Iesaki rakstu: 
Pieņemsim, ka daļa mūsu sabiedrības uzskata, ka 23.februāris ir vīriešu mīļākais prazdņiks, kuram vīru mīļotās draudzenes un sievas steidz gatavoties uzreiz pēc jaunā gada sagaidīšanas. Tā, protams, varētu domā tikai prāta spējās aprobežoti latviešu auni un aitas, kuri neko nejēdz no vēstures, un ļaujas PSRS propagandas mašīnas iedarbībai. Protams, šo dienu un atsevišķu latviešu lopisko uzvedību naski izmanto viens otrs marketinga speciālists tāpat kā to reiz darīja Staļins propagandas vajadzībām. Pirms kāds ir paspējis jau apvainoties, mēģināšu paskaidrot, kas tad īsti notika šinī dienā pirms 100 gadiem un kāpēc šis datums latviešu tautai nozīmē ciešanas un pazemojumu, nevis prieku un labklājību.
Jānis Rubenis
23. februāris – Sarkanās armijas diena
Šo „svētku” rašanos bieži saista ar Ļeņina dekrētu par strādnieku un zemnieku Sarkano armiju. Kaut gan bariņš vēsturnieku apgalvo, ka šis dokuments ticis pieņemts jau 1918.gada 15.janvārī. Tai laikā Sarkanās armijas radīšanai tika piešķirti 20 000 000 koka rubļu, runā, ka tiem laikiem tā esot bijusi pasakaina summa.
Paši saprotat, kas 1918.gadā darījās mūsu ģeopolitiskajos platuma grādos un cik tas briesmīgi izskatījās, it sevišķi raugoties no Ļeņina & Co skatupunkta, proti, boļševiku frontes pusē valdīja pilnīgs bardaks un po*ujisms, neviens vairs nevarēja saprast, par ko un kura pusē tagad jākaro, un vai vispār ir vērts riskēt ar savu dzīvību.
Tikko dzimušās padomju valsts valdība ar lielu piepūli centās saformēt armiju, bet šis process kaut kā vilkās pārāk lēnu, tāpēc vajadzēja izdomāt leģendu, uz ko visi pavilktos.
Pirmais brīvprātīgo rekrutēšanas punkts tika atvērts Petrogradā tā paša gada 21.februārī. Acīmredzot reklāmas nolūkā padomju valsts pirmais virsaitis, droši vien stāvot uz kādas kartošku kastes, nāca klajā ar aicinājumu stāties jaunās armijas rindās, kas sargā sociālistisko tēvzemi.
Lai kā tur viņiem negāja, Sarkano armiju galu galā izdevās izveidot, bet kaut kā pietrūka pirmo lielo uzvaru, kas bija nepieciešamas padomju propagandas nodrošināšanai, joprojām nebija izdomāts veiksmes stāsts.
Vairāki vēsturnieki norāda, ka jaunizveidotās Sarkanās armijas gadadienu sākotnēji komunisti bija plānojuši svinēt 17.februārī, dienā, kad tika parakstīts Ļeņina dekrēts, bet beigās viņi izdomāja to atzīmēt svētdien, kas tajā gadā iekrita 23.februārī. Pēc tam nezināmu iemeslu dēļ kādu laiku šos svētkus vispār neatzīmēja, bet par tiem atkal atcerējās 1922.gadā.
Tā paša gada janvāra beigās Viskrievijas strādnieku, zemnieku un zaldātu deputātu padomes centrālās izpildkomitejas (VCIK) prezidijs izdeva lēmumu par Sarkanās armijas ceturtās gadadienas atzīmēšanu 23.februārī. Savukārt gadu vēlāk šo svētkus plaši atzīmēja jau visā KSFPR teritorijā ar nosaukumu – SARKANĀS ARMIJAS DIENA saskaņā ar KSFPR Revolucionārās kara padomes (Реввоенсовет) lēmumu. Nu, dārgie latvju tautieši, ja vēl joprojām domājat, ka šie svētki ir gana labi, tad lasiet, lūdzu, tālāk!
23. februāris PSRS laikos
Šis vispār ir labs - 1938.gadā Josifs Staļins dzemdināja grāmatu ar nosaukumu „Vissavienības komunistiskās (boļševiku) partijas vēsture, īsais kurss” («Краткий курс истории ВКП(б)»), pieminēšu, ka šis „garadarbs” ir 392.lpp. garš un maksā ap 7 EUR. Interesanti ir tas, ka bargais virsaitis ne reizi savā vēstures bakalaura darbā nav pieminējis Ļeņina dekrētu.
Savukārt tā laika režīms šo datumu apvija ar dažnedažādiem mītiem par Sarkanās armijas varoņdarbiem, apgalvojot, ka 1918.gada 23.februārī sarkanarmieši guva svarīgas uzvaras kaujās pie Narvas un Pleskavas. Visticamāk ar šiem meliem Staļina režīms centās noslēpt pašu sakāves faktu un pakļaušanos vāciešu ultimātam. Citāts iz manis pieminētās Staļina vēstures grāmatas: „День отпора войскам германского империализма – 23 февраля – стал днем рождения молодой Красной Армии.”
Jau pēc Otrā pasaules kara beigām, kopš 1946.gada lielās valsts iedzīvotāji sāka saukt šos svētkus par PADOMJU ARMIJAS un JŪRAS KARA FLOTES DIENU. Tradicionāli šajā dienā vatņiki godināja visus karavīrus, pie kuriem, pēc kara, varēja pieskaitīt praktiski visus Vateslandes pilsoņus. Propagandas iespaidā, šajos svētkos pakāpeniski sāka sveikt visus vīriešus, pat tos, kuri nekad nebija dienējuši armijā.
23. februāris mūsdienu Krievijā
Nesenajā 1995.gadā, tas bija tad, kad 1.Čečenijas karš bija apmēram jau pusē, Krievzemes Valsts dome pieņēma likumu par karaspēka slavas dienām Krievijā. Ar šo rīkojumu 23.februāris ieguva jaunu nosaukumu, proti, Sarkanās armijas uzvaras diena pār Vācijas ķeizara karaspēku 1918.gadā (День победы Красной Армии над кайзеровскими войсками Германии в 1918 году).
Nu, ko tagad teiksiet, dārgie lasītāji, par šiem „svētkiem”? Vai tie joprojām piedien Latvijai un latviešu kultūrai? Tikpat labi mēs varētu atzīmēt Hitlera dzimšanas dienu katru 20.aprīli, starpības nebūtu it nekādas, ja nu vienīgi citāda valoda.
Pēc tam 2002.gadā nu jau Putinlandes Valsts dome pārdēvēja 23.februāri par Tēvzemes aizstāvja dienu (День защитника Отечества) un pasludināja to par brīvdienu. Ar šo tika pilnībā izdzēsti meli par Sarkanās armijas uzvarām pār Vācijas ķeizara karaspēku 1918.gada 23.februāri, jo, kā izrādās, visa iepriekšminētie Staļina pekstiņi par 23.februāri neatbilda patiesībai.
Sanāk, ka šie „svētki” ir pilnīgs feiks ar militāru un komunisma ēras nokrāsu un tieši tāpēc man ir nesaprotams, kāpēc dažs labs latvietis uzskata šo dienu par dienu, kurā cildināt un izrādīt drošsirdību, vīrišķību, godu un mīlestību pret tēvzemi/savu valsti.
Tad kam mums ir 11.novembris (Lāčplēša diena), 18.novembris (Latvijas proklamēšanas diena), 1.maijs (Satversmes sapulces sasaukšanas diena), 4.maijs (Latvijas neatkarības atjaunošanas diena), 21.augusts (likuma par Latvijas valstisko statusu pieņemšanas diena), 20.janvāris (1991.gada barikāžu aizstāvju atceres diena), 26.janvāris (Latvijas starptautiskās de iure atzīšanas diena), 22.jūnijs (varoņu piemiņas diena, kas ir Cēsu kaujas atceres diena), 11.augusts (Latvijas brīvības cīnītāju piemiņas diena), un pat 11.septembris, kas ir Tēvu diena... tiešām, jums vēl vajag svešas mums naidīga režīma un ideoloģijas kaut kādus Staļina izdomātus svētkus!?
Seko mums 
Kā top Latvijas Televīzijas (LTV) sižeti? Kāds ir viņu uzmanības fokuss? Divi piemēri.
Brīvdienu maģija – izlasīt kādu grāmatu. Beidzot izlasīju “Iznireļus” - paldies Lato Lapsam: obligātā lasāmviela tiem, kas interesējas par politiku un procesiem Latvijā.
Latvijas Televīzijas (LTV) lēmums nerīkot priekšvēlēšanu debates krievu valodā sabiedrisko mediju portālā rus.lsm ir skaista dāvana Rosļikovam un politiskajām partijām, kuras koncentrējas uz to, lai savus vēlētājus pamatā uzrunātu krievu valodā. Tieši šīs partijas būs lielākie ieguvēji.
Mēs uzskatām, ka aizliegums lietot Latvijas mazākumtautību valodas politiskās diskusijās neveicinātu ne piederības sajūtu Latvijai, ne vārda brīvību, ne mūsu valsts demokrātisko iekārtu.
Pēdējā pusgada laikā Latvijas politiskā vide, sabiedriskie mēdiji, sociālie mediji un portāli pārlieku bieži un radikāli ieņem konservatīvu vai pat negatīvu nostāju klimata izmaiņu apturēšanas un dabas daudzveidības saglabāšanas jautājumos. Pat brīdī, kad Latvijas Satversmes tiesa pieņēma vēsturisko un viedo spriedumu, ar kuru atcelta norma par mazāka caurmēra koku ciršanu, politiskajā retorikā un mediju slejās skanēja tikai apšaubāmu mežcirtēju asociāciju viedoklis, ka šie nepadošoties un darīšot visu, lai Latviju pārvērstu par izcirtumu (varbūt ne gluži šādiem vārdiem, bet šādu ideju).
Latvijas Žurnālistu asociācija (asociācija) aicina politiķus atturēties no mediju un žurnālistu diskreditācijas, apzināti vai neapzināti veidojot nepamatotu viedokli par žurnālistiem, jo īpaši sabiedrisko mediju, kā valsts nodevējiem. Tāpat asociācija aicina sabiedriskos medijus sabiedrībai plašāk skaidrot savas redakcionālās izvēles.
Latvijas Radio galvenās redaktores Anitas Braunas ieraksts sociālajos tīklos sacēla lielu diskusiju vētru sociālajos tīklos. Viņai aizrādīja, ka minētais raidījums Somijā nebija partiju kandidātu priekšvēlēšanu debates krievu valodā, bet gan raidījums, kurā par politiku tika iztaujāti emigranti. Situācijas nav salīdzināmas, jo Somijas sabiedriskais medijs politiķu debates svešvalodā nerīko.
Rīgas domes priekšsēdētāja Rīgas domes priekšsēdētājam Vilnim Ķirsim – aicinājums izkārt varavīksnes karogu pie Rīgas rātsnama no 6. jūnija līdz 15. jūnijam.
