Kāpēc tiesībsargam Jansonam un Macukai no datu inspekcijas tik ļoti negribas, lai nodokļu maksātāju naudas izmantošana nebūtu viņiem līdzīgo privāta darīšana

Šāgada 17. februārī Saeimas epastā saņēmu šādu vēstuli: "Paldies par Jūsu izvirzīto un Saeimas pieņemto priekšlikumu grozījumiem Valsts pārvaldes iekārtas likuma 92. panta otrajā daļā, proti, grozījumu, kas nodrošina atklātību un finanšu līdzekļu izlietojuma caurskatāmību saistībā ar amatpersonu atalgojumu. Pats arī esmu amatpersona un pilnībā atbalstu pieņemtos likuma grozījumus /../" Savukārt 25. februārī tiesībsargs Juris Jansons publiskoja vēstuli Par Valsts pārvaldes iekārtas likuma 92. panta otrās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 96. pantamⁱ.

Abas vēstules – gan atbalstošā, gan noliedzošā – tapušas sakarā ar 2024. gada 14. novembrī Saeimā pieņemtiem grozījumiem Valsts pārvaldes iekārtas likumā. Jaunā norma nosaka, ka iestādes amatpersonām aprēķināto atalgojumu iestāde katru mēnesi publisko savā tīmekļa vietnē, norādot vārdu, uzvārdu, amatu un aprēķināto atalgojumu, ja likums nenosaka citādi.

Lai gan atalgojuma publiskošanas pienākums jāpilda, sākot no šā gada 1. februāra, tas nav nekas jauns. Vismaz pēdējos 15 gadus norma, kas paredz ik mēnesi publiskot amatpersonu atlīdzību, vairākkārt nonākusi sabiedrības un Saeimas redzeslokā – Valsts pārvaldes iekārtas likumā tikusi gan pieņemta, gan atcelta. Turklāt t.s. Atlīdzības likumāⁱⁱ līdzīga norma, kas ietvēra ne vien amatpersonu, bet arī darbinieku atlīdzības publicēšanu, tika atzīta par spēkā neesošu ar Satversmes tiesas 2019. gada 6. marta spriedumuⁱⁱⁱ.

Tiesa konstatēja procedurālu pārkāpumu, proti, secināja, ka apstrīdētajās normās ietvertais pamattiesību ierobežojums nav noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu un neatbilst Satversmes 96. pantam. Vienkāršoti sakot, atlīdzības publicēšanu darbiniekiem atcēla tāpēc, ka Saeimai to vajadzējis pieņemt nevis budžeta paketē, bet izvērtēt un analizēt atsevišķi, izvēloties atbilstošākus līdzekļus tiesību ierobežošanai.

Atzīstos, man nekad nav bijuši saprotami argumenti pret amatpersonu atlīdzību publiskošanu. llgus gadus, strādājot valsts pārvaldes iestādē, turklāt pēc tam, kad pārgāju uz to no privātā biznesa, zināju, ka mans atalgojums ik mēnesi ir redzams iestādes mājaslapā un jebkurš var ar to iepazīties. Nevienu brīdi neuzskatīju, ka tie ir mani privātās dzīves dati, kas būtu jāslēpj no sabiedrības. Arī kļūstot par Saeimas deputāti, neiebildu, ka mans deputātes atalgojums ik mēnesi ir atrodams Saeimas mājaslapā^iv.

Manuprāt, tas ir pašsaprotami, jo sabiedrībai ir tiesības zināt, cik valsts budžetam izmaksā amatpersonu, to vidū deputātu, darbs. Arī no kolēģiem – valsts amatpersonām – nekad neesmu dzirdējusi kādas pretenzijas, ka to atlīdzību publiskošana būtu jāierobežo. Ja esi publiska persona, kas gatavo un pieņem pārvaldes lēmumus, tad rēķinies ar to, ka tava atlīdzība vairs nav tikai tava privāta darīšana.

Bet, izrādās, ne visām institūcijām amatpersonu atalgojuma ikmēneša publiskošanas prasība ir tīkama un pieņemama. Pēc minētās normas pieņemšanas Saeimā, nedēļu vēlāk, Datu valsts inspekcijas (turpmāk – Inspekcijas) direktore Jekaterina Macuka vērsās pie Valsts prezidenta, aicinot neizsludināt Saeimā pieņemtos grozījumus Valsts pārvaldes iekārtas likumā. Valsts prezidents grozījumus izsludināja. Tad 2025. gada 17. februārī Inspekcijas direktore ar vēstuli Par grozījumiem Valsts pārvaldes iekārtas likumā vērsās Tiesībsarga birojā. Tam sekoja tiesībsarga Jura Jansona (turpmāk - Tiesībsargs) jau iepriekšminētā vēstule Saeimai.

Kāpēc abas institūcijas tik neatlaidīgi iebilst pret amatpersonu ikmēneša atalgojuma publiskošanu? Vēl vairāk, Tiesībsargs pat aicina Saeimu līdz šā gada 25. augustam lemt par normas izslēgšanu no likuma.

Gan Inspekcijas, gan Tiesībsarga izmantotie argumenti ir līdzīgi. Būtiskākais – normā ietvertie dati esot saistīti ar personu privāto dzīvi, to apstrāde esot iejaukšanās amatpersonu privātajā dzīvē un norma ierobežojot iestāžu amatpersonām Satversmes 96. pantā noteiktās tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību. Neizklāstīšu visus, īpaši Tiesībsarga apjomīgajā vēstulē minētos apsvērumus, tomēr nevaru neminēt, ka pretargumentu pastiprināšanai norādīts pat uz amatpersonu drošības un valsts iekšējās drošības apdraudējuma riskiem. Proti, ja ikviens iestādes tīmekļa vietnē varēs identificēt konkrētās personas, noskaidrot viņu ieņemamos amatus un katrā mēnesī aprēķināto atalgojumu, tad šī informācija varot tikt izmantota, lai traucētu valsts iekārtas stabilitāti un pārvaldības efektivitāti.

Nav skaidrs, kas Tiesībsarga ieskatā traucētu šīs normas neesības gadījumā ikvienam uzzināt visu Latvijas Republikas valsts tiešās pārvaldes iestāžu amatpersonu amatus, ja tie visi ir publiski pieejami ikvienam arī bez atalgojuma publicēšanas, izņemot, protams, valsts noslēpuma statusā esošos, piemēram, valsts drošības iestāžu amatus? Informācijas atklātības likums paredz, ka vispārpieejamo "informāciju sniedz jebkuram, kas to vēlas saņemt"^v.

Tātad arī katru mēnesi aprēķināto iestādes amatpersonu atalgojumu jau šobrīd ir jāizsniedz tam, kas vēlas to saņemt, ja ir šāds informācijas pieprasījums. Likums tāpat nosaka iestādei pēc savas iniciatīvas, ievērojot labas pārvaldības principu, nodrošināt piekļuvi noteikta veida vispārpieejamai informācijai^vi. Publicēšana tīmeklī tikai atvieglo darbu NVO pārstāvjiem, plašsaziņas līdzekļu žurnālistiem, pētniekiem. Nav skaidrs, kā valsts iekārtas stabilitātei var traucēt tas, ja sabiedrība ik mēnesi uzzina, kāds ir aprēķinātais atalgojums, piemēram, ministriju ierēdņiem, ja gadiem ilgi internetā tiek publiskots Saeimas deputātu ikmēneša atalgojums?!

Te vēlos norādīt: ja akceptētu šo Tiesībsarga argumentu pamatotību, daudz lielāks drošības apdraudējums un privātās dzīves aizskārums varētu rasties no tā, ka amatpersonām ir pienākums iesniegt ikgadējo valsts amatpersonas deklarāciju. Tajā, citstarp publiski pieejamā daļā, jānorāda informācija par pārskata periodā gūtajiem visu veidu ienākumiem – arī no privātajiem avotiem, piemēram, līdz centam precīzi jānorāda ienākums no transportlīdzekļa vai mantota īpašuma pārdošanas, saņemtā nomas maksa par dzīvokli utt. Tomēr Inspekcijas un Tiesībsarga ieskatā valsts amatpersonu deklarācijā publiski pieejamā informācija par citām fiziskām un juridiskām personām, no kurām gūts privāttiesisks ienākums, kas nav saistīts ar nodokļu maksātāju naudu un Valsts kasi, acīmredzot nav privātās dzīves aizskārums. Turklāt, kā norāda Tiesībsargs, tā ir pietiekama, lai gan privātpersonas, gan iestādes, kas atbildīgas par interešu konfliktu un korupcijas risku uzraudzību un novēršanu, gūtu ieskatu par konkrētajai amatpersonai aprēķināto atalgojumu visa gada ietvaros.

Piekrītu, amatpersonu gada laikā gūtais kopējais atalgojums, kā tas atspoguļots ienākumu deklarācijās, ir būtisks publiskās informācijas atklātībai. Tomēr nav iespējams izvērtēt valsts pārvaldes resursu izmantojuma lietderīgumu un efektivitāti, ja informācija par regulāriem budžeta izdevumiem, tostarp konkrētām amatpersonām aprēķinātām atlīdzībām, nav iegūstama tādā veidā, kas ir pieejama viegli, ērti, salīdzināmi. Piemēram, ja valsts amatpersona saņem atlīdzību janvārī, tad šie ienākumi tiek publiskoti deklarācijā tikai nākamā gada aprīlī, kad aktualitāte jau, iespējams, ir zudusi.

Publiskojot amatpersonu atalgojumu ik mēnesi, nevis reizi gadā, tiek veicināta gan atklātība, gan publisko resursu izmantojuma efektivitāte. Pirmkārt, vienkopus ir redzama iestādes amatpersonu atalgojuma sistēma un tajā notiekošās aktuālās izmaiņas personāliju tvērumā, otrkārt, sabiedrībai dota iespēja izvērtēt atalgojumu taisnīgas un līdzvērtīgas darba samaksas kontekstā vienotā valsts pārvaldes sistēmā nekavējoties, nevis ar būtisku nobīdi, treškārt, sabiedrībai ir iespējams reaģēt, veicot datu analīzes, sniedzot vērtējumu un ieteikumus un tādējādi pilnveidojot atalgojuma politiku un praksi. Tas ir ļoti svarīgi, vēl jo vairāk tāpēc, ka tieši žurnālisti ir tie, kas visbiežāk pamana un ceļ trauksmi par pamanītajām pārmērībām un neatbilstībām.

