Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Vairāki lasītāji ir uzdevuši jautājumu – kāpēc gan Pietiek atšķirībā no dažiem citiem medijiem nemetas aizstāvēt savu „kolēģi” – portāla kompromat.lv pārstāvi Leonīdu Jākobsonu. Atbildot uz šo jautājumu, atkārtoti publicējam fragmentus no grāmatas Cits ķēķis: zem likumīgā jumta, kurā aprakstīts gan tagadējais Latvijas Žurnālistu asociācijas biedrs Jākobsons un citi viņa domubiedri, gan viņu „žurnālistiskais bizness”, gan Latvijas specdienestu netīrāko pārstāvju izmantotās metodes.

„Dažus mēnešus vēlāk manā rīcībā nonāk kādas krietni pazīstamākas odiozas personības - savulaik ar padomju dienestiem cieši saistītā un jau mūsu dienās kādas Jūrmalas prokurores kukuļņemšanas lietā apsūdzētā (saukts pie atbildības par kukuļdošanas un kukuļa piesavināšanās organizēšanu) uzņēmēja Borisa Rjazanska iesniegums, kas adresēts veselai virknei augstu instanču - gan Saeimas Nacionālās drošības komisijai, gan Augstākajai tiesai, gan pat Valsts prezidenta (kā nekā Nacionālās drošības padomes galva) kancelejai.

Šajā dokumentā B. Rjazanskis atsaucas uz viņa rīcībā „nejauši nokļuvušu” disku ar vairāk nekā 12 tūkstošiem trīs gadu laikā tapušu elektroniskā pasta vēstuļu, kas vēlāk publiski tiek minētas kā no portāla kompromat.lv „galvas” Leonīda Jākobsona (pats B. Rjazanskis gan konsekventi piemin „Jēkabsonu”) datora vai portāla servera izzagta sarakste, - un izrādās, ka šeit kārtējo reizi pavīd tā paša Satversmes aizsardzības biroja darbinieka Aigara Sparāna vārds. Lūk, ko šajā milzīgajā elektroniskā pasta korespondences apjomā salasījis pats vērīgais B. Rjazanskis - iespēju robežās saglabāta oriģinālā rakstība:

„2006. gada maijā kāds Aigars, kas sevi sauc par „Kseniju Ozola”, bet kurš ļoti līdzinās SAB darbiniekam Aigaram Sparānam, slavēja L. Jēkabsonu par kāda raksta veiksmīgu publicēšanu. „Skaisti! Izskatās, ka galvenais sitiens ir uz Nilu. Vispār nekā slikta nav un manuprāt pierādīt (ne to, kas ir, ne pretējo) faktiski nav iespējams. Ja tas tavam izdevumam dos popularitāti, droši publicē. Ir arī patiesi FAKTI, piemēram, Alfrēda pirmstermiņa atbrīvošana. Jā un tas, ka Nils par tevi nez kādēļ ir sūdzējies drošības policijai...”

2006.gada 26.oktobri Aigars atbildēja L. Jēkabsonam par lūgumu sniegt pilnu informāciju par kādu automašīnu „FV-8340 = Audi-80 1992. g. izlaidums, tumši zilā krāsā, noņemta no uzskaites (bet numurs saglabāts). Vienīgais sakars, ka ar to iespējams braukāja tāds Raitis Lapiņš, kas tāpat braukāja ar automašīnu Mercedes Benz ML400 (džips). Abi auto reģistrēti Jēkabpilī.”

Tajā pat dienā Aigars turpināja izpaust informāciju, kas nav publiski izpaužama -„Audi FV8340 valdītājs ir firma Materm (vairumtirgotājs). Ja aiz Edmunda ir braukājis džips Mercedes, tumši zilā krāsā, tad visdrīzāk mašīna pieder Jēkabpils firmai Niko (vairumtirgotājs). Īstais numurs MS ir cits. Firma Niko ir krimināla.” Aigars sevišķi uzsvēra, ka „Tikai ziņas nav publicēšanai.”

Man nav saprotams, kādus valstiskus uzdevumus L. Jēkabsons varēja pildīt NATO pēc Aigara lūguma, bet acīmredzams, ka viņa funkcijas bija saistītas ar valsts noslēpumu un tām bija valstiska nozīme. Pats Jēkabsons nevarēja saprast, kā lai motivē savu atrašanos NATO samitā - „Kā lai es varētu izskaidrot cilvēkiem, ko es daru NATO samitā. Kādu kompromatu meklēju?

Laikam nespēdams saturēt savu šķietamo pārākumu pār citiem, Aigars nenovaldījās un dalījās ar Jēkabsonu par nākamo operatīvo kopsavilkumu par cilvēku - „Sveiks! Vakar skatījos pa TV kriminālprocesu pret Aivaru Lembergu un skatoties uz viņa advokātiem padomāju, tāds tādus atrod. Par ko runa? Viens no trim viņa advokātiem Aivo Leimanis 17.11.2005 bija aizturēts Centrālcietumā, kad centās ienest cietumā savam klientam mobilo telefonu. Beigās „cienījamais” advokāts izkļuva sveikā, sakot, ka „pirmskara" vecais mobilais telefons T29 ar jauno Zelta zivtiņas karti pieder viņam un viņš aizmirsa to nodot dežurantam (savu personisko neaizmirsa, bet šo aizmirsa). Aivo Leimanis tāpat bija advokāts „digitālajam” Harijam Krongornam, kad viņu aizturēja KNAB...

Aigars L. Jēkabsonu ir nodrošinājis ar ievērojamu informācijas daudzumu - varētu pat teikt, ka L. Jēkabsonam bija nelikumīga piekļuve visai Iekšlietu ministrijas datu bāzei, kuras izmantošana trešajām personām ir aizliegta ar likumu. Tāpat Jēkabsons tika informēts par operatīvo darbību, kuru realizēja valsts drošības iestādes.

Piemēram, 2007. gada 29. martā Aigars raksta „Domāju, ka numuru uz fotogrāfijas, kur Šlesera mercedes noparkots uz trotuāra, nepieciešams aizkrāsot, citādi var sanākt kā ŽZL. Buldozerists pamanīs, iesniegs sūdzību tiesā par informācijas izplatīšanu, kas skar viņa personiska dzīvi... Tāpēc ieskatu par savu pienākumu brīdināt.

Tā kā Jēkabsons tika nodrošināts faktiski ar pilnu policijas informāciju, tad nav pārsteigums, ka redzot nepatīkamu komentāru savā portālā, viņš uzreiz sūdzējās Aigaram, norādot, ka „man uz saitu sākuši ienākt materiāli un aizskaroši komentāri no IeM kompjūtera: 195.234.144.2 - tas ir policista IP...

2005. gada 15. februārī Aigars, atbildot uz kārtējo L. Jēkabsona informācijas lūguma jautājumu, skaidroja, ka „...tas ir kaut kāds Juris Sapranovic, Formulējas kā kontrabanda – t.i., nav noformētu dokumenti ievešanai un nav samaksāti nodokļi. Domāju, izgrozīsies...

2008. gada 20. jūnijā Aigars kārtējo reizi sola, ka „adresi pamēģināšu, bet tas nebūs ātri (provaideri, starpnieki, u.c.), bet pamēģināsim”.

2009. gada 03. aprīlī saņēma Jēkabsona atskaiti par saņemtu naudu „Andrejs iedeva 1000 eiro Bet palika parādā”.

Tajā pašā dienā sniedza atbildi par kārtējo jautājumu par personu Mārtiņu Purniņu. Šī atbilde tieši apliecina, ka Aigars izmanto visāda veida datu bāzes: „Lursoft neredzu, jo beidzies derīguma termiņš, bet pa pārējām pozīcijām arī nav redzams, ka viņam kas piederētu (tīrs kā killers). Vienīgais dažus gadus atpakaļ kādi trīs CSN.

Par Jēkabsona un Aigara negodprātīgumu liecina sarakste 2009. gada 21. maijā. Jēkabsons rakstīja kārtējo ziņojumu Aigaram „18 gadīgā Vika... nodeva Artjomam Stjopas 18 gadīgā dēla fotogrāfijas. Tas jaunu, cilvēku klātbūtnē pīpē zāli... Bildes pagaidām redzējām es un Andrejs, Artjoma tētis. Tās viņam ir fleškā. Mobilajā šīs meitenes sms ziņojumi.... Šodien Artjoma mamma, it kā, bildes nesīs Stjopam. Es arī pamēģināšu dabūt bildes. Viņš prasa naudu.

Aigara atbilde pārspēja viņu pašu - „o.k., ja dabūsi bildes, interesanti paskatīties. Nedomāju, kas tas kaut ko radikāli mainīs, bet publicēt vai nodot kādam, domāju, var - tiem pašiem Taviem draugiem no Nekā Personīgi vai De Facto, pēc tam, kad Artjoma mamma aiznesīs tās Stjopam (tad nebūs skaidrs, no kuriem bildes „aizgājušas”)...

Protams, pietiekami kutelīgā, lai neteiktu, ka neapskaužamā situācijā nonākušajam B. Rjazanskim ir savi, visticamākais, nebūt ne valstiski iemesli sašust par nez kur sadabūto saraksti un vērsties virknē valsts iestāžu, - tā sacīt, pašam pēcpuse svilst. Un tāpat nav noliedzams, ka šis tas no minētajiem sarakstes fragmentiem pats par sevi nav nekas īpašs, vēl šis tas ir tikai komisks, nedaudz aizdomīgs, bet nekādā gadījumā ne brēcoši krimināls vai pretvalstisks.

Taču kopīgais kompromatiešu un „Ksenijas–Aigara” sarakstes apjoms ir tik iespaidīgs un dīvainību skaits tik apjomīgs, ka vismaz viens šķiet faktiski skaidrs - te ir darīšana ar pietiekami rosīgu cilvēku no „dienestiem”, kurš acīmredzami nopludina informāciju apmaiņā pret dažādiem sīkiem un ne tik sīkiem pakalpojumiem. Tomēr... tā var šķist man vai jums, bet ne pašiem „dienestiem” un „iestādēm”, kuri, izrādās, par sarakstes saturu absolūti nav ieinteresēti.

Pats B. Rjazanskis pēdējā iesniegumā savu iepriekšējo iesniegumu ceļus apraksta šādi: „Latvijas tiesībsargājošās iestādes - Drošības policija un Ģenerālprokuratūra faktiski atsakās (!) izmeklēt šos acīmredzamos noziedzīgos nodarījumus un iespējams pati ir tieši iesaistīta to izdarīšanā. Tā, 2009. gada 05. oktobrī es vērsos Drošības policijā ar attiecīgu iesniegumu (pievienoto pielikumā), kuram pievienoju minēto disku, Drošības policija mani informēja, iesniegums nosūtīts Ģenerālprokuratūrai tālākai izskatīšanai, jo tā izskatīšana neietilpstot Drošības policijas kompetencē (pievienots pielikumā).

2009. gada 22. oktobrī Ģenerālprokuratūras vārdā atbildēja M. Adlers, kurš norādīja, ka ziņas [..] neesot piekritīgas izskatīšanai prokuratūrā. Savukārt attiecībā par valsts amatpersonu, t. sk. tiesnešu izsekošanu, kompromitējošu materiālu vākšanu un vēlāku to izmantošanu valsts amatpersonu ietekmēšanas nolūkā, prokuratūrai neesot pamata vērtēt minētos faktus, jo Latvijas Republikā nav paredzēta kriminālatbildība par valsts amatpersonu goda un cieņas aizskaršanu (pievienots pielikumā).

Šo atbildi pārsūdzēju tieši ģenerālprokuroram J. Maizītim. 2009. gada 30. novembrī saņēmu J. Maizīša kunga atbildi (pievienots pielikumā), kurā tika norādīts, ka mans iesniegums tiek noraidīts un norādītie apstākļi esot pārbaudāmi „Kriminālprocesa likumā noteiktajā kārtībā tiesas izmeklēšanas laikā, vērtējot šo pierādījumu pieļaujamību, attiecināmību un ticamību” (atbildes 2. lpp. 3. rindkopa). Arī Ģenerālprokurors uzskata, ka „nav pamata vērtēt, vai L. Jēkabsons, vācot un publicējot informāciju, t. sk. par valsts amatpersonām, ir vai nav aizskāris kādas konkrētas personas godu un cieņu”.”

Vai arī jums pat no nedaudzajiem sarakstes fragmentiem šķiet, ka runa ir par amatpersonu apcelšanu, - jeb tomēr par kaut ko pavisam citu? Un arī B. Rjazanskis prezidenta kancelejai un pārējām augstajām iestādēm vēlreiz mēģinājis ieskaidrot: „Uzreiz vēlos paskaidrot, ka diskā atrodamā informācija ir par daudz plašākiem iespējamiem noziedzīgiem nodarījumiem, nekā to mēģina pasniegt Ģenerālprokurors. Turklāt, manuprāt, ģenerālprokurora norāde, ka apstākļi, kas norādīti diskā, būtu pārbaudāmi tiesas izmeklēšanas laikā, nav korekta, jo, cik zināms, nekāda tiesas procesa par šiem apstākļiem nav. Tā kā nav pazīmju, ka minētā informācija būtu iegūta nelikumīgi, nav pamata arī norādēm, ka kāda persona būtu veikusi nelikumīgu korespondences kontroli. Tehniskā ziņā pārbaudīt diskā norādītās informācijas patiesumu ir ļoti vienkārši, pieprasot no servera turētāja attiecīgu e-meilu adrešu sarakstes kopiju.

Ziņas, ko satur disks, un fakti, kas iestājušies attiecīgajos datumos, norāda uz acīmredzamu organizētu personu grupas darbību ar mērķi vākt informāciju par privātpersonām un valsts amatpersonām, veicot izsekošanu, izmantojot valsts vai izmeklēšanas noslēpumu saturošo informāciju, lai šīs personas ietekmētu, gūstot kādu materiālu labumu (maksājumu) vai saņemot ietekmējamās amatpersonas prettiesisku izpildījumu - tiesnesim taisot nelikumīgu nolēmumu, operatīvajam darbiniekam vai izmeklētājam veicot nelikumīgu procesuālu darbību, fiziskai personai veicot nelikumīgu maksājumu. [..]

Vēlos norādīt, ka jau iepriekš 2009. gada 12. februārī biju vērsies Ģenerālprokuratūrā ar lūgumu uzsākt kriminālprocesu par valsts noslēpuma izpaušanu, saucot pie atbildības attiecīgās valsts vai izmeklēšanas noslēpuma saturošu ziņu izpaušanā vainojamās KNAB amatpersonas (pievienots pielikumā). Iesniegumā tika norādīts uz vairākiem reāliem un notikušiem gadījumiem, kad masu informācijas līdzekļos tika nelikumīgi publiskota informācija, kas iespējams saturēja valsts vai izmeklēšanas noslēpumu, Tāpat tika norādīts, kādas konkrētas personas intereses tiek aizskartas ar šādām prettiesiskām darbībām

Prokuratūra aprobežojās ar divām formālām atbildēm, neierosinot kriminālprocesu un nesaucot vainīgās personas pie atbildības. Ģenerālprokurors 2009. gada 29. aprīļa un 11.maija atbildes vēstulēs norādīja (pievienots pielikumā), ka operatīvās darbības ceļā iegūtās ziņas esot kļuvušas par krimināllietas materiāliem, tāpēc tās vairs neesot valsts noslēpums, bet tikai izmeklēšanas noslēpums. Savukārt, šo izmeklēšanas noslēpumu trešās personas esot drīkstējušas izpaust, jo trešās personas pašas ir tehniskiem līdzekļiem fiksējušas veiktas procesuālās darbības. Ģenerālprokuroru nemulsināja fakts, ka ziņu izpaušanas brīdī tās bija valsts noslēpums (kā to atzina pati prokuratūra), un tāpēc būtu veicama izmeklēšana par valsts noslēpuma izpaušanu. [..]

Šim iesniegumam esmu pievienojis vismaz trīs Ģenerālprokurora atbildes, kurās visās dažādu ieganstu dēļ tiek norādīts, ka nekāda izmeklēšana par šiem apstākļiem netiks veikta. Līdz ar to, šis jautājums iegūst valsts nozīmes jautājumu, jo pašas tiesībsargājošās iestādes ar savu darbību un prokuratūra ar savu bezdarbību, neizmeklējot noziegumus, apdraud valsts nacionālo drošību.

Man nav citas izvēles kā vērsties pie Jums, jo saskaņā ar Nacionālās drošības likuma 6.pantu Saeimai ir kompetence veikt parlamentāro kontroli pār Iekšlietu ministrijas sistēmas un valsts drošības iestādēm, kā arī atbrīvot no amata aizsardzības institūciju un Valsts drošības iestāžu amatpersonas. Arī Ģenerālprokurora bezdarbību jeb nolaidību tiesības izvērtēt ir tikai Saeimai (Prokuratūras likuma 41.3. pants). Savukārt pārbaudi par ģenerālprokurora veiktajam darbībām vai bezdarbību var veikt tikai Augstākās tiesas īpaši pilnvarots Augstākās tiesas tiesnesis. Tā kā prokuratūra atsakās veikt izmeklēšanu par iespējamajiem noziedzīgajiem nodarījumiem, tiesiskā valstī, kādu sevi uzskata Latvija, parlamentam ir jāveic konkrēti soļi izmeklēšanas nodrošināšanai...”

Taču - nekā nebija. Tūkstoši kriminālprocesu citkārt ir tikuši ierosināti arī par maznozīmīgākiem faktiem, taču - atbildīgo iestāžu reakcija šajā gadījumā, pie apvāršņa atkal parādoties SAB darbinieka Aigara Sparāna vārdam, ārkārtīgi atgādina to „darbības” saistībā ar „SAB invalīdu”: gan Valsts prezidenta kancelejā un Nacionālās drošības padomē, gan Nacionālās drošības komisijā neērtais iesniegums gluži vienkārši tiek „paslaucīts zem paklāja”, kaut oficiālā atbilde skan - „nepiederošajiem” neesot iespējams sniegt kādu informāciju par to, kas tiek darīts saistībā ar „iespējamu trešo personu korespondences saturu vai jebkādas iespējamas darbības ar šādu korespondenci”. Turklāt vēl jau arī valsts noslēpums un tamlīdzīgi parocīgi argumenti...

Bet atgriezīsimies pie tā paša ne mazāk šaubīgā Borisa Rjazanska apjomīgā iesnieguma drošības iestādēm un tajā rakstītā:

„Ir bijuši konkrēti gadījumi, kad valsts tiesībsargājošās iestādes ir aktīvi piedalījušās politiskos procesos, mēģinādamas tos ietekmēt, „nopludinot'” informāciju vēlamajām personām vai veicot speciālas kriminālprocesuālas darbības. Analizējot masu informācijas līdzekļos publiskoto informāciju, jānonāk pie secinājuma, ka tā precīzi sakrīt ar šajā sarakstē noradīto - presē tika publicēti nomelnojoši raksti gan par virsprokuroru un prokurori, gan par attiecīgajiem tiesnešiem. Tika vairākkārtīgi publiskota informāciju, kas satur valsts vai izmeklēšanas noslēpumu...”

Un tas nav viss: „Neizprotamu apsvērumu dēļ, prokuratūra atsakās izmeklēt notikušos noziedzīgos nodarījumus. Pat nekāda pārbaude netiek ierosināta. Šādai ģenerālprokurora bezdarbībai ir redzams pamatojums, jo no sarakstes un attiecīgajiem faktiem var secināt, ka pats ģenerālprokurors, iespējams, netieši ir piekritis nelikumīgu darbību veikšanai, lai panāktu atbrīvošanos no sev nevēlamiem prokuroriem. No sarakstes izriet tādi fakti, ka prokuratūras uzdevumā, lai panāktu konkrētu prokuroru aiziešanu no dienesta, KNAB ir lūdzis par sevi dēvējušiem žurnālistiem diskreditēt norādītos prokurorus. Un tad jau loģiski atliek secināt, ka nekādas izmeklēšanas, kur nu vēl objektīvas, par apstākļiem, kuri, iespējams, radušies pašas prokuratūras vainas dēļ, nebūs...”

Boriss Rjazanskis, protams, ir šaubīgs tips - nezinām, kā jums, cienītie lasītāji, bet mums, šīs grāmatas autoriem izbijis drošībnieks un ar kukuļošanas lietu cieši saistīts indivīds, kurš pēkšņi sācis uztraukties par ļauniem cilvēkiem, kas dara pāri prokuroriem un tiesnešiem, vispirms izraisa tikai skeptisku vīpsnu. Taču pavisam cita lieta - ka šī megažēlaba ir pilna nevis ar kādiem pieņēmumiem, bet gan ļoti konkrētu ļaužu ļoti konkrētu elektroniskā pasta saraksti - kurā, kā zināms, par ikdienas vajadzībām norūpējušies ļaudis ir tendēti melot krietni mazāk nekā oficiāli sniegtās liecībās. Un te, lūk, tā iesnieguma daļa, kas uz konkrētas sarakstes pamata attiecas tieši uz mūs interesējošo tēmu - vai Latvijas specdienestu darbinieki ir spējīgi un gatavi pludināt informāciju un manipulēt ar ne visai kārtīgiem (vai gudriem) mediju pārstāvjiem savu reizēm apšaubāmo mērķu vārdā:

„Vadoties no dažādiem tiešiem un netiešiem pierādījumiem, ir jāsecina, ka inteneta portāla www.kompromat.lv žurnālisti Leonīds Jēkabsons un Aleksandrs Šabanovs (tā sarakstē sevi dēvēja personas) nodarbojas ar nelikumīgu uzņēmējdarbību - par atlīdzību publicē dažāda rakstura pasūtījuma informāciju, izplata valsts noslēpumu saturošās ziņas, veic personu sarunu nelikumīgu ierakstīšanu, montē tās un izplata tās internetā.

Abi žurnālisti, iespējams, izpilda nelikumīgus KNAB lūgumus par atsevišķu valsts amatpersonu nomelnošanu, kā arī nepatiesu ziņu izplatīšanu par fiziskajām personām. Turklāt, visticamāk, žurnālisti par saņemtajiem honorāriem nemaksāja nodokļus, nodarot valstij zaudējumus vairāku desmitu tūkstošu latu apmērā.

A. Šabanovs rakstīja: „Leonīd, vispār ir pavisam slikti. Es zinu. ka esmu viscaur vainīgs, bet vispār situācija tāda, ka es nevaru vairāk finansēt saitu. Stepanovs no daļējās finansēšana ir atteicās - pateicoties daļējai finansēšanai, es izdzīvoju. Es zinu, ka esmu nelietis, bet tā nu ir.

Jēkabsons to apstiprināja: „Tagad esmu pārliecināts, ka mans kolēģis ņēma naudu no Stepanova. Bet pēc tam nedaudz deva man. Turklāt uz Stepanova rēķina nokārtoja personiskos rēķinus ar Kaļužniju. Tas viņam vispār neko nemaksāja Jo visu apmaksāja Stepanovs, bet tagad Lembergs ir cietumā un viņam vairs nav iemesla maksāt.

Izriet, ka regulāra naudas līdzekļu saņemšana par pasūtījuma rakstiem šīm personām ir ikdiena. Par pasūtījuma rakstu apmēram 120 LVL, jeb, kā norāda Šabanovs „it kā 250 par 2(3)”. Abi žurnālisti regulāri saņem maksājumus un savstarpēji dalās.

