Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Pietiek trešdien ļoti centās noskaidrot - par kādiem tieši nopelniem Latvijas un tās tautas labāk pie Triju Zvaigžņu ordeņa ir ticis kādreizējais satiksmes ministrs un premjers Vilis Krištopans, kurš pirms četriem gadiem, avīzei Vesti Segodņa stāstot par aizbraukšanu no Latvijas "uz visiem laikiem", deklarēja, ka nu viņš var "no malas skatīties, kas notiek Latvijā, un manī nav nekādu emociju", ka "kas mums [Latvijā] ir? Nekas" un ka ""viss, Vili! Tas, kas šeit notiek, tevi vairs neskar!”.

Taču izrādījās, ka ordeņu piešķīrēja - Ordeņu kapitula locekļi Juris Binde, Dace Gardovska, Ēriks Hānbergs, Ainars Pencis, Karina Pētersone, Māris Riekstiņš, Gaidis Andrejs Zeibots vai nu vispār nevēlas izteikties par šo tematu vai arī ir zaudējuši atmiņu vai vispār konkrētā apbalvojamā apspriešanā kaut kā nav piedalījušies. Publicējam pilnus sarunu atšifrējumus ar tiem kapitula locekļiem, kuriem par šo tēmu vispār bija kas sakāms.

Karina Pētersone:

- Tur bija tik daudz iesniegumu, ka es īsti vairs neatceros. Jūs arī varat apskatīties lēmumu. Man nav pieejami arī iesniegumi, uz kuru pamata lēmām. Tajā brīdī, kad lēma par Krištopanu, es tieši biju aizgājusi, tāpēc nevarēšu precīzi pateikt.

- Kas iesniedza pieteikumu?

- Nē, un mēs to parasti nepubliskojam. Arī sēdes argumentus nepubliskojam. Jāpieturas pie lēmuma.

- Un tajā brīdī, kad lēma par Krištopanu, jūs bijāt izgājusi?

- Jā, manuprāt, jo es neatceros diskusiju.

- Pēc jūsu domām, viņš ir pelnījis Triju Zvaigžņu ordeni?

- Es strādāju viņa valdībā par kultūras ministri. Tas bija grūts un sarežģīts laiks, tā bija Krievijas krīze, tas bija diezgan ērkšķains ceļš. Un kā jūs atceraties, Triju Zvaigžņu ordeņa lozungs ir „caur ērkšķiem uz zvaigznēm”, un toreiz kā valdības vadītājs… Katram no valdības vadītājiem ir bijušas savas kļūdas un savi veiksmes brīži, bet kopējā situācijā tas laiks valdībai nebija vienkāršs. Ļoti kritisks un finansiāli ļoti sarežģīts.

- Tas, ka viņš tagad jau vairāk nekā desmit gadus nedzīvo Latvijā un publiski izteicies, ka viņu ar šo valsti nekas nesaista, tas neietekmē lēmumu?

- Es domāju, to jūs varat viņam pajautāt. Es to nevaru komentēt. Es neesmu ar viņu runājusi pēdējā laikā un neesmu arī neko tādu lasījusi.

Juris Binde:

- Ordeņa kapituls nesniedz pamatojumus ne par atteikumiem, ne par piešķiršanu. Pēc likuma mēs to nedrīkstam darīt.

- Un kādi bija tie apsvērumi, kādēļ tieši tagad jāpiešķir un par ko?

- Es varu tikai atkārtot, ka par lēmuma pieņemšanas procedūru nekas netiek komentēts. To mums aizliedz likums.

- Sabiedrībai nav jāzina, par ko?

- Par ko piešķir, tas ir lēmumā publicēts, kā arī tas ir uzdrukāts uz diploma. Tas arī ir viss. Nekāda sīkāka informācija netiek sniegta ne par Krištopanu, ne par kādu citu. To liedz likums.

Dace Gardovska:

- Es varu vispārīgos principus pateikt. Ir ierosinājums, ir informācija, kas ir pieejama, ir novērtēti ieguldījumi dažādās nozarēs, izvērtētas personības, tas ir tāds konsensa lēmums, kur mēs vienojamies, vai kandidatūra ir izvirzītajam apbalvojumam atbilstoša. Mēs jau paši neģenerējam, kam piešķirt. Ne jau mēs no galvas. Protams, ir cilvēki, kas ir labāk sabiedrībā pazīstami, un ir, kas mazāk.

- Vilis Krištopans savulaik bija ļoti pazīstams, tagad viņš vairāk nekā desmit gadus dzīvo citur un ir publiski pateicis, ka par Latviju viņam nekas neinteresē. Tāpēc interesēja pamatojums, kādēļ viņam tiek piešķirts Triju Zvaigžņu ordenis.

- Es ieteiktu griezties pie kapitula vadītāja Bindes kunga, un šādos gadījumos, kad tiek piešķirti kādi apbalvojumi, mēs kā kapituls izskatām cilvēka ieguldījumus kopumā, un ir periodi, kad ieguldījumi ir lielāki un mazāki. Mēs nevaram šodien runāt tā, ka mēs varam skatīties tikai par to aktuālo laiku.

- Tieši tāpēc vēlējāmies noskaidrot, kāds ir pamatojums šim lēmumam?

- Es jums ieteiktu griezties pie kapitula vadītāja likumā noteiktā kārtībā, kādu informāciju mēs varam sniegt. Neapšaubāmi, runājot par jebkuru personu, kas Latvijas vēsturē ir noteiktus laikus kalpojuši, izdarījuši noteiktus sasniegumus, veikuši kādas nozīmīgas lietas, tad tiek izvērtēts, nevis vienkārši aizmirst. Mēs nevaram pateikt, ka Krištopana kungs tagad aktīvi darbojas Latvijā, bet mēs nevaram aizmirst, ka viņa devumu ir jāvērtē ne tikai pēdējā gada ietvaros. Nedomāju, ka šajā gadījumā, noskaidrojot tieši par kuru punktu, sēdes ir slēgtas, noskaidrojumam argumentus, un tie principi ir visiem vienādi.

- Kā jūs balsojāt par Krištopanu?

- Tas ir jautājums, kas saskaņā ar saistībām ordeņa kapitula darbā nav izpaužams.

Ainars Pencis:

- Mēs paši neko neizdomājam. Ir iesniegumi un uz šo iesniegumu pamata tiek rūpīgi izvērtēts visi par un pret, un pēc tam notiek balsošana. Mēs paši nevienu neizvēlamies. Mēs izskatām tikai iesniegumus. Un viss.

- Un kāds ir pamatojums?

- Tā ir konfidenciāla informācija, un es domāju, ka arī neviens cits to nekomentēs. Tas ir tīri ētisks apsvērums, jo, ja kādam pasaka, ka viņš ir izvirzīts, bet viņam nepiešķir, es domāju, ka tad viņš ļoti slikti jūtas. Tāpēc arī nekas netiek komentēts. Tie, kam ir piešķirts, to Latvijas Vēstnesī var redzēt. Tas ir, lai saudzētu cilvēku personīgo dzīvi. Vienam būs kaut kas pozitīvs, vienam negatīvs, nekad nebūs tā, ka visi cilvēki būs kristālskaidri un visiem patiks. Vienmēr būs kāds, kuram nepatiks.

- Un kā jūs pats balsojāt?

- Neteikšu. Atturēšos no komentāra. Solīdi ir, ka tas, kuru izvirza, tam nav jāzina. Tā nav kaut kāda Oskara balvas piešķiršana. Un arī Oskara piešķiršanā tiem, kuri ir nominēti, bet kuriem nepiešķir, arī droši vien „kaķi skrāpējas”, kāpēc viņam piešķīra, un ne man. Tāpēc es uzskatu, ka tas nav labi rakāties, kāpēc viņam ir un man nav. Acīmredzot, ir kāds pamats, kāpēc ir.

- Tas ir mūsu valsts augstākais apbalvojums, vai tad sabiedrībai nav tiesības zināt, par kādiem nopelniem?

- Es domāju, ka var ieteikt tiem, kuri interesējas, lai paši paskatās vēsturē. Daudzi no viņiem, kas ir savā laikā apbalvoti… Ne jau tāpēc, ka viņš vienu reizi izteicās vienu frāzi, tāpēc viņš uz mūžiem un viņa bērni uz mūžu mūžiem ir norakstāmi. Tas nebūtu īsti godīgi. Varbūt viņam ir arī citi nopelni. Vajag paskatīties vēsturē. Ja viņam ir nopelni Latvijas labā, kāpēc tos neatzīmēt? Tad jau arī sportistiem, ja viņš vienu reizi zaudē, tad viss – cauri, vairāk viņam nav, ko cerēt. Var darīt, ko grib, bet viņš norakstīts. Izvērtēsim visu kopā, nevis vienu atsevišķu momentu. Neviens nav kristāldzidrs, vienmēr katram var atrast kādu traipu. Esmu daudz saskāries ar šiem jautājumiem. Šķiet, ka cilvēks labs, bet tad izrādās, ka ar kaimiņu sakašķējies, tad tur vēl kas. Kamēr par to cilvēku neinteresējas, tikmēr arī publikā tas neparādās. Bet, tiklīdz viņam piešķir ordeni, tad izrādās, ka ar kaimiņu nevarēja zemes strēmeli par pāris metriem sadalīt. Tāpēc es labāk atturos no komentāriem.

- Ņemot vērā, ka viņš jau vairāk nekā desmit gadus dzīvo ārpus Latvijas un publiski paziņojis, ka viņam šeit nekas neinteresē un viņš nekad Latvijā neatgriezīsies, interesēja pamatojums - par ko tad ir ordenis?

- Paskatieties viņa dzīves vēsturē, varbūt atradīsiet kaut ko pozitīvu arī. Ne tikai negatīvu. Daudzi ir tādi cilvēki, kas Latvijā vispār nekad nav bijuši, piemēram, emigrācijas latvieši. Arī citu valstu amatpersonām piešķir. Tas ir protokols. Ja mūsu cilvēki to nezina, nevajag ar to lepoties. Tāpat arī mūsu amatpersonas saņem ārvalstu apbalvojumus tikai tāpēc, ka ir amatpersonas.

- Tieši tāpēc es vēlējos jautāt, kas tie bija par nopelniem, par kuriem Krištopana kungam piešķir ordeni?

- Es to nekomentēšu. Tā ir konfidenciāla informācija, lai nebūtu nekādi kašķi vai cilvēka nomelnošana. Nekad jau nebūs tā, ka visiem būs labi.

- Es jau nelūdzu jūs nomelnot, tieši pretēji, vēlos uzzināt tos labos darbus, par kuriem pienākas ordenis.

- Tādā gadījumā es pateikšu, ka bija ļoti daudz cilvēku, ko izskatīt, un es konkrēti neatceros par katru cilvēku, kas bija uzskaitīts viņa nopelnos. Tajā momentā, kad konkrētu cilvēku izskata, tad arī analizējam, tad ņemam nākošo un aizmirstas par iepriekšējo. Es varu kļūdīties savos izteikumos. Neņemiet ļaunā, es domāju, ka tas ir tīri cilvēcīgi. Varbūt dzīvosim pozitīvi. Es redzu, ka tie cilvēki, kuriem ir piešķirti šie ordeni, tajā dienā ir laimīgi. Un es priecājos, ka esmu pielicis punktu, lai šis cilvēks kaut vienu dienu dzīvē būtu laimīgs.

- Cilvēkam, kurš ir publiski paziņojis, ka viņš negrib dzīvot stulbeņu zemē un  "Viss, Vili! Tas, kas šeit notiek, tevi vairs neskar!”, arī pienākas ordenis? Tie ir viņa publiski izteikumi.

- Es nezinu. Par konkrētiem cilvēkiem es nerunāšu.

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...