Iesaki rakstu: 
Igaunija un Lietuva ik pa mirklim nāk klajā ar jaunāko paveikto bumbu patvertņu ierīkošanā, tikmēr Latvijā Ministru kabinets slēgtās valdības sēdēs apstiprina stratēģijas un darba plānus šajā jautājumā, pašvaldības – dažas rosās, dažas ne, bet kopumā gaida rīcību no valsts. Rīga plāno jaunus bērnudārzu projektus, kur no patvertnēm ne miņas. Kas īsti notiek, un ko sabiedrībai būtu tiesības no kura prasīt?
Visaptverošās jeb totālās valsts aizsardzības pamatjēga ir, ka katrs sabiedrības loceklis ir gatavs aizsargāt savu valsti un zina, kā. Tas ir arī pamats daudz skandētajai "sabiedrības noturībai". Tādēļ notiekošais ap patvertnēm ne vien ir muļķīga neizpratne par jautājuma nozīmi, bet arī nodara kaitējumu kopējai sabiedrības gatavībai krīzēm.
Diskusijā par patvertnēm viss tiek sabāzts vienā maisā – izmaksas, novietojums, publiskās, privātās, cik noturīgām jābūt utt. Cilvēks apjūk, un situācija šķiet teju bezcerīga. Tāpēc mēģināšu "salikt pa plauktiņiem" – kurš par ko atbild un ko no kura sagaidīt?
Patvertne vienkāršotā valodā ir iespēja paslēpties un izdzīvot ārkārtējos apstākļos. Atslēga ir abos vārdos – "paslēpties" un "izdzīvot".
Izdzīvošanai svarīgākais ir laiks. Jūs varat doties uz visdrošākajām patvertnēm, bet, ja tās ir 30 minūšu attālumā vai vēl tālāk, no tā nav nekādas jēgas. Visvairāk laika mēs pavadām mājās, tām seko darbs, skola vai pārvietošanās no viena uz otru.
Kur patverties, ja esat mājās? Ja ārā plosās negaiss, pietiks aiztaisīt logus un neiet ārā. Bet dažkārt ar to ir par maz. Esam redzējuši kadrus no Ukrainas, kad gaisa trieciena vilnis izsit logus, lido šķembas vai atlūzas. Tad vajag ko drošāku. Šīs patvertnes Izraēlā tiek sauktas par "drošajām telpām". Tā arī es tās saukšu, lai mazinātu sajūtu, ka katram sev jāierīko radiācijas un kodoluzbrukumu izturīgi pazemes bunkuri.
Šveice, Somija pēc Otrā pasaules kara, Izraēla, esot pastāvīgā apdraudējumā, ieviesa noteikumu, ka katram cilvēkam vajag savu patvertni. Somijā 1958. gadā noteica, ka visām daudzdzīvokļu mājām jābūt patvertnēm, Šveicē zem katras privātmājas atradīsiet pagrabu, Izraēlā māju vidusdaļā izbūvē "kapsulas", vai, kur tādu nav, katrs savā dzīvoklī var izbūvēt telpu, kas krīzes situācijā kalpo kā "drošā istaba".
Harkivas mērs man reiz teica, ka Izraēlas piemērs daudzstāvu mājās būtu tas, kas Harkivai pēc kara jāpārņem, tas ir drošāk. Sākotnēji var šķist: bet nu kā? Pazemē taču drošāk. Jā un nē. Iedomājieties Ukrainu – gaisa uzlidojumu trauksmes katru nakti sākas parasti ap plkst. 3–4, kad ciešākais miegs. Vienu reizi piecelsiet bērnus, noiesiet lejā, nedēļu noiesiet. Bet... visi pārguruši, negulējuši paši, un negulējuši bērni. Pēc mēneša vairs neiesiet, gan jau neuzkritīs mums nekas... Izraēlas versijā alternatīva ir jaunbūvēs izbūvēt izturīgas kapsulas pa vidu visiem. Tikai jāiziet no dzīvokļa blakus telpā, vai, ja drošā telpa ir izbūvēta kā viena no istabām pašā dzīvoklī, uzreiz iesiet gulēt tajā. Arī pēc mēneša.
Par savām mājām katrs atbild pats – aprīkot vai neaprīkot, iztīrīt pagrabus, pārbaudīt, ka ir divas izejas un ventilācija. Vairumam daudzdzīvokļu māju Latvijā ir pagrabi. Rīgā lauvas tiesu māju apsaimnieko "Rīgas namu pārvaldnieks". Kad Rīgas dome saka, ka tai nav nekādas atbildības un teikšanas, tad skaidrs, ka trūkst politiskās gribas un izpratnes. Kas būtu jādara? Es ieteiktu divas lietas – viens, izveidot grantu programmu, kur ar nelielu finansējumu un konkrētām instrukcijām par darāmo palīdzētu šīs primārās patveršanās vietas savest kārtībā.
Savukārt jaunajos projektos gan ir valsts atbildība noteikt par pienākumu attīstītājiem izbūvēt drošās telpas. Tās var būt arī pazemes stāvvietas vai noliktavas, tām nav ikdienā jāstāv tukšām. Taču privātie attīstītāji protestēja – sadārdzināšot būvniecības izmaksas un nevaram atļauties. Ir pilnīgi skaidrs, ka uzreiz izbūvēt drošās telpas ir daudz lētāk nekā cilvēkiem katram pēc tam atsevišķi. Tādējādi tās ir tikai atrunas, turklāt drošība vairs nav tikai ilūzija, ko Latvijas sabiedrība vēlas.