Tā 2008. gada 28. novembrī Jēkabsons ziņo Šabanovam, ka „Daugavpils atdos pēc 2 nedēļām. Nākotnē dos vairāk Vasiļjevs iekļāva mūs budžetā”. Vai, piemēram, 2006. gada 01. septembrī tika saskaņota „procedūra”, kuras rezultātā „Leonīds J.[Jēkabsons] saņem no advokāta Oļega T. USD l0 000”. 2007. gada 04. janvārī Leonīds Jēkabsons ziņoja, ka „tāleri (tā viņš sauc naudu) būs 15”. 2009. gada 03. aprīlī Jēkabsons apliecināja, ka „Andrejs iedeva 1000 eiro, bet palika parādā”.

„...par tādu pieminēšanu vienā rakstā ir jāmaksā 15-30 lati, bet vēlēšanu laikā 40-50 lati Galvenais, ja naudas maz, nenobaidīt un paņemt zemāko līmeni. Vienkārši var paskaidrot, ka, ja maksā vairāk, attiecīgi tiks ieguldīts lielāks darbs.”

„Mēs, cik atceros, ņēmām no viņas 150 latus. Dažas reizes laikam ņēmām. Vai arī vienu reizi 150, bet otro reizi 100... Acīmredzami vajag 150. Ar to arī saruna jāsāk.”

Šī elektroniskā masu informācijas līdzekļa darbības formulu Leonīds Jēkabsons 2009. gada 29. janvarī raksturo kodolīgi: „...galvenais, lai summa būtu viņiem pieņemama. Rakstīt var kaut reizi nedēļā. Ja simts par rakstu, tad simts. Ja var vairāk, lai būtu vairāk. Principā simts laikam ir normāli, ja reiz tik labi aizgāja ar igauni.””

Un te - jau konkrētāks stāsts par naudas pelnīšanu ar KNAB palīdzību (un, protams, ne bez KNAB interešu ievērošanas):

„Sarakstes analīze noved pie secinājuma, ka KNAB ir uzdevis žurnālistam Jēkabsonam tiek informēts publiski nomelnot Rīgas tiesu apgabala virsprokuroru Bērziņu.

Jēkabsons 2008. gada 29. oktobrī rakstīja Šabanovam: „Ir jāatzīmē, ka tieši Bērziņš neuzskatīja, ka lieta par igauni būtu safabricēta... Bērziņš ir šīs lietas uzraugošais prokurors. Viņš ir daļā. Bet tā ir versija.” [..]

Šabanovam gan īsti nelikās saprotams, kāpēc jāraksta apmelojošie raksti par virsprokuroru Bērziņu: „Izskatās nepārliecinoši. Sāku rakstīt, bet redzu, pilnīga tufta. Tāpēc, ka kāda atšķirība, Bērziņš vai nav Bērziņš. Tas neko nemaina un neizlemj. Kāpēc mums vajag izvarot Bērziņu?”

Jēkabsons pēc neuzticības izteikšanas un nepakļaušanās kļuva acīmredzami nīgrs un 2008. gada 29. oktobrī plkst. 21:07 atbildēja:

„To es tev stāstīju, bet ne priekš raksta. Rakstām tikai par Bērziņa lomu. Tā ir mafija. Priedi, izskatās, atlaidīs. Bet varbūt arī ne. Tā ir Bērziņa vaina... Mēs iedosim versiju, ka tajā ir vainojams Bērziņš.”

Un vēlāk naktī, lai novērstu jebkādas šaubas, papildināja:

„Visa informācija par Bērziņu ir no KNABa, bet atsauksimies mēs uz Rjazanska lietai tuviem cilvēkiem...”

„Ne publicēšanai: pret Bērziņu notiek dienesta izmeklēšana (mēs par to nevaram zināt). KNABieši jau ir nodevuši Jānim Maizītim izdruku ar viņa vēsturisko zvanu. Viņš izglāba Priedi. Protams, viņš teiks, ka vienkārši pazvanīja kolēģei...”

Vel pašā pusnaktī Jēkabsons deva norādījumus Šabanovam, kā rakstīt:

„Ierakstus nedrīkst likt. Juris Rjazanskis tad uzzinās. Tas ir slikti. Kamēr „noslīcināsim” Bērziņu, lai viņam neizdotos aiziet klusu. KNABovieši teica, ka viņam tiks izteikts rājiens. Atlaist nav iespējams. Formāli viņam bija tiesības zvanīt Priedei.

No KNABoviešu vārdiem es sapratu, ka Maizītis maz kam var uzticēties savā kantorī.”

Šādu personu saraksti varētu neuzskatīt par sevišķi bīstamu, ja vien tiešām tas tā nebūtu noticis. Bet lasot www.kompromat.lv, kā arī laikrakstu Diena, kuram rakstus veidoja Inga Spriņģe, fakti atbilst „mats matā”. Tiešām apstiprinās, ka KNAB absolūti nelikumīgi, aizmuguriski un nelietīgi vērsās pret prokuroriem, mēģinot nevis izmeklēt noziedzīgus nodarījumus, bet gan norādītos prokurorus publiski nomelnot, iespaidot, psiholoģiski terorizēt. Un regulāri tika publiskoti raksti, kas apstiprina, ka ziņas, kas norādītas sarakstē, ir patiesas. Jo šī informācija atbilst faktiem par noziedzīgo nodarījumu.

Uz viedokli, ka faktiski Ģenerālprokurors pats pamudināja uz šādu izrēķināšanos ar prokuroriem, izmantojot masu medijus, mudina tas apstāklis, ka KNAB pārāk labi ir informēts par to, kam var vai nevar uzticēties Maizītis, kam jānotiek ar prokuroriem. Un tas, ka par to tika slepeni darīts zināms dažiem konkrētiem žurnālistiem.

Diemžēl viedoklis, ka ģenerālprokurors, iespējams, ir šādas publiskas prokuroru nomelnošanas kampaņas autors, norāda fragmenti no sarakstes.

Raidījumā Nekā Personīga 1. martā tika publiskota ziņa, ka izskatīta Bērziņa disciplinārlieta. Redaktore Arta Ģiga bija komunicējusi ar Jēkabsonu, un viņš rakstīja:

„Viņam izteica rājienu.”

„Kā rakstīja Arta, pakratīt ar pirkstu. Arta teica, ka par to drīkst rakstīt.”

Pēc pusstundas Jēkabsons pārsūtīja Šabanovam A. Ģigas sūtīto meilu, kurā Ģiga rakstīja:

Piektdien bija atestācijas komisija. Konstatēja ētikas pārkāpumu, bet izlēma neuzlikt disciplinārsodu. Doma tāda - lai Maizītis nevar pārsūdzēt un prasīt stingrāku. Piesedza viņu.

Ir acīmredzams, ka par svarīgākajiem notikumiem, kas neapšaubāmi satur valsts noslēpumu saturošas ziņas, KNAB–ā vispirms tiek informēts Jēkabsons. Savukārt Ģenerālprokuratūrā svarīgākā informācija tiek izpausta raidījuma Nekā Personīga redaktorei A. Ģigai, kura visu precīzi zināja par to, kas, kā un kāpēc notiek Ģenerālprokuratūrā. Vēlāk tika „nolieta” arī KNAB–am, informācijas nodošanai Jēkabsonam.”

Un vēl par Ģenerālprokuratūru:

Kā redzams no sarakstes, žurnālisti apstiprina, ka viņiem ir laba sadarbība ar Ģenerālprokuratūru un faktiski viņi no tās ir atkarīgi:

„Pat nezinu, vai ir vērts šo rakstu par Nilu likt? Ka tik tas neatstātu nepareizu iespaidu uz Ģenerālprokuratūru. Viņi parasti ļoti nemīl, kad viņiem zem rokas runā...”

Sarakste satur arī norādes un pazīmes uz citu noziedzīgu nodarījumu veikšanu, kā, piemēram, par publikāciju rakstīšanu nolūkā panākt amatpersonas iecelšana vajadzīgi amatā: „KNAB vēlas, lai viņš ieņemtu arī Valsts policijas vadību...”

Turklāt, kas interesanti, arī šajā iesniegumā tiek pieminēta toreizējā Dienas korespondente Inga Spriņģe - tā pati, kas acīm redzami bija izvēlēta kā nopludināmās informācijas kanāls uz laikrakstu Diena:

„No e–sarakstes izriet vēl kāds secinājums - KNAB valsts un izmeklēšanas noslēpumu saturošas ziņas nelikumīgi izpauda ne tikai Jēkabsonam, bet arī žurnālistei Ingai, iespējams, Spriņģei:

„...Man zvanīja Inga (domāts - Spriņģe). Viņa ļoti interesējas par šo lietu. Būs slikti, ja viņai informāciju nolies pirms mums.”

Un vēlāk Jēkabsona meils:

Inga jau daudz ko zina. KNABā viņai kāds visu stāsta. Viņa jau zina vairāk par mums. Jo viņa zina, kas bija pēc tam...

Tika izpaustas ne tikai valsts noslēpumu saturošas ziņas no konkrēta kriminālprocesa, bet KNAB nodrošināja L. Jēkabsona rakstīto ziņu pārbaudi, salīdzinot rakstā paustos datus ar valsts informācijas sistēmās atrodamo.

Tā, KNAB izpauda L. Jēkabsonam valsts aizsargātus datus par kāda Rīgas apgabaltiesas tiesneša automašīnu: “Man... tikko zvanīja no KNAB. Mēs... nokļūdījāmies. Džips pieder... Freimanim. Labi, ka ātri pazvanīja.”

Taču, protams, ne I. Spriņģe, ne A. Ģiga tagad neparko nevēlas skaidri atbildēt uz viņām tāpat nosūtīto identisku jautājumu: „Atklātībā pirms kāda laika nonākusī, domājams, Leonīda Jākobsona elektroniskā pasta sarakste skaidri rāda, kā notikusi publikāciju plānošana un organizēšana, acīm redzami iesaistoties konkrētiem KNAB un SAB darbiniekiem. Vai Jums nebija līdzīgi?”.

Un, protams, ne Nekā Personīga reālā vadītāja, ne I. Spriņģe arī nevēlas pat mēģināt izskaidrot kontekstu, kur šajā sarakstē tiek pieminētas personiski viņas... A. Ģiga gan ar drudžainu interesi izlūdzas disku ar saraksti, taču viņas producētajā raidījumā no tās, protams, neparādās ne rinda, - disks aizceļo pilnīgi citā virzienā...”

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

20

Nē seksuālai vardarbībai!

FotoIzskatās, ka ejam uz to, ka vīrietis ar sievieti varēs iepazīties un ielaisties tikai tad, ja neviens nav ar citu, ja tas notiek ar attiecīgiem noturības solījumiem un liecinieku (eparaksta) klātbūtnē. Paga, nevaru atcerēties, nebija šitāda štelle jau iepriekš izgudrota?
Lasīt visu...

21

Latvijas Pastu ved uz maksātnespēju

FotoLatvijas Pasta pašreizējā valde (Beate Krauze-Čebotare, Andris Puriņš, Jānis Kūliņš un Pēteris Lauriņš) mērķtiecīgi gremdē Latvijas Pastu.
Lasīt visu...

21

Donalds Tramps, Ādolfs Hitlers un dzīve uz muļķu kuģa

Foto2016. gadā, pēc referenduma par Lielbritānijas izstāšanos no Eiropas Savienības un Donalda Trampa uzvaras ASV prezidenta velēšanās jēdziens “post patiesība” tik bieži un enerģiski tika lietots un analizēts visā Rietumu pasaulē, ka “Oxford dictionary” to atzina par gada vārdu. 
Lasīt visu...

21

Cik nopietnas ir Latvijas spējas pretoties Krievijas agresijai?

FotoNesenais Nacionālo bruņoto spēku (NBS) paziņojums, ka “Latvijā drošības situācija ir tikpat stabila un līdzvērtīga tai, kāda ir citās NATO dalībvalstīs, kuras nerobežojas ar krieviju, piemēram, Spānijā, Francijā vai Itālijā”, tautu nevis nomierināja, bet gan lika vēl vairāk satraukties par to, kas īsti valstī tiek darīts aizsardzības spēju stiprināšanā. Tā vietā, lai mierinātu iedzīvotājus ar tukšpļāpību, Polija intensīvi bruņojas. Bet ko šajā jomā dara Latvija?
Lasīt visu...

6

Vai sabiedrība pieprasīja “cūkskandālu” un Gunāra Astras izsmiešanu?

FotoKļūdījos, domādama, ka Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (SEPLP) ir jelkādas iespējas teikt savu “biezo vārdu”, vērtējot sabiedrisko mediju darbību. Padomes mājaslapā varam vien iepazīties ar 14 punktiem, kas vispārīgi iezīmē padomes darba jomas. Taču pēdējie skandāli un cilvēku neizpratne par sabiedrisko mediju izpausmēm liek uzdot daudzus jautājumus.
Lasīt visu...

20

Pēc spermas nolaišanas uz krūtīm* progresīvā kultūras ministre ir atradusi jaunu kultūras aktualitāti – iesaistīšanos kultūrā balstītas klimata rīcības draugu grupā

FotoValdība 19. marta sēdē izskatīja Kultūras ministrijas (KM) sagatavoto informatīvo ziņojumu „Par Latvijas Republikas pievienošanos Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) 1992. gada 9. maija Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām** Kultūrā balstītas klimata rīcības draugu grupai” un atbalstīja šo iniciatīvu.
Lasīt visu...

21

Aivars Lembergs nekādus Kremļa naratīvus nav izplatījis, toties LSM darbojas Kremļa interesēs

FotoŠī gada 19. martā portāla lsm.lv publikācijā "Lembergs vaino Latvijas valdību "Krievijas provocēšanā"; viņa teikto lūdz vērtēt Saeimas komisijā” tās autors Ģirts Zvirbulis apgalvo:
Lasīt visu...

12

Uzmācīgie IRši

FotoPagājušas vien dažas dienas, kopš rakstīju par dažādiem “ķīmiskajiem elementiem”, kas pavada „Jauno vienotību”, un kā vecajā latviešu parunā: “Kā velnu piemin, velns klāt!”
Lasīt visu...

21

Tas ka, cilvēks par nopelnīto naudu var atļauties nogalināt sava prieka pēc, ir tikai apsveicami!

FotoPazīstu Jāzepu Šnepstu (attēlā) personīgi. Jā, viņš ir kaislīgs mednieks. Dara to dekādēm, dara to profesionāli, legāli un, pats galvenais, selektīvi (atšķirībā no 90% Latvijas mednieku) kuri šauj pa visu kas kustās.
Lasīt visu...