Iesaki rakstu: 
Pievērsīsimies vienam no pamatjēdzieniem nacionālisma domāšanā. Kad kāds saka, ka latviešu tauta ir nācija, kā to saprast? Vai “tauta” un “nācija” ir dažādi jēdzieni? Vai tie viens otru papildina? Kad tauta ir arī nācija?
Tauta ir cilvēku kopa ar vienotu izcelsmi, kultūru un valodu. Tauta ir mūsdienu cilts – cilvēka paplašinātā dzimta, ko saista plašākas un sazarotākas radniecības saites. Ikvienam cilvēkam, kaut pamata līmenī, piemīt tautiskā apziņa – piederības izjūta šai kopai, piederība savējiem pretstatā svešajiem. Latviešu tautiskā apziņa ir pastāvējusi jau gadsimtiem, Livonijas ietvaros saplūstot baltu (un līvu) ciltīm, paplašinot identitātes robežas pāri cilšu robežām. Tautiskā piederība tiek nodota tālāk ar dažādiem identitātes elementiem – tradīcijām, paražām, dainām, tautastērpiem, simboliem –, bet īpaši nozīmīga latviešu tautības apziņai ir latviešu valoda un mīlestība pret tēvzemi. Zaudējot valodu un saikni ar dzimto zemi, latvieši asimilējas svešās tautās un zaudē savu identitāti.
Nācija ir tauta, kas izaugusi līdz politiskās pašapziņas līmenim. Nācija apzinās savu identitāti un vērtību un no šīs pieaugošās pašapziņas pozīcijām grib sev valsti, kurā pašorganizēties, lai šo identitāti un vērtību stiprinātu, dzīvotu tajā un plauktu no paaudzes uz paaudzi. Latviešu tauta par nāciju kļuva 19. gadsimtā Jaunlatviešu kustības vadībā Pirmajā Atmodā. Otrajā Atmodā, 20. gadsimta sākumā, latviešu nācija izcīnīja sev valsti, kas pastāvēja divdesmit divus gadus. Trešajā Atmodā latviešu nācija atguva savu valsti – atjaunoto Latviju, kas pastāv jau trīsdesmit piecus gadus.
Trīs atmodas norāda uz to, ka vēsturi neveido tikai atsevišķi cilvēki. Nācija pastāv vēsturē kā tās dalībniece, kuras mūžs pārsniedz atsevišķa cilvēka dzīves ilgumu. Latviešu nācija nav tikai šobrīd dzīvie ļaudis, bet arī visi, kas bijuši pirms mums, kā arī nākotnes latvieši. Nācija ir vienots paaudžu veselums ar kopīgu identitātes pamatu, katrai paaudzei izvirzot jaunus ideālus un mērķus nācijas dzīvē. Nācija ir kā skaņdarbs, kura būtību iespējams izprast tikai plūdumā un turpinātībā. Savukārt nacionālisms ir kā balsojums, kurā tiek ņemtas vērā visu latviešu balsis paaudžu paaudzēs. Arī mūsu priekšteču mērķiem, alkām un upuriem ir nozīme šodien un nākotnē. Latviešu strēlnieku, brīvības cīnītāju, leģionāru un partizānu ideāliem ir nozīme, pat ja viņi šodien vairs nevar tiešā veidā paust savu gribu. Taču nācijai ir atmiņa, kas šo gribu ietver – tas ir iespējams, apzinoties vēsturi un tās mācības, iekļaujot tās politiskajā rīcībā.
Kāda ir nācija? Nācija pašatjaunojas. Tā var turpināties cauri gadsimtiem, jo atjauno savu dzīvo spēku, nomainot paaudzes. Šī nepārtrauktība sākas ģimenē, kas ir nācijas pamatšūna – vieta, kur dzimtas vēsture saplūst ar nācijas likteni. Tur, kur ir stipras ģimenes un šūpuļu ir vairāk nekā zārku, tur nācijai ir nākotne. Daudz var runāt par nācijas identitāti, taču nenoliedzama patiesība ir tāda – pastāv tikai tās nācijas, kuras spēj turpināties caur paaudžu nomaiņu.
Nācija pašorganizējas. Ja tauta var pastāvēt arī politiski neapzinātā līmenī, tad nācijā dabiski attīstās dažādas institūcijas, organizācijas un apvienības. Latviešu nācijas pašorganizēšanās 19. gadsimtā un 20. gadsimta sākumā dabiski noveda pie valsts izveides 1918. gadā – valsts kā augstākā pašorganizācijas forma izrietēja no jau pastāvošām latviešu apvienībām, apvienojoties civilajai, ekonomiskajai un militārajai pašorganizācijai. Ne visām tautām izdodas sev izcīnīt valsti, taču latviešiem ir izdevies izveidot vienu no 195 pasaules valstīm – un paveikt to ģeopolitisku sadursmju zonā ar salīdzinoši nelielu iedzīvotāju skaitu. Latvijas valsts izveide ir apliecinājums latviešu pašorganizēšanās spējām un gribai pēc savas valsts.
Nācija tiecas saglabāt savu atšķirīgumu. Ikviena nācija spēj sevī asimilēt svešas ietekmes līdz zināmai pakāpei, taču pēc būtības nācijas tiecas uz savas identitātes un būtības saglabāšanu. Nācijai ir savs redzējums uz dzīvi un atšķirība no citām nācijām, kas izpaužas tās kultūrā. Daudzu nacionālo kultūru pastāvēšana bagātina pasauli. Taču šī daudzveidība pasaules mērogā var pastāvēt tikai tad, ja nācija saglabā savu būtību. Savējo apziņa pieprasa arī apziņu par svešo, kas nevar būt savējais – tās ir identitātes dabiskās robežas, kas pastāv ikvienā cilvēku sabiedrībā. Ja svešais sāk nomākt savējo, identitāte sāk izzust.
Ienācēju asimilācija ir vēlamais scenārijs, kas ļauj nācijai turpināties, taču tā var notikt tikai divos gadījumos – ja to kultūra ir radniecīga nācijas kultūrai vai arī ja ienācēju skaits ir neliels un viņi neveido neatkarīgas etniskās lojalitātes struktūras. Deportācijas, kolonizācija un imigrantu pūļi 20. gadsimtā ir būtiski mazinājuši latviešu nācijas spēku, pārsniedzot tās spēju asimilēt šīs svešās ietekmes. Jauni imigrācijas viļņi 21. gadsimtā latviešu nācijas pastāvēšanai var izrādīties liktenīgi.
Latviešu nācija 21. gadsimta pirmajā ceturksnī ir turpinājusi savu vēsturisko ceļu, pakāpeniski atjaunojot savu spēku, pašorganizēšanās spējas un identitātes atšķirīgumu, taču šis process noticis ne vien bez politiskā atbalsta, bet bieži vien – par spīti tam. Latvijas valsts, kas radusies kā nācijas pašorganizācijas augstākā forma, šobrīd tikai daļēji kalpo nacionālajiem mērķiem, drīzāk esot atsvešināts birokrātisks aparāts. Tam nav spilgtāka apliecinājuma kā politiskās vadības vienaldzība ģimeņu atbalsta un dzimstības veicināšanas jautājumos, kā arī atvērtā imigrācijas politika. Trešā atmoda mums atvēra plašākas iespējas, novēršot tūlītējos eksistenciālos draudus, kas pastāvēja okupācijas režīmā. Tomēr, lai nācija turpinātos, ir nepieciešami jauni mērķi un ideāli, kurus izvirza jauna nacionālā elite, kura brīva no komunisma mantojuma.
Seko mums 
Šodien nedaudz par globalizāciju un to, ko pazīst kā globālo korporatīvismu. Nevajag iedomāties, ka tas ir kas jauns vai nebijis. Un nebūt ne izteiktāks kā jebkad iepriekš.
Jāņa Citkovska aizstāvībai. Latvijas tieslietu sistēma šobrīd izspēlē lugu, kuras scenārijs šķiet rakstīts pēc labākajām birokrātiskā absurdu teātra tradīcijām. Jāņa Citskovska tiesāšana par bijušā premjera Krišjāņa Kariņa speciālajiem avioreisiem nav tikai juridisks process. Tas ir valstisks simbols, kas definē attiecības ar varu un atbildību.
Šobrīd masu medijos parādās "viena tante teica" līmeņa raksti ar nolūku diskreditēt Lietuvas pieņemtās izmaiņas 2. pensiju līmeņa administrēšanas kārtībā. Nevis faktos balstīti analītiski raksti, bet prasta propaganda. Pasūtītājs ir skaidrs un motīvs arī.
Cienījamais Ratnieka kungs, kā Latvijas Republikas pilsonis un vēlētājs uzskatu par nepieciešamu skaidri iezīmēt prioritātes, kuras, manuprāt, šobrīd tiek aizstātas publiskajā dienaskārtībā.
1918. gada 18. novembrī proklamētā Latvijas valsts ir izveidota, apvienojot latviešu vēsturiskās zemes un balstoties uz latviešu nācijas negrozāmo valstsgribu un tai neatņemamām pašnoteikšanās tiesībām, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem.” No Satversmes preambulas. Latvijas Satversme ir visu mūsu valsts likumu pamats. Nekas nedrīkst būt pretrunā ar to, un politiķiem ir jākalpo tajā paustajam nodomam.
Kamēr ASV flote ir piesaistīta Hormuza šauruma blokādei, kur SM-6 pārtvērējraķešu patēriņš pārsniedz ražošanas jaudu attiecībā 10:1, Krievija izmanto šo situāciju, lai veiktu savu lielāko ekonomisko un militāro reanimāciju pēdējā desmitgadē. Šis konflikts ir radījis "ievainojamības logu" Rietumiem, kurā Latvijai ir jāpieņem radikāli lēmumi, lai nepaliktu vēstures mēslainē.
Es nekad neesmu bijis ne Saskaņas, ne Stabilitātes vēlētājs, var arī nepatikt Rosļikovs kā persona, tam nav nozīmes. Šis teksts arī nav par patikšanu, bet ir vērsts uz to, ko šodien man kā juristam nācās noskatīties. Es to varu nosaukt par acīmredzamu izrēķināšanos ar politisko opozīciju, pat ja tā nepatīk virknei latviešu, tostarp man pašam.