Nav jāļaujas attīstītāju vēlmei – jo lētāk, jo labāk! Pirms 10 gadiem, kad pie mums noteica pienākumu izbūvēt bērnu rotaļu laukumus, arī bija kliegšana par izmaksām. Varbūt drošība būtu tikpat ikdienišķi pašsaprotams solis šībrīža ģeopolitiskajos apstākļos?
Bet ko darīt, ja neesat mājās? Te sākas stāsts par publiskajām patvertnēm. Šeit ņemšu par piemēru Somiju, bet tāpat ir arī Šveicē un nu jau arī Igaunijā.
1958. gadā Somija noteica, ka visās jaunajās publiskajās ēkās ir jābūt patvertnēm, tām jābūt ar pietiekamu ietilpību, dodot patvērumu vismaz visiem tiem, kas ikdienā tur uzturas, un vēlams arī, kas atrodas blakus. Skolas, bērnudārzi, slimnīcas, universitātes, valsts un pašvaldības iestādes, viesnīcas. Galvenais, kas jānodrošina, – droša telpa zem zemes ar ventilāciju, rezerves izeju, pirmās palīdzības ekipējumu, ideālā gadījumā arī ūdeni, elektrību, kanalizāciju. Izdzīvošanas komplekts. Bez gaisa cilvēks nevar dzīvot ilgāk par pāris minūtēm, bez ūdens – vairāk nekā dažas dienas. Ja ir kanalizācija, sevišķi zem skolām vai bērnudārziņiem, lieliski. Ja var uzlikt gaisa filtrus, lai netiek iekšā piesārņojums un indīgas vielas, lieliski! Primārais ir droša telpa un gaiss.
Igaunijā un Lietuvā šobrīd aktīvi apzina visas pazemes vietas, kuras var izmantot kā patvertnes, vienojas ar privātajiem īpašniekiem, baznīcām, aprīko un apzīmē tās, veido publiski pieejamas kartes. (Ieskatam igauņu kartes – https://www.rescue.ee/en/instruction/public-shelters.) Mums arī saka, ka it kā kas tāds notiek, taču neviens par to neko nezina... Kam domāta patvertne, ja par to neviens nezina?
Kādi neatliekami soļi būtu jāsper, lai arī Latvijā tiktu pie publiskajām patvertnēm? Pirmkārt, jānosaka pienākums visām publiskajām un privātajām ēkām virs 1500 m² izbūvēt patvertni un izvietot pie ēkas informatīvu zīmi par to. Otrkārt, jāizveido (neliela!) finansējuma programma. Galvenais nosacījums – jāvar atbrīvot šo telpu 72 h laikā pēc informācijas saņemšanas par krīzes situāciju. Zem lielajām viesnīcām, zem lielveikaliem, ēkām, kas būvētas finanšu iestādēm, bieži vien jau ir stāvvietas vai pazemes telpas, dažkārt pat vairākus stāvus zem zemes. Ir jāvienojas ar īpašniekiem, paredzot nelielu atbalstu, kur tas neieciešams. Iespējams, risinājums ir nekustamā īpašuma nodokļa atlaide. Ir jāsāk no viena gala un jādara. Ja vēl to padara par goda lietu, tad uzņēmēji un īpašnieki ar prieku piekritīs savu ēku durvis rotāt ar norādi par patvertni.
Desmitiem tūkstošu cilvēku ziemā dosies uz Somiju Lapzemē apmeklēt Ziemassvētku vecīti un noteikti iegriezīsies izklaides parkā, kur viņš mitinās un kur rūķi gatavo dāvanas. Pazemes gaiteņi ir pārpildīti ar Ziemassvētku vecīša pastu, elfu skolu, rokdarbu veikaliem, svētku eglītēm un ziemeļbriežiem. Jautrība un prieks visapkārt. Reti kurš iedomāsies, ka parks sākotnēji paredzēts un krīzes situācijā atgriezīsies pie tā pamatfunkcijas – bumbu patvertne. Apmēram 50 metru kalnā izgrebtā patvertne ir aprīkota tā, lai izturētu sprādzienus, ķīmisko vai kodoluzbrukumu un tajā varētu izmitināt 3600 cilvēkus, tajā skaitā no blakus esošās pilsētas Rovaniemi.
Ir jārunā atklāta valoda ar sabiedrību, jebkura slepenība ir nepieņemama, jo tas ir par katra un visu mūsu izdzīvošanu.
Seko mums 
Mani sauc Evija Rača. Šobrīd man ir 36 gadi. Esmu, pirmkārt, jau mamma, sieva un Latvijas iedzīvotāja, kas cīnījusies ar vēzi. Izgājusi cauri vairāk nekā 40 ķīmijterapijām un kaulu smadzeņu transplantācijai. Un jau vairāk nekā piecus mēnešus es cīnos ne tikai par savu dzīvību, bet arī par taisnīgumu VISU PACIENTU VĀRDĀ!
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
