
Kāpēc mums "Rail Baltica" vispār vajadzīgs? Racionāla pamatojuma tam vienkārši nav
Aivars Strakšas22.11.2024.
Komentāri (0)
Komentārs žurnālista Bena Latkovska rakstam "Vispirms skaidri jāpasaka: kāpēc mums "Rail Baltica" vispār vajadzīgs?". Jautājums ir vietā, taču atbildes pēc būtības visdrīzāk nebūs.
No Latvijas tautsaimniecības viedokļa raugoties, projekts pēc lietderīguma nekonkurē ar alternatīvām 5 miljardu eiro ieguldījumu iespējām un nedod nekādas papildu iespējas, jo kravu pārvadājumi pa ātrvilciena maršrutiem būs dārgi un dotējami. Pasažieri tāpat nonāk tur, kur viņiem vajag.
No valsts finanšu puses tas ir absurds, jo neatmaksāsies nekad. Pilnīgi pretēji - katru gadu prasīs simtos miljonu eiro mērāmus maksājumus par aizņēmuma procentiem un dotācijas infrastruktūras uzturētājam finanšu līdzsvara uzturēšanai. Tas bremzēs citu jomu attīstību un arī IKP izaugsmi.
Tiek minēts nozīmīgums militāriem mērķiem. Šāds apgalvojums ir absurds. Militāriem mērķiem ātrvilciens nav nepieciešams. Neviens taču nepārvadās šāviņus un militāro tehniku ar ātrumu 240 km/h. Turklāt, militārajām kravām nonākot Salaspilī, tās tāpat būs jāpārkrauj uz 1520 mm dzelzceļa sliedēm vai jātransportē ar autotransportu līdz karaspēka daļu lokācijas vietām. Tad jau vienkāršāk un efektīvāk pārkraut Kauņā uz 1520 mm dzelzceļu un ved, kur gribi. Turklāt apjomīgākie pārvadājumi tāpat notiek pa jūru. Nemaz nerunājot par to, ko citu varētu iegādāties Latvijas armijai par 5 miljardiem eiro.
Secinājums ir pavisam vienkāršs - racionāla pamatojuma nav. Projekts tīri politisks, taču ar neadekvātām izmaksām pret IKP. Vai par "Eiropa mūs nesapratīs" jāmaksā 5 miljardi, lai lemj politiķi. Domāju, ka nesapratīs jebkurā gadījumā.
Varbūt ir lietderīgi uzbūvēt elektrificētu vienu 1435 mm sliežu ceļu starp Igauniju un Lietuvu?
Iespējams, taču nekādā gadījumā ātrvilciena līniju. Mainot konceptu, parādīsies arī citi, lētāki varianti maršruta izvēlei. Var daļēji izmantot pašreizējās dzelzceļa līnijas un nomainīt sliežu ceļus uz abu platumu sliežu ceļiem. Arī uzturēšana būs vairākas reizes lētāka nekā ātrvilciena gadījumā. Dotācijas no valsts tāpat.
Absurduma ilustrācijai.
Šobrīd bez valsts atbalsta visas kravas uz Eiropu un no Eiropas tiek nogādātas un galvenokārt ar auto un jūras transportu. Tāpat Latvijas iedzīvotāji pārvietojas pa Eiropu pēc savas patikas un rocības, turklāt bez valsts atbalsta, ja vien neskaita neveiksmīgos ieguldījumus airBaltic. Visi ir nokļuvuši tur, kur tiem vajag.
Un tad uz skatuves iznāk daži pašmāju politiķi un saka, ka viņi piedāvā ieguldīt 5 miljardus ES un valsts budžeta naudas, lai kravas un cilvēki varētu nokļūt turpat, kur līdz šim, taču nedaudz ātrāk un būtiski dārgāk. Savukārt sadārdzinājuma starpību piedāvā segt katru gadu no valsts budžeta.
Ko jūs uz to teiktu?
Veikt investīcijas uz citu, daudz aktuālāku vajadzību rēķina, lai rezultātā iegūtu ievērojami dārgāku risinājumu nekā pašlaik?
