Karš jau šogad. Bartošjaka biedējošā vīzija

Labs rīts. Vojcehs Muliks. Es vēlos sveikt jūs raidījumā “Karstie punkti”. Mans un jūsu šodienas viesis ir Dr. Jaceks Bartošjaks, Press Strategum Future, vadošais ģeopolitiķis un jaunākās grāmatas “Acis vaļā” autors. Laipni lūdzam un paldies par ielūgumu. Vai pasaule, vai mēs varam teikt, ka pasaule šodien ir soli, jau gandrīz soli no Trešā pasaules kara? Vai arī mēs tajā jau esam, tikai to nepamanām?

Lai gan kopš 2018. gada mēs esam sistēmiskā karā, tas, kas notiek pēdējās dienās, ir jauna nodaļa sistēmiskajā karā, un, dārgie draugi, es gribu skaidri pateikt: ja Donalds Tramps turpinās iet pa šo ceļu, ja notiks vēl dažas lietas, par kurām es tūlīt runāšu, brīdinājums - mums būs kinētiskais karš starp Amerikas Savienotajām Valstīm un Ķīnu un ļoti drīz, jau šogad.

Viņš sasniegs savus mērķus ar šiem tarifiem, par kuriem viņš ir paziņojis, jo runa nav par pašiem tarifiem. Donalds Tramps ir sagrāvis globālo apmaiņas sistēmu, kas ir starptautisko attiecību dzinējspēks. Tas ir kā automašīnas dzinējs - motors ir vienkārši izmests ārā. Un tad tiek īstenots tas, ko Tramps vēlas panākt: proti, visiem, izņemot Ķīnu, kuru viņš vēlas sakaut (un pie tā novedīs nākamie soļi), visiem, pēc Trampa domām, tā vai citādi nostāties Amerikas Savienoto Valstu pusē, ar tādiem nosacījumiem, pakļauties Amerikas Savienoto Valstu gribai. Tas attiecas arī uz Eiropu, Eiropas Savienību, lai izolētu Ķīnu un pēc tam tai piemērotu tādu finanšu karu, kādu pasaule vēl nav redzējusi.

Ķīna nepieļaus šādu situāciju, mums būs kinētisks karš, jo šāda rīcība ne tikai lauzīs sociālo līgumu, proti, valsts sociālekonomisko stabilitāti, un tā lauzīs pat tās valstis, kas pievienosies Amerikas Savienoto Valstu valdībai, bet arī sabojās Amerikas Savienoto Valstu sociālo līgumu. Tātad, bet tas acīmredzami arī sagraus sociālo līgumu Ķīnā. Mēs visi iesēdīsimies vilcienos, kas brauks viens pret otru. Donalds Tramps šo vilcienu uzsāka pirmais. Ķīna nekavējoties, droši vien 24 stundu laikā, pirmo reizi atbildēja ar stingriem līdzīgiem tarifiem un dažādām citām joprojām spēkā esošām sankcijām pret Amerikas Savienotajām Valstīm un sāka nedaudz devalvēt, signalizējot par gatavību cīnīties un karot, lai pārliecinātos, ka citas valstis nepārprotami nostājas Amerikas Savienoto Valstu pusē. Manuprāt, Ķīna gaida, ko darīs Eiropa.

Un tagad ļoti svarīga lieta, ko es gribu pateikt mūsu politiķiem, jo es šodien dzirdēju viņus runājam dažādos radio un tā tālāk: dāmas un kungi, šī nav situācija, ko kāds no mums pieredzēja pēdējos 35 Otrās Republikas pastāvēšanas gados. Tā nav arī situācija, ko mēs esam piedzīvojuši pagājušajā gadsimtā. Tā ir situācija, kas ir vismaz līdz šim nebijusi Otrā pasaules kara laikā un, iespējams, arī jebkad agrāk, ņemot vērā likmju apmēru. Līdz ar to jūsu mentālās kartes nedarbojas. Jo īpaši es to saku tiem politiķiem, jo īpaši mūsu pašreizējai opozīcijai, un es reti runāju un reti runāju par nacionālo politiku, kuri saka, ka Eiropa ir stulba un ka valstis ir jāatbalsta, pat jāattaisno.”

“Nepatika pret vāciešiem un vācu-franču dominēšanu Eiropā neattaisno tādu nostāju, lai piekristu, ka amerikāņi demontē Eiropas makroekonomisko vidi ar nolūku to pakļaut un iznīcināt mūsu ekonomisko un fizisko drošību. Kāpēc es to saku? Tāpēc, ka miers pasaulē ir atkarīgs no tā, ko dara Eiropa, konkrēti Eiropas Savienība. Ja eiropieši Donalda Trampa pašreizējās rīcības rezultātā vai nu kļūs sašķelti (jo Polija vēlēsies būt ar amerikāņiem ...), vai arī viņi būs neizlēmīgi un neveidos vienotību, un tādējādi tiks piesieti pie amerikāņu vagona (piemēram, tādā ziņā, ka amerikāņi sāks badā dzīt eirodolāru sistēmu un Eiropas bankas no likviditātes), rezultātā Eiropa vienkārši bezspēcīgi pakļausies, nevis sniegs stingru pretreakciju, un Ķīna redzēs, ka Eiropa nav ekonomiski neatkarīga no ASV, un ķīniešiem nebūs citas izvēles, kā vien mēģināt izspiest ASV drošības garantijas kā drošības sistēmas dzinējspēku, un sāksies karš.

Mēs būsim ceļā uz kinētisku karu. Es vēlos to skaidri pateikt. Tāpēc, pirmkārt, es vēlētos, lai Polijas politiķi nerunā vecajā paradigmā, jo viņi nekad nav bijuši šajā jaunajā paradigmā. Arī es neesmu bijis, bet ir viena lieta, ko es arī gribu pateikt skaidri, bez viltus pieticības: dārgie kolēģi, neviens no šeit klātesošajiem nav gudrs, un neviens nekad nav bijis šajā situācijā, kādā esam mēs, kas dzīvojam ASV, Polijā, Eiropā utt. Šis patiešām ir pagrieziena punkts mūsu planētas vēsturē, tostarp Polijas nākotnē.

Strategy & Future jau gadiem ilgi ir teikusi, ka tas tuvojas. Mēs kā tādi varam nepatikt, mūs var izsmiet, bet tam nav nozīmes, jo mums bija taisnība. Ņemot to vērā, es vēlos, lai mans brīdinājums tiktu uztverts ļoti nopietni. Es, protams, savā grāmatā, ko jūs pieminējāt, sīki aprakstīju, kas notiks, jo diemžēl es baidos, ka Eiropa nepieņems šo lēmumu. Un es gribētu, lai mūsu politiķi izietu ārpus paradigmas kaitēt tagad Vācijai, Francijai vai viens otram, jo šis jautājums ir daudz nopietnāks un daudz biezāks, kā saka jaunieši, nekā tas, ko mēs esam piedzīvojuši pēdējos 35 dzīves gados, kas ir īpaši un absolūti joprojām īpaši.

Jo, es šiem politiķiem teikšu, es dzirdēju šo paziņojumu: amerikāņi absolūti guva labumu no pirmatnējās sistēmas, un nav tā, ka viņi tika ekspluatēti. Viņi paši gribēja viegli pelnīt naudu, un šī sistēma viņus ierobežoja, bet viņi no tās dzīvoja, guva labumu un deindustrializējās. Viņi, pateicoties dolāru otrreizējai pārstrādei, pateicoties kapitāla vieglumam un piekļuvei ASV kapitāla aktīviem, iekasēja milzīgu imperiālo prēmiju. Tas, ka viņus ierobežoja ķīnieši, nav mana problēma, proti, tagad tā ir mana problēma, jo amerikāņi nojauc šo... bet nemeklēsim morāli, kurš ko šeit apkrāpa. Amerikāņi tiešām šādā veidā izlaupīja pasauli, protams, pasaulē bija globalizācija, bet šeit neviens nevienam nedarīja nekādu pakalpojumu.

