Iesaki rakstu: 
Andra Sprūda vadītā Aizsardzības ministrija (AM) ir izstrādājusi rekomendācijas iedzīvotāju rīcībai kara un okupācijas gadījumā. Sprūds atzīst, ka valdība uzliek civilo un privāto sektoru uz kara sliedēm. Klozīte, precīzāk, uniforma, ko pašmāju propagandisti mēģināja pielaikot Krievijai, realitātē uzstīvēta Dievzemītei.
Kad vara slīd laukā no rokām, tā jānotur uz durkļiem. Turklāt esot slepens D punkts. Tā identificēta “kritiskā infrastruktūra”, kas plaši atver durvis nekontrolējamai korupcijai un blatam, ko var klasificēt kā slepenu militāru vajadzību.
Sprūds atgādina, ka Latvijas skolās ieviesta obligātā militārā mācība, kas latviskota kā valsts aizsardzības apmācība. To var vērtēt kā pozitīvu faktu, jo, atrodoties līdzās tādam kaimiņam kā Krievija, gluži vai katram sīcim jāprot izjaukt, salikt un pielietot triecienšauteni vai dronu, kā arī jāapgūst militārais ABC. Taču, zinot, ka Latvijas vara baidās no tautas un prot sačakarēt visu, kam pieskaras, manuprāt, priecāties ir pāragri. Buklets 72 stundām, kas Latvijas ekonomiskajās un politiskajās reālijās ir pasaku grāmata, to apliecina.
Runājot par pirmo palīdzību un humanitāro krīzi karadarbības apstākļos, Sprūds paskaidro, ka civiliedzīvotāju glābšana paliek pašu civiliedzīvotāju ziņā, dēvējot to par sadarbību. Kur šajā laikā atradīsies Latvijas varneši un sabiedrības krējums, aiz sevis atstājot vien “ķīmiskās trases”, aizsardzības ministrs tālredzīgi noklusē. Šobrīd, kad valdošā kliķe, savaņģojot medijus, ir sevi asociējusi ar valsti, Sprūdam ar grūtībām izdodas slēpt bažas, ka Dievzemītes okupācijas gadījumā iedzīvotāji varētu īpaši nepārdzīvot par varas maiņu, jo “reņģēdāju” dzīve jau novesta līdz kliņķim.
AM iesaka nepieņemt humāno palīdzību no agresora. Citādi laikā, kad nevis okupantu, bet pastāvošās varas darbības rezultātā liela daļa tautas dzīvo no rokas mutē, naidnieka invāzija pat var tikt novērtēta kā humanitārā intervence. Tēvijā palicējiem neesot jāļauj izmantot sevi kā darbaspēku. Citiem vārdiem sakot, vienkāršajiem ļautiņiem jāpārtiek no svaiga gaisa un patriotisma, kamēr politiķi un naudasmaisi dzīros drošībā.
Līdztekus Sprūds mudina letiņus lēkt uz ecēšām un neievērot okupācijas spēku noteiktos priekšrakstus. Eh, kur tu biji pandēmijas afēras absurdo ierobežojumu laikā?! Esot jāturpina ievērot Latvijas likumus. Droši vien arī normatīvos aktus par partnerattiecībām un acīmredzot Stambulas konvenciju. Ja ar potenciāliem iebrucējiem domāti krievzemieši (kas gan cits!), tad es tomēr ieteiktu ar izrūnītās varavīksnes karogu nezīmēties.
AM aicina civiliedzīvotājus kļūt par brīvprātīgiem valsts drošības aktīviem aģentiem, t.i. spiegiem. Būtu godprātīgi vienlaikus ļaudīm paskaidrot, ka uz viņiem netiks attiecināts karagūstekņa statuss. Protams, “civilizētās pasaules” propagandai šie nelaimes putni lieti noderēs, vaimanājot par okupanta zvērībām.
Tāpat Sprūds ir pārliecināts, ka katram sevi cienošam latvietim pa rokai ir drons un novērošanas kameras izlūkošanas informācijas iegūšanai. Kur tajā brīdi atradīsies bruņotie spēki, kam jānodod ziņas, nav pateikts. Varbūt ar galvām uz ežiņas vai gūstā. Virspavēlniecība gan jau aiz robežas, bet ej nu ar to sazinies. Turklāt urrāpatriotu un troļļu rindās esošie Kremļa špioni izdos iekarotājiem daudz maz pretoties spējīgos līdzpilsoņus.
Vēl esot jāizvairās no vietām, kas varētu būt mīnētas, vadoties no intuīcijas (!), kura katram pie sēņošanas un ogošanas radušam latvim noteikti ir augstāk attīstīta nekā pretinieka zaldātiem. Vispār Sprūdam sanākusi kārtējā civiliedzīvotāju drošības plāna sastādīšanas imitācija un kara histērijas kurināšana. Toties auri “KRIEVI NĀK” ir labs iemesls pievilkt grožus un noslepenot rebes!
Seko mums 
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
Nesen man kāda pārmeta: “Tu esi latviete — kā tu vari dziedāt krieviski?” Un tas aizgāja līdz tai stadijai: „Krievs paliek krievs.” Es reti bloķēju cilvēkus, bet ar laiku nāk skaidra sapratne — ne ar visiem mums ir pa ceļam dzīvē.
Reiz kādā nelielā, bet lepnā ziemeļu valstī, ko sauca par Latviju, Jēkaba ielas namā valdīja Koalīcija. Viņu galvenais produkts nebija likumi vai reformas – tas bija Stāsts. Stāsts par to, ka viss tiek kontrolēts, ka drošība ir garantēta un ka jostas jāsavelk tikai tādēļ, lai vēlāk būtu vieglāk elpot. Taču 2026. gada sākumā šī Stāsta uzturēšanas izmaksas kļuva astronomiskas.
Lasu neskaitāmos rakstus par Latvijas nacionālās aviokompānijas “airBaltic” slikto servisu, draņķīgo attieksmi, nenormāli augstajām cenām, atceltajiem lidojumiem, nespēju nolaisties plānotajā galamērķī, pārpārdotajiem reisiem un ārpus borta palikušo lidotgribētāju šausminošajiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem.