Ir viens jautājums, kas iedzīs strupceļā nesaprātīgos politiķus: "Cik gados atmaksāsies Rail Baltica ieguldījumi naudā, bez trokšņu, CO2 un citām tieši nemonetizējamām lietām, cik gados no projekta darbošanās saņemtā nauda ļaus segt paņemtos kredītus?"
Tātad kad pēdējais eiro, kas izdots par projekta finansēšanu, atgriezīsies atpakaļ valsts kasē?
Būs klusums vai pārmetumi, ka tā rēķināt nedrīkst, jo neatgriezīsies nekad. NEKAD!
P.S. Ja ES finansētu 85% no investīcijām, tad būtu citādi, jo darbu lokalizācija visdrīzāk būtu pietiekama un Latvijas līdzfinansējuma daļa dažādu nodokļu iekasēšanas rezultātā līdz projekta pabeigšanai atgrieztos atpakaļ Valsts kasē. Iespējams, ka uz to dažiem premjeriem un ministriem bija cerības. Eiropa pateica - nē, muļķu nav, maksājiet paši.
Varbūt laiks atgriezties realitātē pie saimnieciskiem lēmumiem?





Kamēr premjere Evika Siliņa no Saeimas tribīnes "spīdēja" ar paziņojumu, ka mēs ekonomikā neesam paši pēdējie (lasīt: mēs esam priekšpēdējie un grimstam tālāk), Saeimas koalīcijas darboņi ir atraduši laiku piesārņot “ēteru” ar "lielām uzvarām”.
Degvielas cenas ir strauji cēlušās Tuvo Austrumu notikumu dēļ. Un tas ietekmē valsts ekonomiku un cilvēku pirktspēju.
Vēsture parasti neatkārtojas burtiski, bet tās pamatidejas mēdz atgriezties. Mainās laikmets, mainās valodas un karogi, bet varas loģika bieži paliek tā pati. Tāpēc, mēģinot saprast mūsdienu ASV ģeopolitiku, ir vērts atgriezties 19. gadsimtā - pie Britu impērijas opija sistēmas starp Lielbritāniju, Indiju un Ķīnu. Tas nebija vienkārši netīrs tirdzniecības darījums. Tas bija skaidrs modelis tam, kā impērija nostiprina savu varu: nevis tikai pārvaldot teritorijas, bet kontrolējot plūsmas - preces, naudu, resursus un ceļus, pa kuriem tas viss kustas.
Skatos, TV24 politikas speciālisti diskutē - kāda tai Hermaņa partijai ideoloģija? Nopublicēju atbildes uz šiem un citiem jautājumiem, lai skaidrāka bilde. Te apkopoti visbiežākie jautājumi, ko saņemam "Mēs mainām noteikumus" e-pastā.
Ik gadu, tuvojoties 8. martam – Starptautiskajai sieviešu dienai –, sieviešu tiesību jautājumi par vienlīdzību un iespējām arvien gūst lielāku sabiedrības uzmanību. Arī šogad Latvijā jautājums ir gana aktuāls, proti, vai mēs kā demokrātiska sabiedrība patiesi apzināmies, ka dzimumu līdztiesība ir nevis "tikai sieviešu vai sieviešu tiesību jautājums", bet gan demokrātijas noturības jautājums?
Latvijas valsts spēks nav ministrijās, kabinetos vai likumu mapēs. Latvijas spēks ir cilvēkos, kuri katru dienu strādā, – mediķos, autobusu vadītājos, glābējos, skolotājos un daudzos citos. Tieši viņu darbs uztur valsti dzīvu. Tāpēc jebkurš lēmums, kas skar strādājošo cilvēku atalgojumu, ir jāpieņem ar visaugstāko atbildību.
Dailes teātris, Kultūras ministrija, teātra darbinieki un zināma skatītāju daļa pauž publisku neizpratni, kāpēc Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) paudis gatavību izvērtēt topošo izrādi par “rīkojumu Nr. 2”. Izrādās, ka viss ir pavisam vienkārši.
Es šeit nerunāšu par Trešā tempļa būvniecību, Izraēlas bēgļu izmitināšanu Ukrainā un citām lietām, kas balansē uz konspiroloģijas robežas.














































