logam visos laikos jābūt aizvērtam? Jā vai nē, neizvairies!

Novērtē šo rakstu: