Lai ģimene, draugu pulciņš, darba kolektīvs vai lielāka cilvēku kopa izdarītu kaut ko kopā un visiem dalībniekiem saistošu, ir jāiedibina procedūra, kas ļauj izvēlēties lēmējus, kam ir visu vietā jāpieņem lēmums. Vēlēšanas ir viena tāda procedūra. Vēlēšanās noskaidro, kuri potenciālie lēmēji bauda vislielāko pārējo atbalstu un līdz ar to — kuru lēmumi būtu visleģitīmākie. Noskaidrot visleģitīmākos lēmējus ir svarīgi, lai mēs kā kopums nebūtu politiski paralizēti, tas ir, nespējīgi ne par ko izšķirties.
Iedomājieties domubiedru kolektīvu, kas visi kā viens grib veltīt vienu brīvdienu kādai iniciatīvai, bet nespēj vienoties, kura tā būs. Kāds ir galarezultāts šai neizlēmībai? Tāds, ka kolektīvs tā arī neko neizdara. Dalībnieki var, protams, katrs atsevišķi atbalstīt dažādas idejas (un bieži vien tā ir vispareizāk), bet, ja nu ir tāds projekts, ko viņi var reāli atbalstīt tikai apvienojot visu pūliņus, būtu visiem daudzkārt vērtīgāks par vairākiem mazajiem projektiem?
Sabiedriskā transporta organizācija pilsētā, ir labs piemērs problēmai, kurai nav viena pareiza risinājuma, bet var apjaust, ka iedzīvotāji gūs lielāku labumu, ja ideālās sistēmas meklējumu vietā būs ieviesta viena nepilnīga sistēma, un nav galīgi kritiski, kura no visām piedāvātajām tā būs. Taču kura tieši? Kāpēc jūsu ieteiktā, bet ne manējā? Un tā mēs paliekam nulles punktā.
Ikvienam, kas ir spējīgs ne tikai reaģēt, bet arī reflektēt, tas ir, nostāties pa vidu starp savām sajūtām un spēju rīkoties, ir gadījušās situācijas, kad nav nemaz tik viegli izlemt, ko darīt tālāk. Jo vairāk domā, jo grūtāka kļūst izvēle. Šos brīžus mēs atceramies, jo nespēja izvēlēties mums dažos gadījumos galu galā ir maksājusi vairāk nekā jebkurš lēmums, kas ļautu izkļūt no paralizējošā stāvokļa.
Vēlēšanas ir tā reize, kad svarīgāk par vispareizākās, visnekaitīgākās izvēles meklēšanu (un izmisuma motivētu neaiziešanu uz vēlēšanām) ir vienkārši izvēlēties kādu. Pāvesta konklāvs ir lielisks piemērs procedūrai, kura iemieso šo praktisko gudrību. Kamēr divas trešdaļas kardinālu nebūs vienojušies par vienu pāvestu, ārā nenāciet! Vai šī procedūra garantē labāko pāvestu? Vai labākais pāvests nekļūdīsies? Nē un nē. Tieši tāpat kā mūsu savēlētie priekšstāvji pašvaldībās un parlamentā. Bet viņi rīkosies. Un ar viņu rīcību mēs varēsim sadzīvot tieši aiz tā, ka viena lēmēja lēmums daudzos gadījumos ir vērtīgāks par daudzu bezdarbību.
Tieši aiz šī apsvēruma uz vēlēšanu kandidātiem nav jāskatās kā uz jaunavām, par kuru nevainīgumu līdz kāzām atsevišķās kultūrās ir tik svarīgi pārliecināties. Mums nevajag šķīstu jaunavu, mums vajag vienkārši kādu, ko noprecēt. Cilvēki, kurus jūs savā pašvaldībā ievēlēsiet par deputātiem, nebūs bez grēka, un viņiem neizdosies paveikt to, ko viņi ir iecerējuši. Atsakieties no domas, ka jūsu balss mūs aizvedīs tieši tur, kur jūs gribat doties. Tā nav vēlēšanu būtība.
Vēlēšanas ir jūsu politiskā brieduma eksāmens. No jums tiek prasīts atkāpties no savas individuālās kaprīzes un vienkārši izlemt — kuri no visiem nepilnīgajiem, grēcīgajiem lai tad ved mūs laukā no neizlēmības. Ja jūs nevarat izšķirties, jūs nesaprotat uzdevumu. Uzdevums ir izšķirties, kurš sēž pie stūres. Autobuss bez bremzēm, kurā mēs visi traucamies nezināmajā, kādam ir jāstūrē. Kad jūs saprotat, ka stūrmaņa iecelšana ir svarīgāka par autobusa aizstūrēšanu jums vēlamajā virzienā, jūs esat gatavs doties uz vēlēšanām.
Pārpublicēts no jazepsbasko.lv






Šodien nedaudz pastāstīšu par sudrabu. Notiek globāla histērija, tāds kā finanšu pasaules atomsprādziens.
Nesenā intervijā Valdis Birkavs aprakstīja pašreizējo valsts pārvaldes sistēmu kā faktiski pirms 30 gadiem radītu. Daudzas lietas un iestādes ir nokalpojušas savu laiku, pārbarojušās un pārpildījušās. Ir laiks to visu pārskatīt. Un to mēs arī darīsim.
Vai esat kādreiz aizdomājušies, kāpēc daudzi cilvēki, kuri pārkāpj uzticības robežas partnerattiecībās, neizjūt ne mazāko vainas apziņu? Atbilde slēpjas nevis nekaunībā vai amorālismā, bet gan spējā radīt sev un apkārtējiem nevainojamu psiholoģisko konstrukciju. Tas ir stāsts par pašattaisnošanos, sociālo validāciju un mērķtiecīgu realitātes pārrakstīšanu.
Diskusijās par ekonomiku Latvijā bieži tiek apspriests jautājums – kādēļ Latvija ir nabadzīgākā no trim Baltijas valstīm un vai tā varētu/vai tai ir reāli pakāpties uz otro vai pat pirmo vietu?
Ilgi neko nebiju rakstījusi, bet aizķēra… Šobrīd mediji aktīvi reklamē Alvi Hermani, viņa idejas, partiju maiņas… Arī viņš ir ļoti aktīvs sociālajos tīklos, cilvēks, pār kuru ir nākusi apgaismība, ka tālāk vairs nav kur… Kārtējais Saulvedis latviešu – ne Latvijas – tautai! Profils, kurs mani nobloķēja, kad pajautāju, kur viņš bija 20+ gadus… Tas tā, vilks viņu rāvis – to Hermani un viņa mērķus, aizmuguri vai virzītājus! Mediji viņu reklamē, sabiedrībā populāras personas uzsver vajadzību pēc jaunas, spilgtas partijas… Latvijā ar to ir izteikts viss!
Viņnedēļ latvieši dzīvojās pa skatuvēm. Protams, tas viss bija nosacīti, jo darbinātas tika skatuves mākslas problēmas. Latgales pusē ļaudis skatījās uz lielo garu (Gors), kam trūkst naudas, bet galvaspilsētā vēroja monoizrādi par darba devēja un ņēmēja attiecībām. Tā kā abos gadījumos tas ir publiskais finansējums, skatītājam nevajadzētu apmierināties tikai ar priekšnesumu pirmizrādēm un programmiņām.
Par būtisko finanšu pasaulē. Situāciju varētu raksturot kā diezgan dramatisku - procentu likmes ASV saglabājas ļoti augstas, tas žņaudz ekonomiku un daudzu cilvēku maciņus. Ne tikai ASV, jo dolāra sistēma ir globālās finanšu sistēmas mugurkauls.
Tālajos padomijas laikos, studējot vēsturnieku pirmajos kursos, neformālās kursabiedru sarunās spriedām par to, ir vai nav bijis PSRS-Vācijas pakta slepenais pielikums. Tie, kas klausījās Rietumu radiobalsis, nešaubījās par tāda eksistenci, tie, kuri klausījās, bet neieklausījās tur teiktajā, un tie, kas klausījās mazāk vai nemaz, apgalvoja, ka pakta pielikums esot sazvērestības teorijas piekritēju izdomājums. Tikai pamuļķīši ticot šīm naivajām pasaciņām.
Piedāvājums, tātad: Latvija sadalīta 17 vēlēšanu iecirkņos, katrā jāievēlē 5-7 deputāti. Balsojot par individuāliem kandidātiem un nevis partijām, ārpus Rīgas iedzīvotājiem šī metode ir daudz izdevīgāka, jo:





