Atalgojuma ikmēneša publiskošana ir būtiska ne tikai sabiedrībai ārpus iestādes, bet arī tās iekšienē. Tā ļauj darbiniekiem redzēt, vai atalgojums tiek sadalīts taisnīgi un atbilstoši ieguldītajam darbam. Caurskatāmība palīdz novērst situācijas, kur amati vai prēmijas tiek piešķirtas nevis pēc darba rezultātiem, bet spējām "izsist" sev labumus. Šāda publiskojamā informācija kļūst par iekšēju kontroles instrumentu – tā ne tikai disciplinē, bet arī veicina taisnīgāku un atbildīgāku personālpolitiku.

Nenoliedzu, un kā norāda Tiesībsargs, pirms jaunās normas stāšanās spēkā iestāžu tīmekļvietnēs jau ir bijusi atrodama informācija par amatpersonu atalgojuma normatīvi noteikto ierobežojumu. Taču tā publiskota sadalījumā pa amatu grupām, mēnešalgas diapazonā "no – līdz" un kā vidējā mēnešalga. Mēnešalgas diapazoni un vidējā mēnešalga vairākiem vienas grupas amata veicējiem ir kā vidējā temperatūra slimnīcā, kas neko neatklāj, piemēram, kā un kad mainās atalgojums atkarībā no konkrētu personāliju nomaiņas, kā un kam tiek piemērotas piemaksas vai valsts pārvaldes iestādēs nu jau pieļaujamie tirgus koeficienti. Un galu galā – cik samērīga, līdzsvarota, brīva no nepotisma, favorītisma ir iestādes faktiskā atalgojuma noteikšanas prakse reālā laikā.

Cilvēktiesības nav tikai tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību. Satversmes 100. panta pirmais teikums nosaka, ka ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus. Informācijas atklātība kā cilvēktiesība ir cieši saistīta ar citu pamatbrīvību, kas ir nostiprināta Satversmes 101. pantā, proti, ikvienam pilsonim ir tiesības likumā paredzētajā kārtībā piedalīties valsts un pašvaldību darbībā, kā arī pildīt valsts dienestu. Laikmetīga demokrātiska valsts ir organizēta tā, lai veicinātu pilsoņu līdzdalību valsts varas īstenošanā un tādējādi nodrošinātu atbildīgāku kā valsts varas īstenotāju, tā arī pilsoņu kopuma rīcību, un informācijas atklātība ir viens no līdzekļiem, kā panākt iepriekš minēto^vii. Esmu pārliecināta, ka Inspekcijas un Tiesībsarga apstrīdētā norma par amatpersonu atalgojuma ikmēneša publiskošanu ir absolūti nepieciešama, lai valsts pārvaldē veidotu taisnīgu un līdzvērtīgu atalgojuma politiku un praksi. Nobeigumā varu atkārtot to, kas 14. Saeimas sasaukuma sākumā izskanēja Sabiedrības par atklātību – Delna rīkotajā publiskajā diskusijā^viii. Proti, pēc amatpersonu atalgojuma publiskošanas atcelšanas 2019.gadā ievērojami vājināts valsts un pašvaldību līdzekļu izlietojuma atklātības līmenis un sabiedriskās kontroles mehānisms un ir jāatgriežas pie jautājuma par pašvaldību un valsts pārvaldē strādājošo atalgojuma publiskošanu.

14. Saeima to nu ir izdarījusi. Ceru, ka atsevišķu institūciju resoriski iebildumi atklātumu atkal nenoslāpēs.

ihttps://www.tiesibsargs.lv/resource/par-valsts-parvaldes-iekartas-likuma-92-panta-2-dalas-atbilstibu-satversmes-96-pantam/

iiPilns nosaukums - Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likums.

iiihttps://www.satv.tiesa.gov.lv/web/viewer.html?file=/wp-content/uploads/2018/07/2018-11-01_Spriedums.pdf#search=

ivhttps://www.saeima.lv/at_14/2025/at_03.pdf

vInformācijas atklātības likuma 10. panta trešā daļa.

viInformācijas atklātības likuma 10. panta otrā daļa.

viiJarinovska, K. "Tiesiskais skatpunkts: Latvijas Republikas informācijas atklātības kodols [..]", Ziņojumi starptautiskajā zinātniskajā konferencē 2016. gada 11., 12. un 13. augustā Rīgā. Otrā daļa. Autoru kolektīvs K. Jarinovskas, K. Kangera un D. Šēnberga zinātniskajā redakcijā. [..], 4. Sējums, Latvijas Universitāte, 2017, 1052 lpp.

viiihttps://delna.lv/lv/2022/11/03/delna-aicina-publiskot-atalgojumu-valsts-parvalde/

Novērtē šo rakstu: