Iesaki rakstu: 
Igaunija un Lietuva ik pa mirklim nāk klajā ar jaunāko paveikto bumbu patvertņu ierīkošanā, tikmēr Latvijā Ministru kabinets slēgtās valdības sēdēs apstiprina stratēģijas un darba plānus šajā jautājumā, pašvaldības – dažas rosās, dažas ne, bet kopumā gaida rīcību no valsts. Rīga plāno jaunus bērnudārzu projektus, kur no patvertnēm ne miņas. Kas īsti notiek, un ko sabiedrībai būtu tiesības no kura prasīt?
Visaptverošās jeb totālās valsts aizsardzības pamatjēga ir, ka katrs sabiedrības loceklis ir gatavs aizsargāt savu valsti un zina, kā. Tas ir arī pamats daudz skandētajai "sabiedrības noturībai". Tādēļ notiekošais ap patvertnēm ne vien ir muļķīga neizpratne par jautājuma nozīmi, bet arī nodara kaitējumu kopējai sabiedrības gatavībai krīzēm.
Diskusijā par patvertnēm viss tiek sabāzts vienā maisā – izmaksas, novietojums, publiskās, privātās, cik noturīgām jābūt utt. Cilvēks apjūk, un situācija šķiet teju bezcerīga. Tāpēc mēģināšu "salikt pa plauktiņiem" – kurš par ko atbild un ko no kura sagaidīt?
Patvertne vienkāršotā valodā ir iespēja paslēpties un izdzīvot ārkārtējos apstākļos. Atslēga ir abos vārdos – "paslēpties" un "izdzīvot".
Izdzīvošanai svarīgākais ir laiks. Jūs varat doties uz visdrošākajām patvertnēm, bet, ja tās ir 30 minūšu attālumā vai vēl tālāk, no tā nav nekādas jēgas. Visvairāk laika mēs pavadām mājās, tām seko darbs, skola vai pārvietošanās no viena uz otru.
Kur patverties, ja esat mājās? Ja ārā plosās negaiss, pietiks aiztaisīt logus un neiet ārā. Bet dažkārt ar to ir par maz. Esam redzējuši kadrus no Ukrainas, kad gaisa trieciena vilnis izsit logus, lido šķembas vai atlūzas. Tad vajag ko drošāku. Šīs patvertnes Izraēlā tiek sauktas par "drošajām telpām". Tā arī es tās saukšu, lai mazinātu sajūtu, ka katram sev jāierīko radiācijas un kodoluzbrukumu izturīgi pazemes bunkuri.
Šveice, Somija pēc Otrā pasaules kara, Izraēla, esot pastāvīgā apdraudējumā, ieviesa noteikumu, ka katram cilvēkam vajag savu patvertni. Somijā 1958. gadā noteica, ka visām daudzdzīvokļu mājām jābūt patvertnēm, Šveicē zem katras privātmājas atradīsiet pagrabu, Izraēlā māju vidusdaļā izbūvē "kapsulas", vai, kur tādu nav, katrs savā dzīvoklī var izbūvēt telpu, kas krīzes situācijā kalpo kā "drošā istaba".
Harkivas mērs man reiz teica, ka Izraēlas piemērs daudzstāvu mājās būtu tas, kas Harkivai pēc kara jāpārņem, tas ir drošāk. Sākotnēji var šķist: bet nu kā? Pazemē taču drošāk. Jā un nē. Iedomājieties Ukrainu – gaisa uzlidojumu trauksmes katru nakti sākas parasti ap plkst. 3–4, kad ciešākais miegs. Vienu reizi piecelsiet bērnus, noiesiet lejā, nedēļu noiesiet. Bet... visi pārguruši, negulējuši paši, un negulējuši bērni. Pēc mēneša vairs neiesiet, gan jau neuzkritīs mums nekas... Izraēlas versijā alternatīva ir jaunbūvēs izbūvēt izturīgas kapsulas pa vidu visiem. Tikai jāiziet no dzīvokļa blakus telpā, vai, ja drošā telpa ir izbūvēta kā viena no istabām pašā dzīvoklī, uzreiz iesiet gulēt tajā. Arī pēc mēneša.
Par savām mājām katrs atbild pats – aprīkot vai neaprīkot, iztīrīt pagrabus, pārbaudīt, ka ir divas izejas un ventilācija. Vairumam daudzdzīvokļu māju Latvijā ir pagrabi. Rīgā lauvas tiesu māju apsaimnieko "Rīgas namu pārvaldnieks". Kad Rīgas dome saka, ka tai nav nekādas atbildības un teikšanas, tad skaidrs, ka trūkst politiskās gribas un izpratnes. Kas būtu jādara? Es ieteiktu divas lietas – viens, izveidot grantu programmu, kur ar nelielu finansējumu un konkrētām instrukcijām par darāmo palīdzētu šīs primārās patveršanās vietas savest kārtībā.
Savukārt jaunajos projektos gan ir valsts atbildība noteikt par pienākumu attīstītājiem izbūvēt drošās telpas. Tās var būt arī pazemes stāvvietas vai noliktavas, tām nav ikdienā jāstāv tukšām. Taču privātie attīstītāji protestēja – sadārdzināšot būvniecības izmaksas un nevaram atļauties. Ir pilnīgi skaidrs, ka uzreiz izbūvēt drošās telpas ir daudz lētāk nekā cilvēkiem katram pēc tam atsevišķi. Tādējādi tās ir tikai atrunas, turklāt drošība vairs nav tikai ilūzija, ko Latvijas sabiedrība vēlas.
Nav jāļaujas attīstītāju vēlmei – jo lētāk, jo labāk! Pirms 10 gadiem, kad pie mums noteica pienākumu izbūvēt bērnu rotaļu laukumus, arī bija kliegšana par izmaksām. Varbūt drošība būtu tikpat ikdienišķi pašsaprotams solis šībrīža ģeopolitiskajos apstākļos?
Bet ko darīt, ja neesat mājās? Te sākas stāsts par publiskajām patvertnēm. Šeit ņemšu par piemēru Somiju, bet tāpat ir arī Šveicē un nu jau arī Igaunijā.
1958. gadā Somija noteica, ka visās jaunajās publiskajās ēkās ir jābūt patvertnēm, tām jābūt ar pietiekamu ietilpību, dodot patvērumu vismaz visiem tiem, kas ikdienā tur uzturas, un vēlams arī, kas atrodas blakus. Skolas, bērnudārzi, slimnīcas, universitātes, valsts un pašvaldības iestādes, viesnīcas. Galvenais, kas jānodrošina, – droša telpa zem zemes ar ventilāciju, rezerves izeju, pirmās palīdzības ekipējumu, ideālā gadījumā arī ūdeni, elektrību, kanalizāciju. Izdzīvošanas komplekts. Bez gaisa cilvēks nevar dzīvot ilgāk par pāris minūtēm, bez ūdens – vairāk nekā dažas dienas. Ja ir kanalizācija, sevišķi zem skolām vai bērnudārziņiem, lieliski. Ja var uzlikt gaisa filtrus, lai netiek iekšā piesārņojums un indīgas vielas, lieliski! Primārais ir droša telpa un gaiss.
Igaunijā un Lietuvā šobrīd aktīvi apzina visas pazemes vietas, kuras var izmantot kā patvertnes, vienojas ar privātajiem īpašniekiem, baznīcām, aprīko un apzīmē tās, veido publiski pieejamas kartes. (Ieskatam igauņu kartes – https://www.rescue.ee/en/instruction/public-shelters.) Mums arī saka, ka it kā kas tāds notiek, taču neviens par to neko nezina... Kam domāta patvertne, ja par to neviens nezina?
Kādi neatliekami soļi būtu jāsper, lai arī Latvijā tiktu pie publiskajām patvertnēm? Pirmkārt, jānosaka pienākums visām publiskajām un privātajām ēkām virs 1500 m² izbūvēt patvertni un izvietot pie ēkas informatīvu zīmi par to. Otrkārt, jāizveido (neliela!) finansējuma programma. Galvenais nosacījums – jāvar atbrīvot šo telpu 72 h laikā pēc informācijas saņemšanas par krīzes situāciju. Zem lielajām viesnīcām, zem lielveikaliem, ēkām, kas būvētas finanšu iestādēm, bieži vien jau ir stāvvietas vai pazemes telpas, dažkārt pat vairākus stāvus zem zemes. Ir jāvienojas ar īpašniekiem, paredzot nelielu atbalstu, kur tas neieciešams. Iespējams, risinājums ir nekustamā īpašuma nodokļa atlaide. Ir jāsāk no viena gala un jādara. Ja vēl to padara par goda lietu, tad uzņēmēji un īpašnieki ar prieku piekritīs savu ēku durvis rotāt ar norādi par patvertni.
