Iesaki rakstu: 
Uzdevu Saulkrastu būvvaldei jautājumu par Rīgas ielas 75 un 75A esošās ēkas likteni un nelegālo tapšanu. Lūk, atbilde: „Paldies par Jūsu jautājumu. Jūsu jautājumā ietvertā informācija neatbilst lietas reālajiem apstākļiem.”
Un turpinājums: „Saskaņā ar Saulkrastu novada būvvaldes rīcībā esošo informāciju kafejnīca “Cietais rieksts” būvēta legāli saskaņā ar Saulkrastu novada būvvaldē 2010. gada 31. maijā saskaņotu īslaicīgas būves lietošanas-ekspluatācijas projektu. Savukārt 2020. gada 10. jūnijā būvvalde ir konstatējusi, ka ir atkāpes no minētā projekta, kas atbilst patvaļīgai pārbūvei.
Tāpēc pieņemts lēmums apturēt būvdarbus visā objektā līdz attiecīgo dokumentu saskaņošanai un nepieciešamo atļauju saņemšanai būvvaldē. Pēc mūsu rīcībā esošās informācijas, kafejnīca šobrīd nedarbojas un aizliegumu turpināt pārbūvi nav pārkāpusi. Saulkrastu dome nav subsidējusi norādīto kafejnīcu.”
Varbūt mazliet kļūdains termins tika izmantots pagātnes formā - nelikumīga būvniecība, taču tāda tā šobrīd ir, ja balstāmies uz pašvaldības sniegtajiem datiem.
Laikam sākumā būtu jāizsaka pateicība par to, ka pēc ilgstošās ignorēšanas beidzot sniegta atbilde, ja vien nebūtu vairākas kļūdas un neprecizitātes, kas nu pilnīgi noteikti neatbilst reālajiem apstākļiem.
Vispārīgie būvnoteikumi skaidri un gaiši pasaka, ka īslaicīgas lietošanas būve ir būve, kuras ekspluatācijas laiks nav ilgāks par pieciem gadiem, pašvaldība var pagarināt esošās būves atļauju uz vēl pieciem gadiem (taču termiņš nedrīkst būt garāks par 10 gadiem!), un kas jānojauc līdz minētā termiņa beigām!
Atbildē sniegtā informācija, ka tikai 2020. gada 10. jūnijā būvvalde konstatēja, ka ir atkāpes no projekta, ir, maigi izsakoties, absurds. 2020. gada jūnijā būvvalde varēja tikai un vienīgi konstatēt, ka kafejnīca kā īslaicīga būve ir jānojauc, nevis apturēt būvdarbus un atļaut kaut ko saskaņot un saņemt atļaujas.
Interesanti kādu termiņu bija noteikusi būvvalde saskaņojot 2010. gada 31. maijā īslaicīgas būves lietošanas – ekspluatācijas projektu? Un interesanti, vai tas tika kaut reizi pagarināts? Varbūt tas viss tomēr saistīts ar reālās situācijas “pārzinātāju”, Normunda Līča padomnieku Artūru Ancānu, kurš ar sava tiešā un vienīgā priekšnieka svētību, VIENPERSONISKI izmainot līguma nosacījumus, ir ieplānojis zemes gabalā Rīgas ielā 75a realizēt zemes nomas līguma grozījumos iekļauto atļauju – kafejnīcas būvniecību.
Bez šiem Normunda Līča parakstītajiem grozījumiem nekāda kafejnīcas būvniecība nevarētu notikt, un jau uzbūvētais (kā norāda būvvalde – īslaicīga būve) būtu steidzīgi jānojauc! Interesanti, ka par zemes gabalu Rīgas ielā 75 maksā 245,64 eur gadā un bez maksas izmanto pašvaldības inženierbūvi, asfalta segumu, kas būtiski sadārdzina zemes gabala vērtību un nomas maksu un par Rīgas 75A - 175,14 eur gadā. Lieliski reālie apstākļi, kurus visi izliekas neredzam un neko nesaprotam.
Interesanti ir arī tas, kā būvvalde plāno saskaņot kafejnīcas būvniecību zemes gabalā, kura platība ir tikai 685 kv.m. un kurā ir paredzēts (un arī atrodas) bērnu rotaļlaukums, ja apbūves platībai tajā vietā ir jābūt ne mazāk kā 1200 kv.m? Un vai elektrības pieslēgums un kanalizācijas grodi arī neskaitās papildu būvniecība?
Savukārt pašvaldības pēdējais teikums par subsidēšanu ir ļoti nekorekts. Es minēju to, ka pašvaldība ir līdzfinansējusi sporta pasākumus norādītajā zemes gabalā, piemēram, basketbola sacensības. Par ignorēšanu un neatbildēšanu ir cits stāsts. Saprotams, ka jautājumi ir „neērti”, taču iedzīvotājiem nav jāuzdod slavinoši jautājumi, - viņiem ir jautājumi par pārkāpumiem vai priekšvēlēšanu solījumu nepildīšanu. Jautājumu ir vairāk nekā atbilžu. Būs interesanti redzēt šī procesa iznākumu un pamatojumu, uz kāda pamata ir notikušas noteiktās darbības.
Seko mums 
Mani sauc Evija Rača. Šobrīd man ir 36 gadi. Esmu, pirmkārt, jau mamma, sieva un Latvijas iedzīvotāja, kas cīnījusies ar vēzi. Izgājusi cauri vairāk nekā 40 ķīmijterapijām un kaulu smadzeņu transplantācijai. Un jau vairāk nekā piecus mēnešus es cīnos ne tikai par savu dzīvību, bet arī par taisnīgumu VISU PACIENTU VĀRDĀ!
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
