Iesaki rakstu: 
Domāju, ka viena daļa cilvēku tāpat to saprot, savukārt otrai daļai kaut ko mēģināt paskaidrot ir tukša laika tērēšana. Bet nu, ja reiz to pēdējās dienās jautā īpaši bieži, "ķeksīša dēļ" atbildēšu.
Un tātad - to visu, ko es daru, tā sacīt, sabiedriskajā jomā, es daru precīzi divu iemeslu dēļ, kuri būtībā ir viens un tas pats.
Pirmais - es esmu pietiekami padzīvojis Padomju Savienībā un pietiekami redzējis Putina Krieviju, lai man būtu kategoriski nepieņemami, ka viena vai otra tādā vai citādā formā pārņem Latviju, kur visi mani caurcaurēm latviskie senči ir dzīvojuši vismaz kopš 18. gadsimta sākuma - tālāk nekādus radurakstus neesmu spējis sameklēt.
Attiecīgi visi tie, kas apzināti vai neapzināti darbojas, lai kaut kas tāds notiktu, ir ne tikai mani pretinieki, bet arī mani ienaidnieki, - vienalga, vai tie būtu valsts nozadzēji, valsts izķiņķelētāji, stulbi, slinki un noziedzīgi drošībnieki, cilvēku apmuļķotāji, ķēķa advokāti, no tautas hroniski nobijušies politiķi utt., utt.
Un ar ienaidniekiem ir jākaro. Ko es arī daru, cik nu ir manos viena cilvēka spēkos. Ne vairāk, bet arī ne mazāk.
Otrais - es esmu pietiekami padzīvojis Padomju Savienībā un pietiekami redzējis Putina Krieviju (un vēl visādas pasaules malas), lai novērtētu tās tiesības, kas ir manas kā Latvijas pilsonim, un likumu varu, kam jāstāv pāri visam pārējam.
Attiecīgi visi tie, kam uz šiem likumiem un tiesībām nospļauties un kuri paši sev un citiem šķietas esam likums, tāpat ir ne tikai mani pretinieki, bet arī mani ienaidnieki. Un ar ienaidniekiem ir jākaro. Ko es arī daru, cik nu ir manos spēkos. Ne vairāk, bet arī ne mazāk.
Protams, var diskutēt par veidiem, kādos es karoju šos savus mazos personiskos kariņus, var pret tiem iebilst, var tos nosodīt. Ja godīgi - atvainošanu, bet man tas ir vienalga.
Es zinu, ko es daru, un es zinu, kādi ir mani mērķi (skat. augstāk). Es arī zinu, ka šie ir tie karošanas veidi, ar kādiem viens cilvēks, ja viņam ir apņēmība un neatlaidība, laiku pa laikam var arī uzvarēt, neraugoties uz to, kādi spēki, struktūras un resursi stāv pretim.
Visbeidzot, es esmu pārliecināts, ka no šīm mazajām uzvariņām druscīt, druscīt labāk kļūst gan tādai Latvijai, kādai tai manā skatījumā vajadzētu būt, gan tās iedzīvotājiem. Un ar to man ir pilnīgi pietiekami.
Seko mums 
Saeimas 2024. gada 16. maija darba kārtībā izskatīšanai otrajā lasījumā ir iekļauts likumprojekts Grozījumi likumā “Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību” (565/Lp14). Likumprojekts Saeimā iesniegts 2024. gada 17. aprīlī un pirmajā lasījumā izskatīts jau nākamajā dienā. Lai arī likumprojekts skar aptuveni 300 tūkstošus iedzīvotājus, viņu viedoklis tāpat kā vairākos Satversmes tiesas spriedumos izteiktās atziņas un ekspertu brīdinājumi ir ignorēts.
Komentējot publiski pieejamo informāciju – Latvijas Televīzija 2024. gada 3., 4., 5. un 6. jūnijā ir paredzējusi Eiropas Parlamenta deputātu kandidātu debates rīkot krievu valodā – Latviešu valodas aģentūra izsaka skaidru nosodījumu, vēršot atbildīgo personu un sabiedrības uzmanību, ka šāda rīcība ir pretrunā gan ar Satversmē nostiprināto valsts valodas statusu, gan ar Valsts valodas likumu. Eiropas Savienībā tiek īstenota daudzvalodība – ir 24 oficiālās valodas, tostarp latviešu valoda.
Par Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (attēlā – tās vadītājs Jānis Siksnis) ieceri noturēt sabiedriskajā televīzijā Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates krievu valodā.
Ņemot vērā, ka Latvijas Republikas Satversmes preambula nosaka, ka Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem;
Bloķētas lidostas, lielceļi, ostas un tūkstošiem traktoru Berlīnē. Bloķēti ceļi Polijā, degošas riepas un pārrautas barikādes Briselē. Tonnām uz ceļa izbērtu tomātu un bloķētas veikalu ķēdes Spānijā, un visbeidzot – teju 2000 traktoru Latvijas reģionos. Lauksaimnieku protesti Eiropā tika izvērsti iepriekš nepieredzētos apmēros, turklāt, ar katru nākošo protestu tie kļuva aizvien daudzskaitlīgāki un radikālāki. Un tomēr, šīs akcijas, kurām likumsakarīgi bija jānonāk kādā kulminācijas fāzē, pēkšņi gluži vienkārši pazuda.
7. maijā Latvijas publisko telpu pāršalca ziņa, ka Daces Melbārdes vietu Eiropas Parlamentā (EP) ieņems izbijušais, bet joprojām slavu un uzmanību alkstošais “žurnālists” un vienlaikus politiķis Ansis Pūpols. Cilvēks, kurš kopš aiziešanas no svētdienas vakaru raidījumiem naudu pelna ar pasūtītām filmām, bet paralēli kandidējis arī vēlēšanās un nu arī ticis pie ilgi kārotā deputāta krēsla labi apmaksātajā EP kā Nacionālās apvienības kandidāts.
