Iesaki rakstu: 
Šodien, šajā ģeopolitiskajā situācijā ir dzirdamas latviešu balsis, kuras cīnīsies, neatdos ne pēdu savas zemes... Tikai latvieši nevar nosargāt Latviju, mūsu zemi var nosargāt pilsoņi... vienalga, kādā valodā tiek runāts ģimenē. Nu, mēs tak saprotam kādā valstī dzīvojam?
50 gadu okupācija nepagāja bez sekām, un ir daudz jaukto ģimeņu... krievu uzvārdus var tagad latviešiem satikt pat biežāk nekā valterus, zatlerus utt... kuriem ir vāciska izcelsme... bet kāpēc klusē?... skaidrs, ka ģimenei, kur viens no vecākiem ir krievs, ir grūti runāt...
Mūsu elitei (nu, ja tāda ir) vajadzētu izveidot kopienu, biedrību, kur būtu šis slāviskais atbalsts Latvijas idejai.
Ja Maskava, Kremlis dzen vilni, ka Latvijā krievus apspiež, tad būtu atbilde no mūsu krieviem... tāda ideoloģiskā cīņa..
Šī biedrība varētu skaidrot "rosļikova" elektorātam, ka nāks nevis atbrīvotāji, bet noziedznieki, kuri pirms tam ir laupījuši, slepkavojuši, izvarojuši jau Krievijā krievu pilsoņus... naivi domāt, ka, iebrūkot Latvijā, viņi dalīs.... šis ir krievs - tātad neaiztiekam...
Maskavas nams, kuru neviens nepērk... skaidrs, ka baidās... Kā būtu, ja valsts to atdotu, izīrētu šai Latvijas krievu, slāvu kopienai, kura ir par Latvijas valsti?
Nu, jā... galvenais jautājums - vai tāda kopiena var izveidoties?
Pārpublicēts no Facebook
Seko mums 
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
Nesen man kāda pārmeta: “Tu esi latviete — kā tu vari dziedāt krieviski?” Un tas aizgāja līdz tai stadijai: „Krievs paliek krievs.” Es reti bloķēju cilvēkus, bet ar laiku nāk skaidra sapratne — ne ar visiem mums ir pa ceļam dzīvē.
Reiz kādā nelielā, bet lepnā ziemeļu valstī, ko sauca par Latviju, Jēkaba ielas namā valdīja Koalīcija. Viņu galvenais produkts nebija likumi vai reformas – tas bija Stāsts. Stāsts par to, ka viss tiek kontrolēts, ka drošība ir garantēta un ka jostas jāsavelk tikai tādēļ, lai vēlāk būtu vieglāk elpot. Taču 2026. gada sākumā šī Stāsta uzturēšanas izmaksas kļuva astronomiskas.
Lasu neskaitāmos rakstus par Latvijas nacionālās aviokompānijas “airBaltic” slikto servisu, draņķīgo attieksmi, nenormāli augstajām cenām, atceltajiem lidojumiem, nespēju nolaisties plānotajā galamērķī, pārpārdotajiem reisiem un ārpus borta palikušo lidotgribētāju šausminošajiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem.
