Kas Latvijā var ierosināt kriminālprocesu – jebkurš vai tikai augstmaņu šķira?

Jāsāk ar to, ka pirms pāris nedēļām saņēmu pa pastu sūtītu papīra aploksni ar pavēsti, kurā paziņots, ka man tādā un tādā datumā jāierodas pie Valsts policijas Galvenās kriminālpolicijas pārvaldes Kriminālizlūkošanas vadības pārvaldes 3. nodaļas izmeklētājas [Līgas Smagares] sakarā ar “izmeklēšanas nepieciešamību kriminālprocesā Nr. XXXX Jums kā personai, pret kuru uzsākts kriminālprocess...”. Lielajiem burtiem, treknajā šriftā, ar zemsvītru apakšā: IERAŠANĀS OBLIGĀTA.

Pavēstē aiz kriminālprocesa numura nebija nekādas norādes par Krimināllikuma pantu, pēc kura šis kriminālprocess uzsākts, līdz ar to biju pilnīgā neziņā, kas noticis, ko esmu nodarījis un par ko tieku apsūdzēts. Derētu tiem, kuri šādu kārtību Latvijas tiesiskajā vidē ieviesuši (ar Saeimas “galveno juristu” Andreju Judinu priekšgalā), pašiem kādreiz saņemt līdzīgas pavēstes ar ziņu, ka pret viņiem ierosināts kriminālprocess, nenorādot, par ko. Varbūt tad visi šie Kriminālprocesa likuma veidotāji mazliet labāk saprastu, ko paši pieņēmuši.

Godīgi sakot, man pašam šīs pavēstes saņemšana neizraisīja ne mazāko satraukumu, bet pieņemu, ka daudziem līdzīgs paziņojums, ka “pret jums uzsākts kriminālprocess”, turklāt nepasakot, par ko, varētu izraisīt zināmu stresu un citas negatīvas emocijas. Patiesības labad jāsaka, ka pavēstē bija minēts izmeklētājas tālruņa numurs, pa kuru piezvanīt, ja “uz nopratināšanu” nav iespējams ierasties.

Piezvanīju, un man laipni tika paskaidrots, ka neko sīkāk minēt nevarot, visu tikai tikšanās reizē. Varot vien pateikt, ka “kriminālprocess ierosināts jūsu profesionālās darbības dēļ”. Neko konkrētāku izmeklēšanas inspektore neatklāja. Ar šo ziņu padalījos sociālajos tīklos un saņēmu kaudzi ieteikumu, kuru kvintesence: obligāti ņem līdzi advokātu, runā pēc iespējas mazāk, jo katru vārdu, ko pateiksi, “viņi” izmantos pret tevi.

Darbavieta man piedāvāja jurista pakalpojumus, taču es no tiem atteicos, jo neuzskatu, ka esmu nodarījis ko tādu, par ko būtu jābaidās vai pat jākaunas. Par katru uzrakstīto vārdu varu atbildēt ar augsti paceltu galvu. Tāpēc uz policiju devos bez advokāta, bet ar 100% pārliecību, ka taisnība ir “mana stiprā pils”.

Cietums par “izpaušanu”

“Nopratināšana” sākās ar juridisko procedūru, kurā parakstījos, ka esmu iepazinies ar savām tiesībām un pienākumiem saskaņā ar Kriminālprocesa likuma attiecīgajiem pantiem. Atsevišķi jārunā par tā dēvētā lietas apstākļu neizpaušanas dokumenta parakstīšanu. Šis papīrs tiek noformēts atsevišķi un, atšķirībā no “tiesību un pienākumu” dokumenta, sastādīts nevis divos eksemplāros (katrai pusei savs), bet gan tikai vienā, kas paliek izmeklēšanas pusei.

Pat pavirši uzmetot acis šim dokumentam, kurā pieprasīts kaut ko “neizpaust”, ir redzams, ka tas ir tīrs likumdošanas brāķis. Nekur netiek paskaidrots, ko īsti nedrīkst izpaust. Toties ir draudi “pārkāpuma” gadījumā uzsākt kriminālprocesu, un soda bardzība pieļauj “brīvības atņemšanu” par šo noziedzīgo nodarījumu.

Tātad atkārtoju. Latvijas likumdošana pieļauj sodu ar brīvības atņemšanu par kaut kā “izpaušanu” savā paša kriminālprocesā. Ir acīmredzams, ka šis krimināllikuma pants pieņemts “iebiedēšanas” nolūkos, kā arī, lai atvieglotu izmeklētāju darbu. Ja viņi kaut ko salaiž grīstē, tad nekur ārpus izmeklētāja kabineta tas nedrīkst izplūst.

Tā kā vilcinājos šo papīru parakstīt, sākām ar izmeklēšanas inspektori nelielu diskusiju par šī dokumenta būtību. Izrādījās, ka arī pašā tiesībsargājošajā sistēmā nav īstas skaidrības, ko īsti var un ko nevar “izpaust”. Tā kā nav nekāda juridiskā precedenta (šī likuma norma nav reāli izmantota), tad neviens īsti nezina, ko var un ko nevar “izpaust”.

Uz manu tiešo jautājumu: vai varu publiski pateikt, kura ir tā persona, kuras dēļ mēs te sēžam, man tika dota nepārprotama atļauja. Jā, to drīkstot, tāpat kā citas vispārīgas lietas. Nedrīkstot ieslīgt konkrētās detaļās.

“Noziedzīgais nodarījums” aiz matiem pievilkts

Tātad kriminālprocess uzsākts pēc bijušās Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektores Ievas Jaunzemes iesnieguma par neslavas celšanu. Jāatzīst, ka man tas bija zināms pārsteigums, jo esmu viņu vismaz divas reizes intervējis un abas intervijas bija visnotaļ lietišķas, bez mazākās savstarpējās nepatikas. Drīzāk otrādi, draudzīgi parunājot par šo un to gan pirms, gan pēc intervijas.

Pie vainas gan izrādījās nevis šīs intervijas, bet divi mani komentāri. Paraksts par “neizpaušanu” neļauj man nosaukt šīs publikācijas un minēt tos konkrētos citātus, kuros esot izpaudusies šī “neslavas celšana”, bet varu droši teikt, ka jābūt īpaši jūtīgai un viegli ievainojamai dvēselei, lai šādus komentārus noturētu par “neslavas celšanu”.

Teikšu, kā ir. Es personiski nedomāju, ka pati Jaunzeme par šiem vispārīgajiem pārmetumiem būtu aizsvilusies un steigusies rakstīt iesniegumu par kriminālprocesa uzsākšanu. Iespējams, patiešām esmu pārāk naivs un labticīgs, bet tie citāti, kuri man tiek inkriminēti, ir “noziedzīga nodarījuma” statusam tik ļoti “aiz matiem pievilkti”, ka iezīmējas visai skaidra bilde: Jaunzemes advokāti meklē katru rakstu, kurā pieminēta bijusī VID vadītāja, un ar lupu tajos cenšas saskatīt kaut kādas verbālās konstrukcijas, kuras varētu pabāzt zem “neslavas celšanas” panta.

Var saprast šos advokātus. Jo vairāk “apsūdzību” viņi saražos, jo lielāks honorārs. Daudz grūtāk saprast Jaunzemi. Vai tiešām viņa domā: jo lietā būs vairāk makulatūras, jo lielākas izredzes kaut ko panākt? Taču tieši tā izskatās, jo, kā atzīmēja arī procesa virzītāja, es neesmu vienīgais, pret kuru līdzīgi kriminālprocesi uzsākti. Bijusī VID ģenerāldirektore, cik var noprast, izvirzījusi pretenzijas pret gandrīz jebkuru, kurš atļāvies publiski kaut ko ne tā pateikt par šo neaizskaramo personu.

Dalīti likumi. Augstmaņiem vieni, plebejiem otri

Te arī nonākam līdz pašam trakākajam. Līdz tam, kā dēļ vispār par šo visu vērts publiski runāt. Publiskajā telpā (ne tikai medijos, bet arī sociālajos tīklos) ik dienas tiek publiskoti neskaitāmi komentāri par visu ko. Par citu cilvēku izskatu, uzvedību, uzskatiem, rakstura īpašībām un par ko tik vēl ne. Daudzi no šiem komentāriem ir visai aizskaroši, netaktiski un atsevišķos gadījumos pat melīgi.

Vai ikviens parastais cilvēks var iet uz policiju, rakstīt iesniegumu par “neslavas celšanu” un šis iesniegums tiks pieņemts, tiks tērēti policijas resursi, lai beigu beigās, iespējams, kriminālprocesu izbeigtu, jo tur “nekā nav”? Vai tomēr, lai iedarbinātu policejisko mašinēriju, nepieciešama noteikta ietekme, statuss, sociālais svars?

Tā ir ļoti būtiska lieta, jo kamēr likumi būs dalīti: augstmaņiem vieni, bet “parastajiem cilvēkiem” otri, tikmēr mēs nekur tālu tiesiskuma attīstībā netiksim. Diemžēl šobrīd reālajā dzīvē mēs redzam tieši šādu diferenciāciju.

Manuprāt, liela vaina par šādu dalītu pieeju jāuzņemas tieši policijas vadībai, kura nepretojas resursu šķērdēšanai, ja pieprasījums nāk no citiem augstiem poliskās varas “torņiem”. Esmu pārliecināts: ja kāds parasts pilsonis būtu atnācis ar līdzīgiem manu rakstu fragmentiem un teicis: “ierosiniet kriminālprocesu pret šo personu, jo viņš man ceļ neslavu”, tad šo pilsoni bez garām runām pasūtītu pāris mājas tālāk.

Ja tāds pats iesniegums nāk no VID ģenerāldirektores juristiem, tad attieksme jau ir pavisam cita. Uz to policijas izmeklētāji neuzdrošinās pateikt bez aplinkiem: nozieguma sastāva tur acīmredzami nav un beidziet mūs te bombardēt ar tukšiem iesniegumiem?

Izmeklētājus var saprast. Tādam rīkojumam jānāk no augšas. No politiskās vadības. Gribētos cerēt, ka tur sēdošajiem “nopietnajiem vīriem” arī kādreiz drosme parādīsies.

Saite: https://nra.lv/neatkariga/komentari/bens-latkovskis/471878-kas-latvija-var-ierosinat-kriminalprocesu-jebkurs-vai-tikai-augstmanu-skira.htm

Novērtē šo rakstu: