Kamēr pilnas sporta zāles ar puišiem, kas nekad nav uzvilkuši formu, neiesauksim meitenes
Austošā Saule Latvijai30.11.2025.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
“Austošā Saule Latvijai” programma paredz NBS personāla palielināšanu līdz 90 tūkstošiem, ietverot arī zemessargus un rezerves karavīrus. Tomēr iestājamies pret sieviešu obligātu iesaukšanu Valsts aizsardzības dienestā (VAD), jo:
Ir pietiekami daudz attiecīgā vecuma vīriešu, kas var dienēt VAD, ņemot vērā esošo bruņoto spēku kapacitāti. 2028. gadā nav plānots iesaukt pat pusi no 18–19 gadus veciem vīriešiem, turklāt VAD var pieteikties vecumā līdz 27 gadiem. Līdz ar to sieviešu iesaukšana neveicina NBS personālsastāva palielināšanu.
Ikviens pilsonis pēc VAD kļūst par rezerves karavīru, un, ņemot vērā bērnu dzemdēšanu, ļoti liela daļa sievietēm vismaz gadu vai pat vairākus gadus pēc kārtas nepieciešamības gadījumā nevarēs tikt mobilizētas kā rezerves karavīri. Līdz ar to, iesaucot sievietes Valsts aizsardzības dienestā, rezerves karavīru skaits būtu daudz lielāks tikai “uz papīra”, nekā tas būtu faktiski.
Argumenti pret obligātu dienestu sievietēm nenozīmē diskrimināciju, jo viņām ir iespēja brīvprātīgi tajā iestāties, kā tas ir arī šobrīd – sievietes dien ne tikai VAD, bet arī profesionālajā dienestā un Zemessardzē, pierādot sevi kā spējīgus un motivētus karavīrus. Turklāt nepieciešamās pamatiemaņas šobrīd gan puiši, gan meitenes apgūst Valsts aizsardzības mācībā izglītības iestādēs.
Nav saprotama “Progresīvo” dedzīgā vēlme ieviest obligātu VAD sievietēm – ja jau vienlīdzība nozīmē vienādus kritērijus vienādām lomām, kādēļ vienotus fizisko testu standartus armijā “Progresīvie” tā arī nav ieviesuši?
Seko mums 
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
Nesen man kāda pārmeta: “Tu esi latviete — kā tu vari dziedāt krieviski?” Un tas aizgāja līdz tai stadijai: „Krievs paliek krievs.” Es reti bloķēju cilvēkus, bet ar laiku nāk skaidra sapratne — ne ar visiem mums ir pa ceļam dzīvē.
Reiz kādā nelielā, bet lepnā ziemeļu valstī, ko sauca par Latviju, Jēkaba ielas namā valdīja Koalīcija. Viņu galvenais produkts nebija likumi vai reformas – tas bija Stāsts. Stāsts par to, ka viss tiek kontrolēts, ka drošība ir garantēta un ka jostas jāsavelk tikai tādēļ, lai vēlāk būtu vieglāk elpot. Taču 2026. gada sākumā šī Stāsta uzturēšanas izmaksas kļuva astronomiskas.
Lasu neskaitāmos rakstus par Latvijas nacionālās aviokompānijas “airBaltic” slikto servisu, draņķīgo attieksmi, nenormāli augstajām cenām, atceltajiem lidojumiem, nespēju nolaisties plānotajā galamērķī, pārpārdotajiem reisiem un ārpus borta palikušo lidotgribētāju šausminošajiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem.