Vienkārši amerikāņu elite pārāk ilgi alkatības dēļ vilka šo sistēmu, un tagad viņi ir pamodušies, ka ķīnieši kontrolē galvenās vērtību ķēdes, un tas ir arguments, nevis tas, ka Eiropa ir stulba un tā tālāk. Kā es šodien dzirdēju sakām dažus Polijas politiķus, es gribētu atgādināt, ka mēs atrodamies Eiropā, Eiropas makroekonomiskajā sistēmā. Neatkarīgi no tā, vai mums patīk vācieši un vai mums bija karš 1939. gadā vai nē, šī situācija, ko mēs tagad redzam, ir armagedons. Tā spēs iznīcināt Eiropas valstu sociālekonomisko sistēmu, ja Eiropai nebūs saskaņota plāna, proti, Eiropas Savienība to risinās, un tas ir absolūti būtiski.

Ja amerikāņiem izdosies sadalīt pasauli un lielākā daļa valstu pievienosies amerikāņu sistēmai baiļu dēļ, amerikāņi jutīsies uzbudināti, un viņu prasības būs bezgalīgas: maksāt par pagātni, par aprūpi, par militāro klātbūtni, par jauniem tirdzniecības līgumiem, par izejvielām, par derīgajiem izrakteņiem, un viņi manipulēs ar visu cilvēku bailēm. Turklāt Ķīna nepakļausies, tā noteikti nevarēs, jo pēc Opija kariem tā jau ir ieguvusi vienu nevienlīdzīgu līgumu, kas ir tas, pie kā noved ASV prasības. Tātad mums būs karš, īsts karš, kādu mēs savā mūžā neesam piedzīvojuši. Labi, ja tur sāksies karš, ja amerikāņi nekļūdīsies savā jaunajā politikā vai neizkļūs no šī ceļa (un es teicu, ka Eiropai jāpalīdz viņiem izkļūt no šī ceļa, vienkārši liekot amerikāņiem gūt neveiksmi šajā mēģinājumā), iedomājieties, kas notiks.

Ar mūsu drošību, ja Klusā okeāna rietumu daļā sāksies karš, un mums šeit būs Krievija. Un man ir otrs aicinājums Polijas politiķiem, arī opozīcijas pārstāvjiem, kuri vēlas, lai Ukraina šajās miera sarunās pakļautos amerikāņu gribai, bet Ukraina to nevēlas. Nu, kas Centrāleiropā un Austrumeiropā stāvēs ar ieroci pie kājām, ja Ukrainas armija tiks izklīdināta uz savām mājām pēc tam, kad Zelenskis būs piespiests?

Kurš būs spiests pieņemt ASV nosacījumus, par kuriem tik daudz runā Donalds Tramps? Mēs, manas meitas un mani bērni, Polijas armija? Kas savienos Krievijas spēkus? Kur būs amerikāņu drošības garantijas? Kur būs Klusajā okeānā iesaistītie ASV militārie spēki, jo šeit arhitektūra ir izjaukta? Joprojām amerikāņi runā ar krieviem bez ukraiņiem, bez viņu vairāk nekā 100 brigāžu klātbūtnes. Nebūs neviena, kas varētu sakaut Krievijas spēkus. Citiem vārdiem sakot, Ukrainas armija ir kļuvusi par Eiropas armiju, un jo īpaši Donalda Trampa gribas dēļ. Tomēr es baidos, ka ar to amerikāņu prasības nebeigsies.

Amerikāņi grasās, ja viņiem ar šiem tarifiem pārāk labi veiksies (tas nozīmē, ka valstis individuāli risinās sarunas), ierosināt absolūtu ASV 10 gadu obligāciju saistību atiestatīšanu, t.i. viņi teiks, ka viņi nemaksā parādu, jo devuši nodrošinājumu, un šis parāds ir pazudis. Tulkojot ielas valodā, tam būs arī milzīga ietekme uz akciju tirgiem, uz kapitāla pieejamību bankās, kontos. Citiem vārdiem sakot, man šķiet, ka tas, ko Tramps tagad ir iekustinājis, ir bezprecedenta gadījums. Viņi salīdzina pasaules vēsturē, viņi tur, protams, salīdzina ar 30. gadiem, ar ASV protekcionisma likumiem, bet tas nav tas pats. Tagad amerikāņiem bija pārākums un nepārspējama globalizācija, no kuras viņi guva milzīgu labumu un kontrolēja sistēmas likviditāti, jo viņiem bija pasaules rezerves un norēķinu valūta, un viņi ar FED drukāšanas palīdzību piegādāja dolāru citu valstu centrālajām bankām, kurām dolārs bija vajadzīgs, lai pirktu izejvielas un veiktu savstarpējo tirdzniecību. Tās vienkārši ražoja dolāru. Galvenokārt amerikāņiem nebija nepieciešams ražot patēriņa preces, un tagad Tramps vēlas piespiest amerikāņu rūpniecību būvēt, kad viņiem nav tādu iespēju.

Sliedes, jo viņi tās neražo, viņiem nav tehniskā personāla. Tāpēc būs dziļi aizvainojumi no visiem pret visiem, un tas nozīmē, ka mēs runājam par patiešām dramatisku scenāriju, kurā iespējams pat militārs konflikts starp Ameriku un Ķīnu. Donalda Trampa politikas kontekstā daudz tiek runāts par to, ka viņš esot mēģinājis Ukrainā īstenot tā saukto reverso Niksona politiku, lai atrautu Krieviju no Ķīnas. Bet vai tad mēs tomēr varam interpretēt šo Trampa politiku no paša sākuma citādi? Tas ir, svarīgāk pat par šo apgriezto Niksonu ir tas, ka Tramps jau no paša sākuma tiecās uz šo sadursmi, iespējams, ar Ķīnu? Pastāv zināma neskaidrība. Arī man joprojām ir neskaidrības. Nu, un ir zināmas neskaidrības Stratēģijas nākotnē, vai Trampa politika (lai gan es jau sāku iezīmēt atbildi, tāpēc mana šodienas runas pirmā daļa jums bija tāda), vai amerikāņi vienkārši aiziet prom no Eiropas un no pasaules, slēdzoties savā kontinentā un likvidējot savas drošības saistības pirmajā vietā?

Vai viņi maina imperiālo attiecību raksturu no labvēlīgas impērijas, kas uzturēja, kaisīja ar savu valūtu visu preču apmaiņas sistēmu, atradās maržas augšgalā un to kontrolēja, uz cietas impērijas principiem, kas iekasē nodokļus, de facto nodevas, pieprasa nodrošinājumu, algas un pieprasa uzturēt tik atšķirīgu tirdzniecības sistēmu, kas kalpo tikai amerikāņiem? Jo tas ir tas, pie kā tas nonāk, kas ir kā „Zvaigžņu karu“ fragments - impērija. Un es sāku uztraukties, ka amerikāņi varētu domāt, ka viņiem var būt šis cits risinājums. Es sāku uztraukties, ka viņi nemaz nevēlas pilnībā atkāpties, viņi vienkārši vēlas pārvērst to par pilnīgi hegemonisku pozīciju tirdzniecības attiecību, finanšu attiecību ziņā un saglabāt hegemoniju, saglabāt dolāra pārākumu un tādā veidā nožņaugt Ķīnu. Uz to norādītu tas, kā Tramps ir piegājis šiem tarifiem un kā viņš manipulē ar Eiropas drošību, un Trampa amatpersonas ar eiropiešiem pēdējās dienās un nedēļās ir skaidri iebildušas pret Eiropas plāniem finansēt, es domāju finansēt, nē, pirkt ieročus no Eiropas uzņēmumiem, pieprasīt, lai tie tiktu okupēti ASV, proti, viņi vēlas vēl vairāk manipulēt ar savu drošības pozīciju.”

“Viņi vienkārši vēlas mainīt tirdzniecības attiecību raksturu, ka viņi vēlas pilnībā izlemt, vai, kas, kā, kur un kāpēc amerikāņiem būtu jāpelna no tā visvairāk naudas. Tas nozīmē, ka viņi mainās, viņi vēlas mainīt attiecību raksturu. Man šķiet, ka galu galā viņiem tas neizdosies, mums ceļā būs tikai karš, ja amerikāņi labprātīgi vai piespiedu kārtā nepazudīs no ceļa tā, ka, piemēram, Ķīna un Eiropas Savienība nostāsies pret to un iegūs tad mums būs karš ar Ķīnu. Ķīna nespēj iekļauties savā ekonomiskajā modelī, savā sociālajā modelī ar šādu Amerikas Savienoto Valstu rīcību, un Amerikas Savienotās Valstis, iedrošinātas ar to, ka tām tik labi veicas, piespiežot visus, neapstāsies un, manuprāt, finansiāli sitīs Ķīnu tā, ka tā norakstīs savu, savu parādu Ķīnai un pieprasīs samaksu par patentu tiesību, intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumiem un tā tālāk. Un ķīnieši, savukārt, atbildot uz to, nacionalizēs visu digitālo intelektuālo īpašumu, ražos visu šo preci mājās. Pasaule nekad agrāk nav saskārusies ar kaut ko tādu.

Amerikāņi ir uzbrukuši lielākajam preču ražotājam pasaulē, un tas nozīmē, ka pirmās sekas varētu būt milzīgs pasaules ekonomikas sabrukums. Ķīniešiem noteikti būs iemesls un kārdinājums visai pasaulei parādīt, ka patiesībā, uz kāda patenta, uz kāda principa pamata Amerikas Savienotās Valstis liek visiem to darīt? Nu, pamatojoties uz to, ka mēs ar jums de facto baidāmies par savu drošību, tas ir, par piekļuvi valūtai, par kuru jūs pērkat naftu, par piekļuvi militārajai palīdzībai, kā tas bija, par militārajām tehnoloģijām, kas ļaus pierādījumiem izdzīvot, u.t.t. Un amerikāņi blefo, ka viņi to nodrošina visiem, un tagad viņi vienkārši pieprasīs par to samaksu. Viņi patiesībā parāda šādu lielu savu vājumu. Un faktiski valstīm un faktiski Ķīnai būs jāparāda, ka tas ir tukšs blefs, ka viņi nespēj nākt palīgā, piemēram, Taivānai, un viņi veiks Taivānas karantīnu, un mēs būsim soli no kinētiskā kara, un tad amerikāņiem būs jāizlemj, ko viņi ar to darīs. Cienījamie, “Strategy&Future”gadu gaitā ir bijusi pakļauta kritikai, apsūdzībām, diemžēl izsmieklam, personiskiem uzbrukumiem, visādām izdomātām teorijām vispār vai tam, ka mēs esam šādi un tādi aģenti u.t.t. (...).

Tas ir bezjēdzīgi, jo mums bija taisnība. Dāmas un kungi, mums vienkārši bija taisnība. Un tagad ir jautājums: kur ir visi tie cilvēki, kas teica, ka tas nenotiks? Par ko mēs tagad runājam. Kur ir visi šie cilvēki? Kur ir visi tie eksperti, politiķi, cilvēki, kas mūs nomelnoja? Kāpēc tie paši cilvēki šodien, redzot, kas notiek, vienkārši saka: “Un es zinu, jo es redzu, ko viņi runā, un dažreiz es viņus pat redzu dažādās konferencēs, amerikāņi pārdzīvos tikai tādu mazu jautrību, Tramps ir mazliet traks, bet viņš drīz sapratīs, ka viņam ir jāatgriežas, tās ir kaut kādas sarunas.”

Kāpēc mums visu laiku ir psiholoģiska izspiešana un realitātes noliegšana? Kam vēl ir jānotiek? Ka Tramps Ovālajā kabinetā mirkšķina Zelenskim? Ka viņš patiesībā atņem Centrāleiropai un Austrumeiropai drošības sajūtu? Ka viņš lauž drošības arhitektūru? Ka viņš par visu pieprasa samaksu? Ka vakar vakarā, šodien viņš teica, ka Eiropai ir jāmaksā par tās ļaunprātīgu izturēšanos pret Amerikas Savienotajām Valstīm un tagad, un par pagātni? Kas vēl ir jādara? Ka karš ir Ukrainā? Un kam vēl ir jānotiek, lai mēs ticētu piektajam pantam, ka preču apmaiņas sistēma tiks saglabāta? Es atkārtošu vēlreiz: Bretonvudsas konstrukts, preču apmaiņas sistēma, kuru Tramps nupat sagrāva, ir avots, pirmavots NATO un piektā panta drošības sistēmai un Amerikas klātbūtnei. Tā ir šī lēmuma rezultāts, ka mums ir stratēģisko plūsmu brīvība. Bretonvudsas līgums un amerikāņi nodrošina, ka pastāv plūsmu brīvība. Viņi to vienkārši iznīcināja, jo nolēma, ka Ķīna viņus ir apsteigusi. Mums ir pavisam jauna pasaule. Kā tad mēs varam ticēt, ka pastāv piektais pants, ka viņi nāks mums palīgā? Visas sistēmas avots ir tas, ka amerikāņi Bretonvudsā radīja stratēģisko plūsmu brīvību. “The Washington Post” jau ir atklājis, ka pat neoficiāla informācija no Pentagona ir tāda, ka ASV vadlīnijas kopumā jau ir tik ļoti mainījušās, ka Krievijas uzbrukuma gadījumā Eiropai tieši amerikāņi mums nepalīdzēs. Šajā dokumentā ir iekļauts izņēmums tikai tad, ja tas būtu iespējamais kodoluzbrukums. Bet jūs pieminējāt šo Polijas elites, kas uzaugusi šādā ASV hegemonijā, nesagatavotību. Arī poļu politiķi 1939. gadā uzskatīja, ka Hitlera alianse ar Staļinu nav iespējama ideoloģisku apsvērumu dēļ.”

“Vai šodienas Eiropas elites, poļu elites, uz šo Trampa un Putina sadarbību raugās līdzīgi naivi? Iespējams, kaut kas ir tajā, ka viņi nesaprot, ka pasaulē valda ģeopolitika, nevis ideoloģija. Tostarp ģeopolitika pārvalda tirgus, lēmumu, kā redzam, par tarifiem, par pirmatnīguma laušanu. Ģeopolitika, lai atjaunotu industrializāciju, kontrolētu vērtību ķēdes, ir svarīgāka par ekonomiku. Es to esmu teicis gadiem ilgi. Cik daudz cilvēcisko nepatikšanu mēs esam sastapušies, cik daudz gadu mēs esam zaudējuši, lai tam sagatavotos? Un mēs to esam praktizējuši pasaules vēsturē. Mūsu Makinders par to daudzkārt rakstīja pirms un pēc Otrā pasaules kara. Turklāt, lai arī cik racionāli tas būtu, tas ir zināms. Bet, lai atgrieztos pie Jūsu jautājuma, – Amerikas Savienotās Valstis vēlas sagraut sistēmu, kas vairs nekalpo, un tās to sagrauj. Arī Krievija nebija apmierināta ar šo sistēmu. Līdz ar to tās ir dabiski sabiedrotie, lai šo sistēmu sagrautu, katrs savā veidā. ASV, izmantojot savu kapitāla tirgus un finanšu iestāžu spēku, un tās to dara, un Krievija, izmantojot šķietamo, uztveramo militāro spēku, kam tai bija jāspēlē situācija šādā veidā. Un Krievija savā veidā cieta neveiksmi, jo tai neizdevās pārvarēt situāciju. Un amerikāņi arī var ciest neveiksmi, jo viņi varbūt ir pārāk vāji, bet tas būs redzams, lai piespiestu visu pasauli paklausīt. Un status quo valstis, kas vēlējās saglabāt globalizāciju, ir Ķīna un Eiropas tirgus, eksports, kas guva labumu no globalizācijas. Ir dabiska Ķīnas un Eiropas alianse, un tā būtu jāsāk nekavējoties, Eiropa var virzīties uz to, absolūti būtu jārunā, lai apturētu Amerikas Savienotās Valstis. Galu galā amerikāņi grasās iznīcināt makroekonomiku, viņiem ir jāiznīcina Eiropas makroekonomika, lai to pakļautu. Nu, es domāju, ka mēs paši gribam izlemt savu likteni? Jo Amerika un Krievija šodien vēlas veikt šādu jaunu gājienu. Ja daži cilvēki Polijā (es to šodien atkal dzirdēju) domā, ka Polija ir tik svarīga, ka mēs paši kaut ko sarunāsim ar amerikāņiem. Es kā poļu patriots gribu skaidri pateikt un poļu lieta tagad prasa, lai Eiropa spēlē makroekonomisko spēli, jo notiek politikas kontinentalizācija.

Mums ir jācenšas neiezāģēt vāciešiem vai neļaut dominēt, bet kopumā šajā spēlē šobrīd ir svarīgi tikai kontinenti, un citādi amerikāņi mūs apspēlēs, – ne mūsu, bet savās interesēs, lai Eiropa nerunātu tikai vienā balsī, un tajā pašā laikā viņi nemaz negrib garantēt mūsu drošību, un viņi arī nevar, jo viņiem ir pārāk vāji bruņotie spēki, ņemot vērā 3D kauju revolūciju un to, kas notiek Ukrainā u.t.t., un to, ko vispār dara ukraiņi, pārmaiņas.

Tāpēc man šķiet, ka mūsu politiķi, kuri domā ar 80., 70. gadu vārdu savienojumiem, pat nesaprot to, ka amerikāņiem nav pietiekama rūpnieciskā potenciāla, lai mums palīdzētu ilgstoša kara gadījumā. Šis nav Otrais pasaules karš, notiek revolūcija militārajās lietās, 3D revolūcija, tas ir, karš notiek 3D formātā. Ukraiņi to ir pierādījuši. Kādā vietā mēs esam šajā situācijā? Kam mēs gatavojamies? Papildus tam mēs iepirkām aprīkojumu un gatavojāmies karam kopā ar Amerikas Savienotajām Valstīm kā NATO daļa. Kur tas viss ir tagad? Kā mēs varējām tik daudz ko neparedzēt?Un bija skaidrība - mēs runājām Strategy&Future, mēs sastapāmies ar lielu nepatiku, un kam bija taisnība. Un mēs to joprojām darījām kā patrioti, jo centāmies radīt tādu līdzsvaru, lai tomēr būtu atvēršanās Rietumiem, nevis kontinentalizācija, kā daži to darīja. Mēs meklējām Intermarium, starp jūru ar ukraiņiem. Tagad mēs piedāvājam apvīt A segmentu, ar B segmenta rūpniecību, lai sadzīvotu ar zviedriem, somiem, turkiem.Mēs meklējam spēku Polijai. Kur ir politiķi? Kur ir eksperti? Kur ir viņu idejas? Kas tad varētu glābt mieru Eiropai, Polijai? Pirmkārt un galvenokārt ieguldījumi mūsu pašu kodolieročos, un šī alianse, manuprāt, nenovēršami tuvojas - kodolieroču prerogatīva. Ja reģiona valstis vēlas būt neatkarīgas un saimniekot, nevis pakļauties Amerikas un Krievijas piespiešanai, jums vajadzētu izplatīt kodolieročus. Diemžēl es joprojām baidos, ka, ja Klusajā okeānā izcelsies karš, krieviem būs brīvas rokas, un tad būtu labāk, ja Ukrainas brigādes stāvētu laukā, tomēr pretēji tam, ko saka daži Zalenska kritiķi Polijā, ka viņš tur nostāsies, stāsies pretī amerikāņiem - tas ir labi, ka viņš nostājas.

Jo tas ir vienīgais reālais spēks kontinentā, ko Polija šobrīd var izmantot. Un runa nav par to, vai jums patīk vai nepatīk ukraiņi, runa ir par to - spēku samērs mainās, kad amerikāņi mēģina tā spēlēt. Tāpēc amerikāņiem ir vajadzīgi krievi, lai Ķīnā, Pekinā, radītu nenoteiktību par to, vai krievi noteikti piegādās Ķīnai pārtiku (kara ar Ķīnu gadījumā), naftu un gāzi, kas būs pakļauta iespējamai blokādei tālu prom no Malakas un pirmās un otrās salu ķēdes. Ja patiešām izceltos karš, piemēram, 1941.-1945. gadā ar Japānu, Ķīna baidās no jūras blokādes, un Krievija ir tās rezerves, stratēģiskais dziļums. Un amerikāņi cenšas, viņi cenšas, nu, viņi, protams, gribētu reversēt, bet tas droši vien neizdosies, bet sēt nedrošību Ķīnas vadībā, atstāt viņus vienus, izolētus. Un tas ir pirmais solis ar šiem tarifiem (…)? Es gribu teikt, ka ir svarīgi, ka amerikāņi savā augstprātībā domā, ka viņi var visu, un viņi ies pa šo ceļu. Jo lielāku pretestību viņi sastop, jo vairāk viņi domā, ka viņi to var izdarīt.

Vēl es gribētu pateikt vēl vienu lietu, kas ir ļoti svarīga mūsu klausītājiem. Dāmas un kungi, Otrajā pasaules karā, pirmkārt, atcerēsimies, ka Padomju Savienība to sāka ar vieniem, pabeidza ar citiem, un, otrkārt, spēku samērs bija ļoti nelabvēlīgs tās valstiskumam un ģeogrāfijai, un iedzīvotājiem (un demogrāfijai, atvainojiet, iedzīvotājiem un ģeogrāfijai), un spēkiem, un izejvielām - viņi bija vājinieki salīdzinājumā ar sabiedrotajiem. Tagad spēki ir izlīdzinājušies, un vēl nav skaidrs, kas būs amerikāņu pusē, un Polija ir tieši zem Krievijas, faktiski Ķīnas, deguna. Amerikāņiem uz papīra nav pietiekami daudz spēka, lai uzvarētu. Tāpēc es brīdinu poļu politiķus, lai viņi neaizraujas un ka viņi izmantos amerikāņus, lai iznīcinātu tos sliktos vāciešus un frančus. Viņi ir slikti, jo ierobežo mūsu suverenitāti. Tagad diemžēl ir svarīgākas lietas: neiesaistīties karā, turēt vienmērīgu soli, neļauties spiedienam, neļauties instrumentalizācijai, izspēlēt nākotni, Polijas statusu nākotnes sistēmā, domāt par dažādām konkrētākām lietām, nevis palikt vecajā sistēmā, ka viņi vienmēr var zaudēt amerikāņiem, un, ja viņi uzvarēs, sistēma tik un tā izskatīsies citādi.

Jo vecā sistēma noveda pie tā, ka viņiem bija jācīnās karā, it kā viņi, starp citu, paši iznīcinātu sistēmu. Un es atvainojos, ka esmu tik ārišķīgs, es jau dažas dienas neesmu sniedzis interviju, bet es skatos uz to, kas tiek runāts Polijas politikā un ekspertu vidē, un mani pārņem šausmas. Es atkārtošu: jūs varat mani un “Strategy&Future” nemīlēt, bet tam nav nozīmes, jo mums bija taisnība, un tagad mēs esam nonākuši šādā situācijā.

Avots:

https://www.youtube.com/watch?v=f3mitt8Z__8

Novērtē šo rakstu: