Kāpēc mums "Rail Baltica" vispār vajadzīgs? Racionāla pamatojuma tam vienkārši nav
Aivars Strakšas22.11.2024.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Komentārs žurnālista Bena Latkovska rakstam "Vispirms skaidri jāpasaka: kāpēc mums "Rail Baltica" vispār vajadzīgs?". Jautājums ir vietā, taču atbildes pēc būtības visdrīzāk nebūs.
No Latvijas tautsaimniecības viedokļa raugoties, projekts pēc lietderīguma nekonkurē ar alternatīvām 5 miljardu eiro ieguldījumu iespējām un nedod nekādas papildu iespējas, jo kravu pārvadājumi pa ātrvilciena maršrutiem būs dārgi un dotējami. Pasažieri tāpat nonāk tur, kur viņiem vajag.
No valsts finanšu puses tas ir absurds, jo neatmaksāsies nekad. Pilnīgi pretēji - katru gadu prasīs simtos miljonu eiro mērāmus maksājumus par aizņēmuma procentiem un dotācijas infrastruktūras uzturētājam finanšu līdzsvara uzturēšanai. Tas bremzēs citu jomu attīstību un arī IKP izaugsmi.
Tiek minēts nozīmīgums militāriem mērķiem. Šāds apgalvojums ir absurds. Militāriem mērķiem ātrvilciens nav nepieciešams. Neviens taču nepārvadās šāviņus un militāro tehniku ar ātrumu 240 km/h. Turklāt, militārajām kravām nonākot Salaspilī, tās tāpat būs jāpārkrauj uz 1520 mm dzelzceļa sliedēm vai jātransportē ar autotransportu līdz karaspēka daļu lokācijas vietām. Tad jau vienkāršāk un efektīvāk pārkraut Kauņā uz 1520 mm dzelzceļu un ved, kur gribi. Turklāt apjomīgākie pārvadājumi tāpat notiek pa jūru. Nemaz nerunājot par to, ko citu varētu iegādāties Latvijas armijai par 5 miljardiem eiro.
Secinājums ir pavisam vienkāršs - racionāla pamatojuma nav. Projekts tīri politisks, taču ar neadekvātām izmaksām pret IKP. Vai par "Eiropa mūs nesapratīs" jāmaksā 5 miljardi, lai lemj politiķi. Domāju, ka nesapratīs jebkurā gadījumā.
Varbūt ir lietderīgi uzbūvēt elektrificētu vienu 1435 mm sliežu ceļu starp Igauniju un Lietuvu?
Iespējams, taču nekādā gadījumā ātrvilciena līniju. Mainot konceptu, parādīsies arī citi, lētāki varianti maršruta izvēlei. Var daļēji izmantot pašreizējās dzelzceļa līnijas un nomainīt sliežu ceļus uz abu platumu sliežu ceļiem. Arī uzturēšana būs vairākas reizes lētāka nekā ātrvilciena gadījumā. Dotācijas no valsts tāpat.
Absurduma ilustrācijai.
Šobrīd bez valsts atbalsta visas kravas uz Eiropu un no Eiropas tiek nogādātas un galvenokārt ar auto un jūras transportu. Tāpat Latvijas iedzīvotāji pārvietojas pa Eiropu pēc savas patikas un rocības, turklāt bez valsts atbalsta, ja vien neskaita neveiksmīgos ieguldījumus airBaltic. Visi ir nokļuvuši tur, kur tiem vajag.
Un tad uz skatuves iznāk daži pašmāju politiķi un saka, ka viņi piedāvā ieguldīt 5 miljardus ES un valsts budžeta naudas, lai kravas un cilvēki varētu nokļūt turpat, kur līdz šim, taču nedaudz ātrāk un būtiski dārgāk. Savukārt sadārdzinājuma starpību piedāvā segt katru gadu no valsts budžeta.
Ko jūs uz to teiktu?
Veikt investīcijas uz citu, daudz aktuālāku vajadzību rēķina, lai rezultātā iegūtu ievērojami dārgāku risinājumu nekā pašlaik?
Ir viens jautājums, kas iedzīs strupceļā nesaprātīgos politiķus: "Cik gados atmaksāsies Rail Baltica ieguldījumi naudā, bez trokšņu, CO2 un citām tieši nemonetizējamām lietām, cik gados no projekta darbošanās saņemtā nauda ļaus segt paņemtos kredītus?"
Tātad kad pēdējais eiro, kas izdots par projekta finansēšanu, atgriezīsies atpakaļ valsts kasē?
Būs klusums vai pārmetumi, ka tā rēķināt nedrīkst, jo neatgriezīsies nekad. NEKAD!
P.S. Ja ES finansētu 85% no investīcijām, tad būtu citādi, jo darbu lokalizācija visdrīzāk būtu pietiekama un Latvijas līdzfinansējuma daļa dažādu nodokļu iekasēšanas rezultātā līdz projekta pabeigšanai atgrieztos atpakaļ Valsts kasē. Iespējams, ka uz to dažiem premjeriem un ministriem bija cerības. Eiropa pateica - nē, muļķu nav, maksājiet paši.
Varbūt laiks atgriezties realitātē pie saimnieciskiem lēmumiem?
Seko mums 
Mani sauc Evija Rača. Šobrīd man ir 36 gadi. Esmu, pirmkārt, jau mamma, sieva un Latvijas iedzīvotāja, kas cīnījusies ar vēzi. Izgājusi cauri vairāk nekā 40 ķīmijterapijām un kaulu smadzeņu transplantācijai. Un jau vairāk nekā piecus mēnešus es cīnos ne tikai par savu dzīvību, bet arī par taisnīgumu VISU PACIENTU VĀRDĀ!
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
