Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Kur esi, dēls? Jau viesnīcā vai teltī?

Vai arābus lūgt, lai man druvas zeltī?

Te nu tik vientuļi. Mirst ūdens, akai vinda.

Neviena kaimiņa. Vien baļķvedēju rinda.

Aug klajums bezgalīgs. Zūd pagalmi un sētas.

Trauc milzu traktori - līdz apvārsnim velk rētas.

Reiz ducim saimnieku te bij, ko čakli ecēt.

Nu vairs ne kumeļu, ne zelteņu, kam tecēt.

Lūzt klusi mugurkauls i klētiņai, i rijai.

Nav bēda jālūko līdz tālai Sibīrijai.

Tā jau tepat - pa taciņām, kas bija.

Drīz prom būs Latvija un klāt būs Sibīrija.

Kur esi, meitēn mans? Nē, nu jau tu par māti.

Kas jūs tā dīdīja, ka jūs tā izvazāti?

Vai man bij zelta maz, kas dalīts audžu audzēs?

Kā es jūs saudzēju! Vai svešums jūs tā saudzēs?

Jau jūtu akcentu, kad vēl pa retam zvani.

Un bērni nerunā vairs latviski ar mani.

Pat tie, kas šeit vēl - nebēgušo pulki…

Lai viņus saprastu, jau vajadzīgi tulki.

Līdz asinīm man klusējot kost mēlē…

Vien pāris dekādes un zaudēts viss šai spēlē.

Gan skolas piebeigtas, gan viensētas, gan miesti.

Stāv senču guļbūves, kam debesis sen griesti.

Es jau vēl paciešos, vēl mazliet ceru, gaidu.

Vēl svētkos padziedu, vēl Ziemassvētkos smaidu.

Šai tūkstošgadē man ir pirmo reizi jausmas -

vairs mīla nevieno, varbūt vairs tikai šausmas…

Nē, es jūs nebaidu, mans dēliņ, meitiņ manu.

Es labāk uzrakstu, kā senāk, nevis zvanu.

Jau vārdu nebija, kad lidmašīnās kāpāt.

Nu tikai mūžīgie - ko Dievu lūgt, ne pļāpāt.

Uz ceļiem pamestiem - līdz asinīm uz ceļiem -

aizvien te vientuļāk ar senčiem vien un veļiem.

Ar baltu grāmatu un pļavu madarainu,

ne mēmi vainojot, bet pavadot ar dainu.

Lai kā aug pilsētas, kaut miljons stāvos krautas,

bez dzīvām viensētām un laukiem nebūs tautas.

Jau zemi tricina, dzen katastrofas krīzē,

bet man ir vienmēr te zaļš miers kā paradīzē.

Bet tukšas nepaliks ap mani tukšās āres.

Bēgs citas tautas šurp - kā siseņi, ne spāres.

Tām plūdi pavēstīs un lava atklās tieši,

ka man vairs tautas nav. Un šurp trauks cittautieši.

Sirds pilna, ai... Drīz punkts un rakstīt beigšu.

Vēl tikai pēdējais, ko novēlot jums teikšu:

par māti Latviju tik tie jūs mani sauksiet,

kas laukos atgriezties uz tēvu zemi brauksiet.

Nav spēka liekuļot līdz asinīm uz ceļiem.

Es sen jau zemnīcā uz plikiem kartupeļiem.

Vai māti tik uz svētkiem bērni rotā glīti?

Tad baro nabagus un cienā bārenīti.

Jūs mani pametāt, jo ne pēc manis alkāt.

Es bārene. Jums nebūs mani valkāt.

Gan tuvos mīlu es, gan tālu tālēs rautos.

Ja mani mīlētu, pie manis vien jūs kļautos.

Šo rakstu ziedonī. Ir nakts un zvaigznes zalgā.

Man palīdz Indriķis, kas dzīvo Vecpiebalgā.

Vēl ceru - dzīvas vēl te pulsē tautas vielas.

Bet asinsvadi man ir taciņas, ne ielas…

https://youtu.be/Doy6_k5zYfc

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...