Kamēr jūs netīšām nepāriesiet ceļu kādam, kam likums nav rakstīts...

„Organizēti notiek operatīvās informācijas un valsts noslēpuma nelikumīga izpaušana trešajām personām un izplatīšana masu informācijas līdzekļos. Darbības tiek veiktas ar mērķi diskreditēt attiecīgas valsts amatpersonas - prokurorus vai tiesnešus. Arī privātpersona ir neaizsargāta pret šādu drošības iestāžu patvaļu, jo ziņas norāda, ka Satversmes aizsardzības birojs un Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs uzmeklē pērkamus žurnālistus, ar noziedzīgo pasauli saistītus „cietušos”, nelikumīgi ieraksta sarunas, tās montē, piespiež ekspertus sniegt nelikumīgas ekspertīzes, piespiež lieciniekus sniegt nepatiesas liecības, pārskata tiesā esošas krimināllietas un sagatavo sev vēlamiem cilvēkiem alibi nolūkā panākt attaisnošanu...”

Šis ir tikai neliels fragments no kāda apjomīga un caurcaurēm „neērta” iesnieguma, kas ilgāku laiku putekļojās Saeimas Nacionālās drošības komisijā, Ģenerālprokuratūrā un citās svarīgās valsts institūcijās, kuru galvenais uzdevums ir rūpēties par valsts un visu mūsu drošību un mieru, līdz beidzot laimīgi tika dabūts tālāk prom no acīm reizē ar tā šaubīgo autoru.

Taču, lai cik patiesīgs būtu šajā nelielajā fragmentā minētais uzskaitījums, - kāpēc gan jums vajadzētu par to pat ne uztraukties, bet kaut vai likties zinis? Tas viss taču ir tik tālu no jūsu ikdienas rūpēm un reālajām dzīves problēmām, vai ne? Vēl vairāk - arī uzticamais draugs televizors jums neko tādu nestāsta ne ikdienā, ne pat svētdienu vakaros, tā vietā aprakstot kārtējās oligarhu ļaundarības vai politiskā procesa šļakatas...

Jā, ik dienas jums līdzās nemanāmi varbūt arī risinās notikumi, par kuriem jums nav un nevar būt ne mazākās jausmas. Garām varbūt arī pabrauc automašīnas ar numuriem, kuri oficiāli skaitās iznīcināti jau pirms daudziem gadiem. Blakus kafejnīcā varbūt arī sēž cilvēki ar viņiem piešķirtām vai vienkārši nopirktām Latvijas pilsoņu pasēm, uz kurām viņiem nav ne mazāko likumīgo tiesību. Tepat kaimiņos uz valsts rēķina uzturētā konspiratīvajā dzīvoklī varbūt arī mitinās atbildīga specdienestu amatpersona, kas šo mitekli izmanto kā mīlas ligzdiņu ar paša padoto, - bet varbūt tieši tur tiek dalīts ik mēnesi no operatīvajām vajadzībām domātās valsts naudas nošķītais obščaks. Tas pats draugs televizors un citi mediji varbūt arī karina jums uz ausīm atsevišķu specdienestu darbinieku interesēs nokomplektētus makaronus. Bet kā tas var skart jūsu dzīvi? Nevar taču, vai ne?

Un tur nu jūs kļūdāties. Jūs dzīvojat valstī, kur pastāv ne jau tikai tiesu ķēķis vien un kur „viens likums, viena taisnība visiem” ir sauklis, kas kaut cik atbilst patiesībai tikai tik ilgi, kamēr jūs netīšām nepāriesiet ceļu kādam, kam šis likums nav rakstīts, - vai kurš vismaz pats tā uzskata.

Jūs domājat - lai nonāktu kaut kāda SAB–a vai KNABa uzmanības lokā, jums jābūt kaut kur iemaisītiem? Kaut kādā kriminālā vai vismaz puskriminālā? Nu - kaut vai jābūt attiecīgiem draugiem, radiem, paziņu lokam? Bet, ja nekā no tā nav, jūsu dzīvē nekad negadīsies brīdis, kad jūsu privātās sarunas pēkšņi izrādīsies ne visai privātas, bet jūs pašus pie namdurvīm nekad nesagaidīs vīri ar rokudzelžiem un apliecībām rokās, no kuriem kāds, kā aprakstīts, piemēram, kādās liecībās, ar kurām iepazināmies šīs grāmatas tapšanas laikā, „pacēla ārā esošo krēslu un mēģināja izsist stiklotās durvis, kliedzot uz mani. Es paņēmu fotoaparātu un sāku šo rīcību fotografēt, un tad darbinieks nometa krēslu un pielika pie durvju stikla apliecību ar ģerboni, izmantojot rupjus lamuvārdus (tajā skaitā šādus krievu vārdus: „Сука - ты это фотографируй!”) un paziņoja man, ka esot no KNABa”?

Nekā tamlīdzīga. Piedodiet par nepieklājīgu teicienu, bet, ja jūs neīstajā brīdī patrāpīsieties neīstajā situācijā, jūs paņems priekšā tā, ka maz neliksies. Ja jūs pagadīsieties pa kājām sistēmai - pat ne sistēmai, bet atsevišķiem tās pārstāvjiem, kas sapulcējušies interešu grupiņās, - jūs iznīcinās ja ne fiziski, tad vismaz profesionāli un finansiāli noteikti. Turklāt ļoti iespējams, ka jūs pat nesapratīsiet, kuri ir tie „vilkači pagonos”, kas jūs gremdē. Varbūt jūs esat viņiem kaut kur pārgājuši ceļu. Varbūt jūs esat izvēlēti kā uzskatāms piemērs, lai pabaidītu citus - re, re, kas notiek, kad cilvēks nesaprot un spītējas. Varbūt caur jums kāds vēlas nodot „sveicienus” vai tikt klāt kādam jūsu draugam vai radiniekam. Varbūt vēl kaut kas.

