Karš Kalnu Karabahā nav beidzies: Krievijas spēki atrodas pastāvīgā kaujas gatavībā
Augusts Augustiņš20.11.2020.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Mazliet vairāk nekā nedēļu iepriekš Azerbaidžānas līderis Alijevs paziņoja, ka karš ar Armēniju beidzies un ka kara mērķis bijis atjaunot Azerbaidžānas teritoriālo vienotību. Vai tā notika? Vai mērķis tika sasniegts arī pēc miera noslēgšanas un ar Krievijas „miera uzturētāju” ierašanos konflikta zonā? Protams, ka ne! Līdz ar to Alijevs saka vienu, bet domā par kaut ko citu.
Kaujas darbība ilga pusotru mēnesi, daudziem tā sākās un beidzās pat ļoti negaidīti. Protams, ka šīs kampaņas laikā azerbaidžāņiem zināmā mērā izdevās pārsteigt armēņus ar savu neatlaidību un apskaužamo efektivitāti kaujas laukā, iedzenot armēņus stūrī tiešā un pārnestā nozīmē.
Bet man jums uzreiz ir jāsaka, ka es azerbaidžāņu darbībās nesaskatu nekā pēkšņa vai negaidīta attiecībā uz izrēķināšanos ar „okupantiem” Kalnu Karabahā. Redziet, abas puses jau kopš sazin kuriem laikiem ik pa laikam abpus robežām uzblieza ar artilēriju pa pretinieku vai notrieca kādu netālu lidojošu militāru lidaparātu, vai vienkārši uzrīkoja savu snaiperu apmācību šaušanā pa dzīviem mērķiem ar kaujas munīciju.
Brīžiem sadursmes ilga vairākas nedēļas, bez loģiska nobeiguma, spontāni sākoties un tikpat spontāni beidzoties. Ar to es gribu teikt, ka karš starp Azerbaidžānu un Kalnu Karabahu (Armēniju) nesākās 27. septembrī un nebeidzās 11. novembrī, tas sākās jau sen, un turpinājums vēl tikai sekos, jo Putins paspēja iespert savu zābaku Azerbaidžānas uzvaras durvīs, tādejādi neļaujot iznīkt pavisam jau tā nefunkcionējušai KDLO.
Tagad acīmredzot notiek spēku pārgrupēšana, kļūdu analizēšana un „diplomātiskās” sarunas, jo Azerbaidžāna kopš deviņdesmitajiem ir izveidojusi spēcīgu armiju, kas apbruņota bezmaz vai pēc pēdējā modes kliedziena. Turklāt tās plecu balsta turku draugi, sniedzot tai visa veida palīdzību, sākot no kopīgu mācību organizēšanas un beidzot ar parastu patronu piegādi. Tāpēc par to, kas norisinājās Kalnu Karabahā pāris nedēļas iepriekš, nav ko daudz brīnīties un uzdot stulbus jautājumus – kāpēc sākās karš?
Tagad eksperti, pētnieki un „gudrie” komentētāji izsakās par attiecīgo konfliktu, kā nu var un kur tik var, bet tikai reti kurš atceras šī kara 9. novembra epizodi, kuras laikā Armēnijas teritorijā netālu no Kalnu Karabahas tika notriekts Krievijas kaujas helikopters MI-24. Dažas dienas vēlāk Pašinjans padevās.
Lūk, divi perfekti argumenti, lai Putins varētu iedarbināt visas KDLO sviras pret Azerbaidžānu, bet tā nenotika. Notika tā, kā Putinam ir izdevīgi. Pēc nosacītā „miera” noslēgšanas starp konfliktējošām pusēm nākamo 24 stundu laikā Erevānā ieradās vismaz 20 IL-76 gaisa desanta lidmašīnas, kas atveda krievu karavīrus, kas visu laiku gaidīja šo brīdi, atrodoties pilnā kaujas gatavībā. Pagaidām viņi atrodas Armēnijā kā „miera uzturētāji”.
Šai sakarā ieteiktu ekspertiem atcerēties, piemēram, Kodori aizu Gruzijā, kur arī zināmu laika periodu saimniekoja krievu „miera uzturētāji”, līdz kādu dienu dažus no viņiem likvidēja it kā „gruzīnu” spēki, tad sekoja 2008. gada 8. augusta notikumi, un tagad mums ir divi prokremliski noskaņoti anklāvi Gruzijas teritorijā, proti, pašpasludinātās Abhāzijas un Dienvidosetijas tautas republikas.
Neko darīt, Alijevs, būdams prātīgs, pagaidām ir izvēlējies paciest Putina zābakus Kalnu Karabahā, jo tikai pašnāvnieks riskētu iesaistīties pārlieku atklātā konfliktā ar Krieviju, kurai kara lūžņu netrūkst, lai arī cik par to neņirgātos visādi apskatnieki, ar tiem tomēr var visai veiksmīgi pārvērst veselas pilsētas gruvešos. Piemēri nav tālu jāmeklē, te pat Austrumukrainā, un par Sīriju nemaz nerunājot.
Laiks rādīs, kas ir kas, bet tikmēr liekas, ka Alijevs ir spējis nezaudēt veselo saprātu, pārtraucot karadarbību, saprotot, ka nav jēgas lēkt bezdibenī, labāk zīle rokā nekā mednis kokā. Respektīvi, pašlaik labāk, lai pa Kalnu Karabahu vazājas krievu „miera uzturētāji” nekā „laipnie zaļie vīriņi” pa visu Azerbaidžānu.
Tikmēr mērķis atjaunot Azerbaidžānas teritoriālo vienotību nav sasniegts, Azerbaidžāna ietur pauzi, bet krievu spēki atrodas pastāvīgā kaujas gatavībā Armēnijā. Agri vai vēlu gaidāms konflikta kārtējais saasinājums.
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
