Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā
Foto

Kas ir "mēs"?

Jāzeps Baško
12.11.2023.
Komentāri (0)

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Lūdzu zemāko izklāstu neuzskatīt par konservatīvās domas konferences rīkotāju autoritatīvu versiju. Ticu, ka 28. novembrī Demos II sesijā no runātājiem dzirdēsim pavisam citas raudzes idejas, kuras viena otru bagātīgi papildinās. Šī ir mana versija.

Vispirms par pašu jautājumu

Ja jautājums būtu "Kas mēs esam?", klausītājam būtu viegli padomāt, ka runātāji mēģina paši sevi identificēt un no citiem nošķirt. Proti, kas mēs, konservatīvie, esam. Un tas nebūtu pareizi, jo tas mēs, par ko runā konservatīvie, ietver sevī ne tikai viņus, bet arī visus pārējos, ne tik -īvos un stīvos.

Turklāt ausīs griezīgais "Kas ir mēs?" norāda, ka ne tikai mēs nav pašu runātāju lemšana, bet arī — mēs jau ir, proti, tas pastāv. Tātad mēs ir visiem atklājama objektīva realitāte nevis kāda subjektīvi deklarēta fantāzija vai "visu" atbalstīta vīzija.

Īsā atbilde

Konservatīvisma īsā atbilde uz šo jautājumu ir, ka mēs ir visi ierobežotas politiskas kopienas godprātīgi dalībnieki, kas apzinās un atzīst pārējos kopienas dalībniekus. Turklāt konservatīvie uzsver, ka tas ietver gan dzīvos, gan mirušos, gan vēl nedzimušos. Tas izriet no apzināšanās, ka mēs neviens neesam radušies un uzauguši tukšumā, ka nedzīvojam pašu radītā pasaulē. Tas izriet no konstatācijas, ka ikviens mūsu politisks lēmums atskanēs mūžībā un ietekmēs mūsu pēcnācēju dzīves.

Ne tikai viņu dzīves kā materiālu baudījumu šodienas tehnokrāta vērtējumā, bet viņu dzīves kā visaptverošu, vienreizēju dzīvojumu, kurā viņi atklās jēgu un gūs gandarījumu, citstarp apzinoties savu nesaraujamo saistību ar mums.

Garā atbilde

Politiskais ir viss tas, kas saistīts ar spriedelēšanu un lemšanu par sabiedrības organizāciju. Turklāt tādu, kur pastāv izvēle, pastāv viedokļu atšķirības un ir jāpieņem lēmumi (tai skaitā lēmumi nepieņemt lēmumus). Politiskais ir tas lauks, kurā mēs pārstājam risināt savas privātās vajadzības un vēlmes, bet spriežam par to, kā labāk būtu mums kā kopienai. Politiskais neietver administratīvo, proti, kā tehniski izpildīt jau nospraustu plānu. Politiskais ir tieši par apspriešanos un izvēlēšanos, kādam plānam sekot.

Mēs ir ideja par pirms-politisku lojalitāti, uz kuras pamata, sacenšoties politiskajā arēnā un nebūdami vienisprātis, kopienas locekļi tomēr uzticas viens otram un spēj sadarboties.

Tātad mēs bez “savējiem” ietver arī politiskos oponentus — visus cilvēkus, ar kuriem jums ir atšķirīgi uzskati par kopienas iekārtojumu. Patstāvīgi domājošam cilvēkam apzīmējums politiskais oponents var ietvert teju visus politiskās kopienas locekļus. Savus tuvākos domubiedrus, protams, par tādiem nesauksiet, taču pēc būtības, ja darbosities kopā pietiekami ilgi, agri vai vēlu sastapsities ar jautājumu, varbūt kādam pavisam mazsvarīgu, bet jums nozīmīgu, kurā redzējumi atšķirsies. Un tajā brīdī jūsu turpmākā līdzāspastāvēšana būs atkarīga no tā, cik dziļas būs tā mēs saknes, kuras kopā ar saviem oponentiem apzināties un godājat. Vai jūs šī viena jautājuma izšķiršanai sarausiet mēs vai tomēr ne?

Konservatīvie tic, ka mēs nav nemaz tik viegli saraujams. Tiesa, tikai tad, ja runā par īsto mēs un ne par paviršiem simulakriem, kādi ir, piemēram, ideja, ka mēs ir vienas vīzijas sekotāji, vienprātīgi domubiedri vai ka mēs ir savstarpējā izdevīgumā balstītas attiecības.

Mēs nav vienprātība. Mēs ir priekšnosacījums, lai varētu pastāvēt nevienprātība un tātad domas brīvība. Mēs apzināšanās un kultivēšana ir tas, kas ļauj strīdos ar politisko oponentu meklēt patiesību un nebaidīties, ka pretinieks varētu strīda ietvaros kaitēt ar nodomu vienkārši iznīcināt. Jo mēs nozīmē, ka gan es, gan otrs darbojamies kopīgā labuma, mūs abus un visu pārējos mēs iekļaujoša labuma vārdā. Apzināti un mērķtiecīgi kaitēt jebkuram no mēs, kas pretojas manam individuālajam mērķim, nevar būt kopīgais labums.

Var teikt, ka es uzklausu un par pilnu savu oponentu ņemu tikai tāpēc un tikai tik ilgi, kamēr ticu, ka viņš ir ieinteresēts kopīgajā labumā. (Te diemžēl mūsdienās īpaši jāatgādina, ka kopīgais labums neattiecas uz mums diviem vien, bet uz visu politisko kopienu vai pat plašāku cilvēku kopumu. Divu shēmotāju kopīgas intereses nav tas, ko saprot ar kopīgo labumu.)

Vai eksistē politiskās arēnas dalībnieki, kuri nedarbojas kopīgā labuma vārdā? Jā. Bet viņu nelietība ir jāpierāda un viņiem ir jādod samerīga iespēja sevi aizstāvēt. Pretējā gadījumā jūs nodarbojaties ar atcelšanu un pats brucināt politisko arēnu.

Mēs nevar radīt

Konservatīvie noliedz jebkādas nākotnē vērstas vīzijas par mēs iespējamību. Tādā ziņā, ka nav iespējams plānveidīgi un bez netaisnības uzbūvēt jaunu mēs. Nav iespējams mērķtiecīgi pārveidot sabiedrību veidā, kas nepārkāptu tiesisko paredzamību, ko civilizētā sabiedrībā uzskata par pašsaprotamu. Sabiedrība ir sarežģīts organisms, kuru veido cilvēka prātam neaptverams un nepakļaujams skaits mijiedarbību. Tās nepārtraukti adaptējas videi vai izzūd. Brīvu sabiedrību tieši raksturo šī organiskā cilvēku spēja pašiem atklāt optimālas sadarbības formas, kas rezonē ar viņos evolucionāri attīstītām nojautām par dabisko likumu.

Cilvēka prātā izplānotā pretdabiskā sabiedrībā cilvēks vienmēr atdursies pret kādu neplānotu netaisnību un nesakarību, kas būs pretrunā ar dabisko taisnīgumu. Veicot radikālas izmaiņas sabiedrībā, lai atrisinātu vienu atsevišķu problēmu, tiek izjaukti līdzsvari neskaitāmās, plānotāja galvā nemaz neaptvertās, relatīvi stabilās sistēmās, kas prasīs ilgstošu turbulenci jaunu līdzsvara stāvokļu meklējumos. Konservatīvie tamdēļ noliedz krasas vai pašus fundamentus satricinošas sociālās pārmaiņas.

Nevar noliegt, ka Latvijas nācija tika konstruēta un mērķtiecīgi formulēta gan Rietumu pasauli 19. gadsimtā pārņēmušu ideju iespaidā, gan vietējo sociālekonomisko pārmaiņu realizēšanai. Bet nu ir pagājuši jau vairāk kā simts gadi kopš latviešu nācija ir uz starptautiskās politiskās skatuves pieteikusi savas pretenzijas uz šo zemi un tās ļaužu dzīves politisko organizāciju. Kā es centīšos vēlāk paskaidrot, pārāk kreisa, proti, mākslīga un utopiska nācijas pārkonstruēšana šajos laikos var novest pie esošās valsts leģitimitātes apšaubīšanas.

Kad divi svešinieki abi ir aculiecinieki vienam notikumam, viņiem nav sarunas gaitā jānoskaidro, kas viņiem abiem “patīk”. Viņiem nav jāvaicā, kādu viņi redz nākotnes ideālo mēs. Tas ir tikpat muļķīgs jautājums, kā tas, ko darīt, ja jums būtu absolūta vara. Konservatīvie noliedz absolūtu varu ne tāpēc, ka tā var nonākt nepareizās rokās, bet tāpēc, ka tā jebkurās rokās ir pakļauta nenovēršamajām cilvēka prāta un sirds nepilnību sekām. Mēs rodas organiski, līdz ar to mēs ir tikai konstatējams. Vai arī, kā tas mēdz būt pilsoņu kara gadījumā, nākas konstatēt, ka mēs nemaz nav.

Latvijas reālais, īstais un neizgudrotais mēs ir tas, ko pašreizējais pilsoņu kopums un viņu priekšteči ir kopā piedzīvojuši, kopā nodarījuši viens otram un citiem šīs teritorijas un kultūrtelpas ietvaros. Un darāmā šo darbu un nedarbu izzināšanai pietiek. Primāri tas ir darbs vēsturniekiem, vēstures filozofiem un atbildīgiem politiķiem. Bet, kad viņi ķeras pie darba, es ceru, ka viņi apzinās, ka no atbildes uz šo jautājumu ir atkarīgs, vai mums maz ir tiesības še valdīt.

Nacionālās suverenitātes jautājums

Jautājums "Kas ir mēs?" ir nacionālās suverenitātes jautājums. Tas nav jautājums, uz kuru būtu jāatbild, lai saprastu, ko darīt, kā tas varbūt ir indivīda izaugsmes gadījumā ar "Kas es esmu?" Kā jau norādīju iepriekš, atbilde uz šo jautājumu nav vīzija — atbilde nav gaisīgs plāns, kam sekot, kam pierunāt pārējos noticēt un nodoties. Politiskajā sfērā "ko darīt tālāk" ir pavisam citas kategorijas jautājums, kas atkarīgs no jūsu ideoloģiskās pārliecības un no tā, kas dažādo pārliecību jūrā ir iespējams. Savukārt jautājums par mēs ir liekams vēl pirms esam sanākuši kopā salāgot savus atšķirīgos redzējumus par sabiedrības organizāciju.

Tas ir nacionālās suverenitātes jautājums, jo, ja mēs ir vienkārši patvaļīgi kopā sanākušu ļaužu pulciņš, kaut vai ar "visus vienojošu" plānu X, tad nav skaidrs, kāpēc šim pulciņam būtu tiesības, teiksim, upurēt globālo plānu Y vai kaimiņvalsts plānu Z. Kāda velna pēc šiem ļautiņiem ļaut bremzēt cilvēces progresu, un cita starpā vēl uzstāt uz sarežģītas, grūti lokāmas un 21. gadsimta tehnoloģiskajām prasībām izsekot nespējīgas valodas uzturēšanu?

Kāpēc šim acīmredzot ne tik labi kā kaimiņiem saimniekot spējīgajam pulciņam ir vēl jāļauj mocīt teritorijas nabaga iedzīvotājus? Atbildei uz jautājumu "Kas ir mēs?" ir jābūt tādai, kas dod šim mēs neapšaubāmas tiesības uz pašnoteikšanos šajā zemē, dod tiesības valdīt un neklanīties nevienas svešas varas priekšā.

Mūsu pašnoteikšanās leģitimitāte ir atkarīga no tā, vai mēs uzņemsimies atbildību par politiskā latvieša līdz šim šajā saulē iespēto un sagrēkoto. Ja pateiksim, jā, tie bijām mēs, kas sagrāva Zolitūdes Maksimu, kas paši savus bērnus uz gadu iespundēja četrās sienās un pie ekrāniem, jā, tie bijām mēs, kas nevienas citas varas nespiesti paši sev aizliedzām pulcēties politiskiem protestiem, kas izslēdza no parlamenta darba pašu ievēlētu deputātu. Tie bijām mēs.

Ja tie neesam mēs, bet bija kāds cits, ar kādām tiesībām tagad valdām mēs? Latvijas nacionālā suverenitāte ir atkarīga no tā, ka mēs, politiskais latvietis, atzīst savu teikšanu un tātad atbildību pār šiem un citiem, arī daudz senākiem notikumiem.

Varas grožus neviens nevienam nepasniedz. Varu paņem un varu pasludina. Ja jūs gribat, lai saule lec un riet pēc jūsu norādījumiem, tad jums ir jāpieņem un pašam jānotic, ka tas tā patiešām ir. Un kad viendien saule neuzlēks saskaņā ar jūsu norādēm, tad būt par pa-saules valdnieku nozīmēs nevis taisnoties, ka šoreiz kāds cits ir prettiesiski vai netaisnīgi noteicis Zemes rotācijas grafiku, bet tas nozīmēs atzīt savu kļūdu vai neizdarību, un attiecīgi laboties. Atbilde uz "Kas ir mēs?" prasa no politiskā latvieša atzīšanos savos grēkos, jo tikai tā viņš var likt citiem noticēt, ka viņš te patiešām valda un ir kopš laika gala valdījis, un tāpēc viņam ir tiesības to darīt arī turpmāk.

Mēs ir atbildības uzņemšanās

Ja politiskais latvietis neatzīst savas kā šīs zemes pārvaldnieka kļūdas, tad viņš noliedz savas vēsturiskās tiesības valdīt. Politiskajam latvietim šī zeme pienākas tikai tādā gadījumā, ja tas ir viņš pats, kurš ir piedalījies jaunstrāvnieku kustībā, ja tas ir viņš pats, nacionālās identitātes gudrotājs, kurš 19. gadsimta otrajā pusē sirga ar slavofiliju un rakstīja, ka nekas traks nebūs, ja latvietis savu valodu aizmirsīs.

Politiskajam latvietim šī zeme pienākas tikai tad, ja tas ir viņš, kurš 1905. gadā Krievijas sociālistu mudināts vai paša neprāta vadīts dedzināja muižas, un tas ir viņš pats, kurš tam pretojās, ja tas ir viņš, kurš formēja latviešu strēlnieku pulkus, ja tas ir viņš, kurš proklamēja Latvijas valsti, kurš nosargāja neatkarību neskaidros laikos, divarpus gadus rakstīja Satversmi, kurš realizēja apšaubāmu agrāro reformu, kurš izstūma baltvāciešus no sava vidus.

Politiskais latvietis ir šīs zemes saimnieks tikai tad, ja tas ir viņš pats, kurš sava politiskās nepilngadības dēļ ļāva lietām nonākt līdz 1934. gada 15. maijam. Tas ir viņš pats, kurš ļāva Padomju armijai ienākt Latvijā, kurš palika savā vietā un ļāva vienai okupācijas varai nomainīt otru. Viņš ir gan tas, kurš padomju laikos strādāja par sargu vai kurinātāju vai, tā teikt, nodarbojās ar sabiedriskajiem darbiem Sibīrijā, jo viņa uzskati nebija savietojami ar valdošajiem uzskatiem. Gan arī tas, kurš tautiešu izkaušanas, izbraukšanas un izsūtīšanu rezultātā nonāca pašam negaidīti augstos amatos un izbaudīja valdīšanu pār atlikušajiem biedriem.

Politiskā latvieša saimniekošanas rezultātā Latvijā iebrauca simtiem tūkstoši mūsu kultūrai svešu un mūsu valodā nerunājošu ļaužu. Politiskais latvietis bija gan tas, kurš tam pretojās, gan tas, kurš ļāva tam notikt. Viņš bija arī tas, kurš trimdā neatmeta cerību par brīvvalsts atjaunošanu, kurš tepat Latvijā modināja tautu dziesmotai atmodai. Politiskais latvietis stāvēja barikādēs, vēlāk pacietīgi strādāja pie okupācijas karaspēka izvešanas, robežlīguma noslēgšanas un atkalsavienošanās ar Rietumu pasauli. Bet tas pats politiskais latvietis arī ļāva augstos amatos tiesu sistēmā, iekšlietu struktūrās un augstākajā izglītībā palikt iepriekšējās varas un latviešiem naidīgās ideoloģijas uzturētājiem.

Politiskais latvietis nav Dievs, un viņš nav arī pārcilvēks. Ne visu viņš paveica aiz brīva prāta un gara laika. Bet politiskais latvietis nenoliedz, ka tas ir viņš pats, kurš to darīja, kurš vismaz bija klāt un ciktāl tas bija no viņa atkarīgs, ietekmēja notikumu attīstību vienā vai citā veidā. Un visa tā darīšana ir devusi viņam neskaitāmas mācības, kuras nekā citādi nevar gūt. Latvietis nebija upuris un nesirga ar depresiju vai kādu citu atbildību noņemošu kaiti. Jo tikai tad, ja viņš kā pieaudzis cilvēks uzņemas atbildību par savu vēsturi, viņš varēs teikt, ka viņš ir.

Bet kas esmu es šajā stāstā?

Mūsu politiskā latvieša dzīvesstāsts nav mākslīgi konstruēts. Ja ir, tad no šī stāsta ir jāizņem manas ignorances dēļ iekļautais mākslīgais un jāatstāj tikai patiesais. Tomēr arī šim dzīvesstāstam atradīsies iebildēji, kādi uzrodas ikvienā diskusijā par nacionālo identitāti, kad dažādas pakāpes kreisie domātāji liek priekšā savas vīzijas par to, kādu latvieti izglītības sistēmai tagad vajadzētu sākt drukāt. Mūsdienās neviens nav līdz galam pasargāts no “es” sērgas, kuras dēļ pat politiskās diskusijās cilvēki nekautrējas runāt par sevi.

“Bet kas esmu es šajā stāstā?” vaicā identitāšu kulta upuris. Sak, esmu tāds īpašs, ar ne tik viennozīmīgiem radu rakstiem, pa pusei nēģerpuika, pa pusei bārenītis, pa trešajai daļai vairāk kaķu mīlis nekā dziedātājs un dejotājs. "Kam es piederu?" vaicā identitātes meklētājs. Tā ir smaga kļūda sajaukt savu unikālo individualitāti ar politisko mēs. Ja zem politiskā latvieša ir kas taustāms, reāls, no pārējā atdalāms, ekskluzīvas īpašumtiesības uz Latvijas zemi sniedzošs, tad tas tur bija pirms jebkura no mums un būs arī pēc tam, kad par individuālajiem mums vairs neviens neatcerēsies.

Politiskā kopiena nav konkrētu indivīdu kopums, kas sākas ar šo konkrētu indivīdu piedzimšanu un beidzas ar viņu nāvi. Šo kļūdu pieļauj ikviens varaskārs un patmīlīgs politiķis, kurš iedomājas, ka viņa partija vai, vēl ļaunāk, plaukstoša Latvija, ir iespējama tikai ar viņu pašu galvgalī. Ja idejā par Latviju ir kāda kripatiņa patiesības, tad tā turpinās dzīvot arī tad, ja jūs un es ar visu savu unikālo izcelsmes stāstu pārstāsim būt. Nerunāsim par jums vai mani, kad runa ir par kaut ko transcendentālu. Politiska kopiena ir ideju un kultūru dimensijā dzīvojošs organisms. Politiska kopiena nav bioloģisks organisms.

Līdz ar to jautājums par jūsu unikālo personību neattiecas uz šo diskusiju. Ja jūs saistāt sevi ar Latviju, tad jūsu dzīves viens no uzdevumiem ir izzināt, kas ir Latvija. Nevis, kādu jūs personīgi vēlaties redzēt Latviju, bet kāda tā ir, proti, kā tā ir tikusi līdz šodienai. Tieši tur arī ir meklējams tas, kas ar Latviju ir darāms un kā tas ir darāms. Tieši tur, tajās kļūdās un mācībās, ne jūsu privātajās vīzijās.

Daudz no tā, kas ir Latvija un latvieši, jūs zināt, par to nekā īpaši nedomājot, bet vienkārši darot to, ko darīja jūsu vecāki un visi jums apkārt. Darot to, ko ir pieņemts darīt. Bet, ja jūs ķeraties pie domāšanas, tad jādomā ir par to, kas jau ir. Jūs varat būt, kas vien vēlaties, bet, kad runājam par politisko latvieti, kuram ir politiska pašnoteikšanās šajā zemē, tad mēs identificējamies ar viņa dzīvesstāstu.

Ja jūsu dzimtā valoda nav latviešu un ja varbūt esat divu, atvainojiet par tiešumu, okupantu bērns vai mazbērns, jums nav liegta iespēja būt par politisko latvieti. Viss, kas no jums kā indivīda tiek prasīts, ir kolektīvi identificēties ar politiskā latvieša dzīvesstāstu. Lai cik šķērmi tas neizklausītos, ja domā individuālās kategorijās, piemēram, gadījumā, kad esat okupācijas represīvo iestāžu darbinieka bērns, jums ir jāparakstās zem stāsta, ka cita starpā mūsu vecāki un vecvecāki, un tātad mēs, tikām izsūtīti uz Sibīriju. Jo tā ir politiskā latvieša realitāte.

Jā, bija pa kādam atsevišķam latvietim, kas piepalīdzēja veidot izsūtāmo sarakstus. Bija pa kādam, kas piedalījās ebreju izšaušanā. Bija tādi, kas piedalījās baltvāciešu padzīšanā no Latvijas, bija agrārās reformas virzītāji, bija tautas kopīpašuma izzadzēji privatizācijas procesā. Kad runa ir par politisko mēs, tas viss esat jūs. Arī tad, ja jūs vēl nerunājat brīvā latviešu valodā, arī tad, ja jūsu radi nekad nav cietuši ne no vienas okupācijas varas.

Bet tas vēl nav viss. Politiskā latvieša dzīvesstāsts cita starpā ietver gan Krievijas impērijas, gan padomju okupācijas varas realizētu rusifikāciju. Politiskā latvieša dzīvesstāsts prasa no jums identificēšanos nevis ar indivīdu, kurš faktiski atbrauca no latviešiem sveša kultūras areāla un apmetās šeit, pirmajos gados varbūt neiemācīdamies nevienu vārdu latviski un pat uzskatot vietējos par zemākas kultūras pārstāvjiem, bet jums ir jāidentificējas ar politisko latvieti, kurš to ir sava vājuma dēļ pieļāvis un par to tagad rūgti maksā.

Atkārtoju vēlreiz. Jūs pats individuāli varat arī būt atbraucis no nezinkurienes. Jūs pats varat arī būt okupācijas varasiestāžu darboņu bērns vai mazbērns, bet šis jūsu individuālais stāsts nav mēs stāsts. Politiskais latvietis ir vienīgais, kuram ir leģitīmas tiesības šeit valdīt. Vai nu mēs esam politiskā latvieša pēcteči un tātad iemiesojums, vai arī mums, brīvi dreifējošiem “brīvās” pasaules pilsoņiem, šeit nav nekādas īpašas teikšanas.

Tiesības nosaukt kādu abstraktu iedzīvotāju grupu par "okupantu pēcnācējiem" ir tikai tam, kurš pats ir reizē arī visu politiskā latvieša kļūdu pieļāvējs. Mēs nesatur vienvirziena upura tiesības bez atbildības par paša nodarījumiem.

Nobeigums

Valdis Birkavs kādā nesenā publiskā diskusijā kā pārmetumu latviešiem izteica novērojumu, ka igauņi atšķirībā no mums vienmēr lūkojas nākotnē. Savukārt lietuvieši esot reālisti un koncentrējas uz esošo. Tikmēr latvieši allaž ilgojoties pēc aizgājušā. Mēs pārāk ilgi kavējoties pagātnē, Birkavs teica.

Publicists Jurģis Liepnieks vienā no savām pirmajām publikācijām NRA.lv vadībā ironiski raksta, ka mēs viens otram nepatīkam. Daži liedzas, ka tā nav, bet man ir grūti nepiekrist.

Gan Birkava, gan Liepnieka vērojumos no vienas puses izskan visai precīzi identificēta latviešu esība, bet no otras puses tas tiek pasniegts kā kaut kas nevēlams. Birkavs pieņem, ka lūkošanās pagātnē ir fundamentāli nepareiza, kamēr Liepnieks — ka savstarpēja nepatika ir kaitīga nācijas politiskai pieaugšanai. Tādā veidā abus vērotājus vieno latvieša esības noliegums. Par nevēlamo uzdots ir tieši tas, kas mēs būtībā esam.

Konservatīvajiem vajadzētu pazīt to patīkamo sajūtu, kas pārņem cilvēku pēc ilgas sevis mānīšanas, kad viņš visbeidzot apzinās objektīvo realitāti, piemēram, atzīstot kādu savu kļūdu, savu nepilnību vai realitātes uzliktu nepārvaramu ierobežojumu. Kāpēc lai latvietis neizjustu zināmu atvieglojumu, sev un citiem atzīdams, ka viņš nav ideāls, nevainīgs brīnumbērns? Kāpēc latvietim noliegt, ka viņam piemīt zināmas īpatnības? Nav tādu paliekošu cilvēka rakstura īpašību, kas noteiktos apstākļos nevarētu būt noderīgāka par šīs īpašības iztrūkumu.

Neierobežota, nekontrolēta nepatika ir naids, jā, bet viegla savstarpēja nepatika pati par sevi nav nekas slikts. Drīzāk tā ir dabiska reakcija uz svešiniekiem savā vidū. Tā ir praktiskā kritiskā domāšana, lai izdzīvotu neskaidros apstākļos. Ja kāds vēlas mazināt latviešu savstarpējo nepatiku, varbūt ir vērts uz pāris paaudzēm ierobežot svešinieku ieceļošanu un apmešanos Latvijā?

Latvieši lūkojas pagātnē, jo priekšteču godāšana ir mūsu vērtība. Uzskatīt, ka tas bremzē attīstību, ir, protams, nesaprast cilvēka dabu un nožēlojams izdomas trūkums. Varbūt latvieši lūkojas pagātnē tāpēc, ka viņi grib beidzot politiski pieaugt un kļūt par kaut ko atbildīgi, respektīvi, vainīgi? Vai nevar būt tā, ka latvieši grib zaudēt savu politisko nevainību un upura lomu? Latvieši grib uzņemties atbildību par visu ar Latviju un latviešiem notikušo un tāpēc viņi dabiskā kārtā lūkojas pagātnē.

Latvietis ir kā modernais cilvēks — mazliet nepieaudzis, garīgi nenobriedis. Kā man nesen lielījās viens četrdesmit gadus vecs vīrietis — kas tad cilvēkam dzīvē galvenais, ja ne atrast sevi. Viņš to bija domājis nopietni. Ja uzcītīgi pieiet tai lietai, agri vai vēlu ikvienam meklētājam un maksas speciālistu kabinetu apmeklētājam nāksies rūgti secināt, ka viņš ir vienkārši sevis meklētājs. Proti, pats savas astes vajātājs.

Nav lielas jēgas meklējumiem, ja mēs paši noliedzam vai izliekamies neredzam vēsturnieku un sabiedrības vērotāju piedāvātos atradumus. Ja mēs konstatējām, ka viens otram nepatīkam, tad ar to arī ir jāstrādā kā ar resursu nevis kā ar slimību.

Ideja (kuru gan Liepnieks neizteica), ka varētu kaut kā mākslīgi ar izglītības vai integrācijas programmu palīdzību pārmācīt latviešus patikt vienam otram, ir absurda. Politiskā pilngadība nav Džona Lenona uzfantazētā un daudzu mātišķu rūpju pārņemtu tehnokrātu solītā mierpilnā elle. Politiskā pilngadība ir māka saimniekot apstākļos, kad visiem ir teikšana, neviens nedomā tieši tāpat kā jūs un katrs iet sev vien zināmā virzienā. Un tomēr viens otru nenogalinām, pat spējam sarunāties un sadarboties, jo esam noskaidrojuši, apzināmies un svinam savu mēs.

Uz drīzu tikšanos konservatīvās domas konferences Demos II sesijā 28. novembrī Rīgas Latviešu biedrības namā!

Pārpublicēts no jazepsbasko.lv

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...