Šā vai tā, jūs sākumā, „sagatavošanās posmā” mēnešiem aplies ar mēsliem, tad, visticamākais, uz kaut kāda piemeklēta pamata labu laiku noturēs izmeklēšanas izolatorā, tad dažus gadus pavazās pa prokuratūrām un tiesām, un, kad jūs būsiet zaudējis visu pazaudējamo gan finansiāli, gan profesionāli, gan reputācijas un nervu jomā, jums varbūt labākajā gadījumā pateiks - piedošanu, kļūdījāmies, varat no valsts paprasīt dažu tūkstošu latu kompensāciju. Un, ja jums nebūs naudas, draugu, sakaru un daudzus gadus trenētu prasmju izmantot citu cilvēku spējas, jūs gluži vienkārši neizpeldēsiet. Pat tad, ja tas viss jums būs un jūs spēsiet to izmantot, jūs, visticamākais, paliksiet zaudētājos, - vienkārši izspruksiet no cietuma un saglabāsiet kaut kādas resursu atliekas un gluži vienkārši iespēju turpināt dzīvi, protams, ne vairs tādu kā iepriekš.

Kas tad ir šie cilvēki, kas ar jums to darīs? Kā jau teikts - iespējams, precīzi jūs to neuzzināsiet nekad. Tie jums nav trīs oligarhi, kas ir visu acu priekšā. Gluži tāpat kā mēs varam tikai nojaust, kā labā strādā virkne cilvēku, kas sevi sauc par SAB–a un KNABa darbiniekiem. Varbūt Latvijas valsts, varbūt pavisam citas valsts (par ko cita starpā liecina šajā grāmatā publicētie fragmenti no WikiLeaks šifrogrammām - dažam varbūt šķistu dīvaini, kā KNABa vadītājs un viņa vietniece rikšo uz ASV vēstniecību, lai detalizēti stāstītu par birojā notiekošo), varbūt bandītu, varbūt paši savā labā. To pašlaik nezina neviens, izņemot viņus pašus, - un ar „neviens” mēs patiešām domājam „neviens”: ne prokuratūra, ne politiķi, ne valsts vadītāji un augstākās amatpersonas. Un kā gan citādi varētu būt, ja Satversmes aizsardzības biroja direktors Jānis Kažociņš var bez kāda kauna un bailēm publiski paziņot, ka ij netaisās ievērot Valsts noslēpuma likumu, kas uzrakstīts tieši tādiem kā viņš un skaidri nosaka - uz kādu informāciju sabiedrībai (jebkuram no jums) ir tiesības.

Protams, kāda velna pēc jums šī informācija, - bet diemžēl viss šajā pasaulē ir saistīts, un šo dienestu patvaļa un nekontrolējamība neizbēgami ietekmē arī jūsu ikdienas dzīvi - un runa nav tikai par iespējamu klaudzināšanu pie durvīm vai nesankcionētu telefonsarunu noklausīšanos (pie tādas jūs varat tikt pat uz viena KNABa maksas stukača nez kā uztapuša ziņojuma pamata), lai jūsu telefonsarunas tiktu noklausītas. Kāpēc kontrabanda Latvijā ir neiznīcināma? Kāpēc valsts zaudē neskaitāmus miljonus? Kāpēc skaļās korupcijas lietas beidzas ar klusu plakšķi, pārsprāgstot kārtējam ziepju burbulim? Kāpēc tajā pašā KNABā jau atkal tiek konstatētas dīvainības ar operatīviem līdzekļiem domātas naudas tērēšanu? Tieši tāpēc, ka zēni un meitenes „dienestos” var darīt faktiski visu, kas vien viņiem ienāk prātā.

Bijušais Drošības policijas priekšnieks Jānis Apelis ar smīnu norāda, ka Latvijā ir padsmit operatīvās darbības subjektu, - te ir gan KNABs un SAB–s, gan Drošības policija un Militārās izlūkošanas un drošības dienests, kuru pārstāvji vienādi sekmīgi slēpjas aiz sava valstiskās noslēpumainības statusa. Protams, ne jau viss šo iestāžu kontingents ir vienāds, un arī mums, piemēram, tīri labi patīk tas, ko dara blondā, trauslā, nervozi lūpas kodošā Juta, kura tik veikli māk sarīkot kārtējo aizturēšanas šovu tieši dienā, kad viņa izsaukta „uz tepiķa” Saeimā, un kurai noorganizēt kratīšanas priekšnieka atvaļinājuma laikā tik labi palīdz sasteigt noplūdusi informācija par šīm pašām gaidāmajām kratīšanām, - un noplūdusi tā, protams, ir caur „savējiem” žurnālistiem.

Taču... vēl ir tie cilvēki, kas trauslo, nervozo un no laika gala nedaudz papsiho Jutu un viņai līdzīgo „revolucionāro jūsmu” vienkārši izmanto savās un savu pasūtītāju interesēs, un jautājums tikai, kā viņu darbībās kuro reizi ir vairāk - savtīguma, atklāti noziedzīgu vai pusnoziedzīgu motīvu, vai vienkārši uz totālās visatļautības sajūtu balstīta stulbuma.

Par to tad arī šī grāmata.

Novērtē šo rakstu: