Iesaki rakstu: 
Jau ilgāk kā nedēļu mēs informējam par Satversmes aizsardzības biroja darbinieka Aigara Sparāna, maigi izsakoties, turīgo dzīvesveidu, kas nu nekādi neatbilst valsts drošības iestādes darbinieka pieticīgajiem (kaut ļoti slepenajiem) ienākumiem.
Ir daļa lasītāju, kuriem mazāk interesē tas, cik absolūti nekontrolējami mūsu valstī vēl joprojām ir specdienestu pārstāvji un cik nekaunīgās kampšanas operācijās tie iesaistās „valsts noslēpuma” aizsegā, bet vairāk – kurš gan Pietiek pasūtīja šo zvērīgo un ļauno nomelnošanas kampaņu.
Labprāt atbildam.
Ja kāds uzskatāms par galveno šī publikāciju cikla iniciatoru, tā neapšaubāmi ir Satversmes aizsardzības biroja vadība ar šīs iestādes mazspējīgo direktoru Jāni Kažociņu priekšgalā un tiem kungiem, kas kustina šo nedaudz senilo marioneti pēc pašu savtīgajām vajadzībām un ieskatiem. Plus tā specdienestu totālās nekonotrolējamības sistēma, kāda pie mums valda.
Jebkurā normālā valstī pietiktu ar mazākajām dokumentāli apliecinātajām, publiski izskanējušajām aizdomām par kāda valsts galvenā specdienesta atbildīga darbinieka finansiālām mahinācijām un šaubīgiem kontaktiem, lai šādi te sparāni no valsts darba lidotu ar treknu nospiedumu uz pēcpuses, bet attiecīgā specdienesta vadība dabūtu ilgi un gari skaidroties saviem uzraugiem par to, kā šādi te šaubīgi kungi iefiltrējušies „rindās”.
Bet mēs, protams, dzīvojam tādā valstī, kādā nu dzīvojam. Ir sen zināms, ka viena publikācija, lai cik skandaloza un atmaskojoša tā būtu, vainīgajiem un vainīgo uzraugiem izraisa tikai vienu – cerību, ka ar to taču arī viss beigsies, viss aizmirsīsies un viss varēs turpināties pa vecam.
Kas no tā izriet? Tikai viens. Jo lielāki nekauņas ir tajā pusē, jo ilgāk un sirsnīgāk viņi ir, piedodiet, jādrāž – neatkarīgi no tā, vai runa ir par Štokenbergu, Kamparu, Zaķi, Krēķi, Strīķi (to, kas Maigurs), Sparānu vai jebkuru citu. Tik ilgi, kamēr saprot, ka noklusēt un nogaidīt neizdosies.
Tas, kādi tieši nekauņas, kuriem sava „Satversmes sargu” statusa aizsegā nospļauties gan uz šo valsti, gan uz tiem, kas tajā dzīvo, atrodami Satversmes aizsardzības biroja vadībā, mums zināms jau sen. Attiecīgi arī publikāciju skaits tiek pielāgots viņu uztverei un ādas biezumam. Tā ka – pateicoties viņiem, turpinājums noteikti sekos.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.