Desmitiem tūkstošu cilvēku ziemā dosies uz Somiju Lapzemē apmeklēt Ziemassvētku vecīti un noteikti iegriezīsies izklaides parkā, kur viņš mitinās un kur rūķi gatavo dāvanas. Pazemes gaiteņi ir pārpildīti ar Ziemassvētku vecīša pastu, elfu skolu, rokdarbu veikaliem, svētku eglītēm un ziemeļbriežiem. Jautrība un prieks visapkārt. Reti kurš iedomāsies, ka parks sākotnēji paredzēts un krīzes situācijā atgriezīsies pie tā pamatfunkcijas – bumbu patvertne. Apmēram 50 metru kalnā izgrebtā patvertne ir aprīkota tā, lai izturētu sprādzienus, ķīmisko vai kodoluzbrukumu un tajā varētu izmitināt 3600 cilvēkus, tajā skaitā no blakus esošās pilsētas Rovaniemi.
Ir jārunā atklāta valoda ar sabiedrību, jebkura slepenība ir nepieņemama, jo tas ir par katra un visu mūsu izdzīvošanu.
Seko mums 
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
Komentārs par žurnālista Bena Latkovska rakstu ""Rail Baltica" stratēģiskā jēga nav tā, kuru par to cenšas uzdot". Kopumā piekrītot autora rakstītajam, gribētu uzdot vienu jautājumu: vai "Rail Baltica" stratēģiskā jēga saglabājas, pazūdot ekonomiskajam lietderīgumam, vai arī ir tāda projekta sadārdzinājuma robeža, līdz ar kuras sasniegšanu pat satiksmes ministram Briškena kungam ir pilnīgi skaidrs, ka projekts ir jāaptur?
Rīgas un tuvējos reģionos bezdarba līmenis pašlaik tuvojas 4%, kas nozīmē, ka bezdarba teju nav. Arvien biežāk dzirdam diskusijas par tautsaimniecības bremzēšanos, ko rada virkne dažādu aspektu, taču viens no tiem – darbinieku trūkums. To gana sāpīgi izjūt arī ražojošie uzņēmumi.
Valsts prezidents tēmu par apvienotā Latvijas sabiedriskā medija (LSM) valdes nesamērīgi lielo atalgojumu no publikas pukstēšanas interneta čalotavās aktualizējis līdz valsts politikas augstākajam līmenim. Tādam, ko nevar ignorēt. Bet… vai piedāvātais risinājums neradīs vēl lielāku sajukumu? Un varbūt laiks uzsākt lielākas reformas valsts kapitālsabiedrību vadītāju atalgojuma sistēmā?
Viens no biežāk apspriestajiem tematiem Ukrainā notiekošā kara kontekstā jau vairāk nekā divarpus gadu garumā ir potenciālās miera sarunas. Informatīvajā telpā regulāri parādās politiķu un amatpersonu aicinājumi sēsties pie sarunu galda, piedāvājot dažādus plānus, kuri kalpotu par pamatu miera sarunām, tostarp no valstīm, kuras nav tieši iesaistītas karadarbībā. Kopš pilna mēroga iebrukuma Ukrainā ir pat notikuši vairāki sarunu raundi starp Krieviju un Ukrainu ar vairāku starpnieku palīdzību, taču pagaidām tas nav nesis rezultātus, kas būtu tālejošāki par karagūstekņu apmaiņu. Šādā kontekstā ir jāpievērš uzmanība faktoriem, kas ietekmē miera sarunu uzsākšanas iespējamību un to potenciālos rezultātus.
Izgājšnedēļ, skatoties "Rīta panorāmu", uzsita asinis – divi latviešu žurnālisti burbuļo angļu mēlē ar "Air Baltic" šefu Martinu Gausu.
Pieus gadus savas dzīves esmu veltījusi partijai „Progresīvie”. Diemžēl arvien biežāk partijā ir pieņemti lēmumi, kuri ir pretrunā ar manu sirdsapziņu un kurus nevaru attaisnot, tādēļ ar šodienu esmu nolēmusi darbību partijā apturēt cerībā, ka pieļautās kļūdas vēl var labot.
