Iesaki rakstu: 
Lielu ažiotāžu sacēla Rīgas domes Mājokļu un vides komiteja, kura otrdien, š.g. 19.februārī atbalstīja 3 815 658 eiro, ieskaitot pievienotās vērtības nodokli, piešķiršanu Uzvaras parka atjaunošanai.[1] Nelielai atkāpītei – tiek norādīts, ka izmaksas ir tikai aptuvenas, kā parasti. Zinot, kā Rīgas dome strādā, nav šaubu, ka reālās izmaksas varētu būt daudz, daudz lielākas.
Kā veicamie darbi tiek minēta parka infrastruktūras sakārtošana, par ko īsti nevarētu iebilst, bet, redzot kādā stāvoklī ir Rīgas ielas, raisās neizpratne un jautājumi. Proti, ieguldīt līdzekļus parka infrastruktūras sakārtošanā, bet ceļus atstāt nesakārtotus? Kāds varētu pajautāt, kāpēc šāda izvēle, bet, zinot kādi pasākumi tiek rīkoti Uzvaras parkā, jebkuri jautājumi šai sakarā kā man, tā daudziem valsts iedzīvotājiem atkrīt.
Tamdēļ nav brīnums, ka lielākā daļa sabiedrības par šo lēmumu ir sašutusi un sabiedrības iniciatīvu portālā “Manabalss.lv” savāktas vairāk nekā 10 000 balsis, lai Uzvaras pieminekli nojauktu. Jāatzīmē, ka līdzīgas iniciatīvas jau bijušas iepriekš. Pēdējā tika piedzīvota 2016.gadā, kad arī tika savākts nepieciešamais balsu skaits, atbalstot iniciatīvu par “Rīgas īstā Uzvaras laukuma atjaunošanu”. Jautājums pat nonāca līdz Saeimai, bet, kā redzams, betona miets kā stāv, tā stāv.
Domāju, ka visnotaļ skaidri ikkatrs spēj iedomāties, kurš un ar kādiem argumentiem iestājās pret iesniegtās iniciatīvas realizēšanu. Protams, ka pret Uzvaras laukumā esošā betona staba nojaukšanu viskarstāk iestājas Nils Ušakovs ar visu partiju apvienību “Saskaņa” un Tatjanas Ždanokas domubiedru pulciņš. Respektīvi, visi tie, kuri ar it kā skumjām un asarām acīs atceras PSRS laikus un staba pakājē svin dzerstiņa svētkus katru gadu 9.maijā, kad pa šo parku pastaigāties kādam ar Latvijas karodziņu pie krūtīm būtu jau bīstami dzīvībai.
Viens no lielākajiem argumentiem, kamdēļ nevarot pieņemt lēmumu par betona staba nojaukšanu, ir tas, ka 1994.gadā Latvija un Krievija panāca vienošanos “Par Latvijas Republikas teritorijā dzīvojošo Krievijas Federācijas militāro pensionāru un viņu ģimenes locekļu sociālo aizsardzību”[2](turpmāk – Vienošanās), kuras 13.pants nosaka:
„Saskaņā ar starptautisko praksi Latvijas Puse nodrošina memoriālo būvju un karavīru masu apbedījuma vietu sakopšanu, labiekārtošanu un saglabāšanu Latvijas Republikas teritorijā, kā arī neliek Šķēršļus mirušo militāro pensionāru un viņu ģimenes locekļu apglabāšanai un apbedīšanas rituālu veikšanai.
Tādā pašā veidā Krievijas Puse nodrošina memoriālo būvju un latviešu, līvu un Latvijas pilsoņu, kuri gājuši bojā karu un represiju rezultātā Krievijas Federācijas teritorijā, apbedījuma vietu sakopšanu.”
Vienlaikus Vienošanās 15.panta otrā daļa nosaka: „Vienošanās darbības laikā Puses apņemas atturēties no nesaskaņotas vienpusējas rīcības jautājumos, kurus regulē šī vienošanās.”
Tad nu arī pret šo Vienošanos kā pret sienu atduras ikkatra iniciatīva par staba nojaukšanu.
Iesākumā – vai tik man vienam liekas jocīgi, ka memoriālo būvju un karavīru masu apbedījumu jautājums ir ietverts dokumentā, kurā tiek runāts par sociālo aizsardzību? Protams, ka, atceroties to laika posmu, bija svarīgi veikt visus pasākumus, lai okupācijas karaspēks no mūsu valsts tiktu izvests.
Tamdēļ visticamāk tika pamanīts vienīgais dokuments, kurš tajā brīdī bija pieņemšanas stadijā, un attiecīgo pantu kāds ar gudru ziņu arī iekļāva. Par labu manis izteiktai versijai liecina tas, ka Vienošanās 1.pantā noteiktais tvērums runā tikai par sociāliem jautājumiem un 13.pants ir kā pēdējais (pirms noslēguma jautājumiem).
Tādējādi Vienošanās nosaukums un tās pamata tvērums īsti pēc būtības neattiecas uz memoriālo būvju un karavīru masu apbedījumu jautājumiem, ja vien Krievija nedomāja, ka visi Latvijā palikušie militārie pensionāri pēc tam tiks guldīti masu apbedījumos.
Tādējādi Vienošanās paredzētā memoriālo būvju un karavīru masu apbedījumu aizsardzība tur ir iekļauta mākslīgi.
Otrs, ne mazāk svarīgs jautājums – vai betona stabu var uzskatīt par memoriālo būvi? Par to, ka tur nav masu apbedījumu, pagaidām neviens nešaubās. Tamdēļ: ko sevī ietver vārds “memoriāls”? Tāds, kas ir veidots, ierīkots kā piemiņai, atcerei. Memoriālais muzejs. Memoriālā plāksne. Memoriālā skulptūra.[3]
Lai bilde taptu skaidrāka, kad tad tas stabs tika uzcelts? Secināms, ka astoņdesmito gadu sākumā parkā tika nolemts izveidot padomju varu slavinošu monumentālu ansambli, ņemot vērā šādu objektu trūkumu Rīgā un valdošās pieminekļu būvēšanas tendences Padomju Savienībā.
1985.gadā aptuvenā nāves soda izpildes vietā tika atklāts 79 metrus augsts obelisks - piemineklis “Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem no vācu fašistiskajiem iebrucējiem”.[4] Tātad stabs ir relatīvi jauns un atbilstoši ideoloģiskiem uzstādījumiem uzcelts nesenā pagātnē. Tādējādi par kaut kādu ilgstošu piemiņas vietu to pagrūti nosaukt, īpaši, ja, no attiecīgā notikuma norises brīža bija pagājuši vairāk nekā 40 gadi.
Paliek spēkā versija, ka stabs bija celts tikai un vienīgi ideoloģisku motīvu dēļ. Te jāpievērš uzmanība nosaukumam, ko tad tas īsti slavināja.
Tā vēsturiskais nosaukums to pasaka ļoti precīzi “Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem no vācu fašistiskajiem iebrucējiem”. Te nu jābļauj visā skaļumā – STOP. Ar to mēs vēlamies pateikt, ka atbalstām to, ka slavinām vienus okupantus par to, ka viņi cīnījās ar citiem okupantiem?
Mēs šo cīņu rezultātā neieguvām ne neatkarību, ne brīvību, tikai Staļina referendumu un kolhozus, nerunājot nemaz pēc kara beigām izvērstajām represijām pret latviešu tautu. Savukārt slavināt paša okupantus kaut kā nešķiet loģiski. Tā skatot, nestāv prātā neviena valsts, kura saglabātu tās okupantu slavinošus pieminekļus. Protams, ka cita lieta ir par pieminekļiem masu kapos vai individuālajās apbedījuma vietās. Šeit mēs atceramies cilvēkus, kuri gājuši bojā, nevis slavinām okupācijas varu vai tās notikumus.
No šāda viedokļa skatoties, betona staba esamība vien jau ir amorāla, jo vēl joprojām ir kā atgādinājums par padomju Latviju. Te nu rodas atbilde, kamdēļ pie staba pulcējās attiecīgi noskaņoti cilvēki. Faktiski sanāk vienīgais zemes pleķītis, kurš atgādina par padomju laikiem.
Te vietā jautājums – ko darīt un kādi iespējamie risinājumi?
Pirmais un vienkāršākais atzīt, ka Uzvaras parkā esošais betona staba veidojums, ņemot vērā mūsu vēsturi, nav uzskatāms par memoriālu būvi. Pieņemot šādu lēmumu – nav problēmas to nojaukt. Otrs, nedaudz sarežģītāks ir denonsēt Vienošanās 13.pantu, atzīstot, ka tā atrašanās attiecīgajā Vienošanās nav atbilstoša tās tvērumam.
Kā jebkuru starpvalstu vienošanās līgumu, tā arī šo Vienošanās vai atsevišķus tās pantus var arī denonsēt. Kārtību, kā to veic, nosaka likums “Par Latvijas Republikas starptautiskajiem līgumiem”.[5]
Tādējādi betona staba nākotne ir tikai un vienīgi politiskās izšķiršanās jautājums. Līdz šim koalīciju partijas, maigi sakot, ir bijušas kūtras šī jautājuma risināšanā.
Bez šaubām, ka Krievijas retorika un iespējamie atbildes soļi nebūs ilgi jāgaida, jo šī brīža situācija viņus pilnībā apmierina. Betona staba pakājē tiek veiksmīgi kultivēta Kremļa propaganda, un tur notiekošie pasākumi tiek izmantoti informatīvā kara nolūkos - un ne jau labvēlīgi Latvijai.
Šajā brīdī ir iestājies vēl viens priekšnosacījums kauna naglas izraušanai. Proti, 2013.gada 21.oktobrī portālā Apollo bija lasāmas šādas rindas: Zināms, ka arī RD neatbalsta iniciatīvas tālākvirzīšanu. Domes priekšsēdētājs Nils Ušakovs (SC) pirmdien pauda, ka Rīgā viņa vadīšanas laikā netiks nojaukts neviens piemineklis.[6]
Kā zināms, Nils Ušakovs plāno doties EP virzienā. Varbūt ar savu došanos prom no mēra krēsla Ušakovs arī pasaka – raujiet to naglu ārā?
[2] https://likumi.lv/doc.php?id=58919
[3] https://www.vardnica.lv/svesvardu-vardnica/m/memorials
[4] https://lv.wikipedia.org/wiki/Uzvaras_parks
[5] https://likumi.lv/doc.php?id=57840
[6] https://www.apollo.lv/5846542/vienosanas-ar-krieviju-nelauj-nojaukt-uzvaras-pieminekli
Seko mums 
Laikā, kad skolas pāriet uz mācībām tikai latviski, kad atsakāmies no krievu valodas kā otrās svešvalodas, kad pat Latvijā dzīvojošajiem Krievijas pilsoņiem jāpierāda savas latviešu valodas zināšanas, Latvijas Televīzija (LTV) kā tāds atpakaļrāpulis nākusi klajā ar paziņojumu, ka Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates tā rīkos arī krievu valodā!
Latvijas Televīzijas Redakcionālā padome šobrīd neizskata iespēju atcelt plānotās RUS.LSM Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates.
Ņemot vērā sabiedrībā aktualizēto diskusiju par priekšvēlēšanu debašu organizēšanu krievu valodā, partiju apvienība Jaunā Vienotība uzsver, ka īpaši kopš Krievijas brutālā iebrukuma Ukrainā ar Latvijas medijiem ir jākumunicē Latvijas valsts oficiālajā – latviešu – valodā. Arī Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu laikā diskusijām medijos jābūt tikai valsts valodā, tādēļ politisko partiju apvienības Jaunā Vienotība pārstāvji nepiedalīsies priekšvēlēšanu debatēs un raidījumos, kas notiks krievu valodā.
Saeimas 2024. gada 16. maija darba kārtībā izskatīšanai otrajā lasījumā ir iekļauts likumprojekts Grozījumi likumā “Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību” (565/Lp14). Likumprojekts Saeimā iesniegts 2024. gada 17. aprīlī un pirmajā lasījumā izskatīts jau nākamajā dienā. Lai arī likumprojekts skar aptuveni 300 tūkstošus iedzīvotājus, viņu viedoklis tāpat kā vairākos Satversmes tiesas spriedumos izteiktās atziņas un ekspertu brīdinājumi ir ignorēts.
Komentējot publiski pieejamo informāciju – Latvijas Televīzija 2024. gada 3., 4., 5. un 6. jūnijā ir paredzējusi Eiropas Parlamenta deputātu kandidātu debates rīkot krievu valodā – Latviešu valodas aģentūra izsaka skaidru nosodījumu, vēršot atbildīgo personu un sabiedrības uzmanību, ka šāda rīcība ir pretrunā gan ar Satversmē nostiprināto valsts valodas statusu, gan ar Valsts valodas likumu. Eiropas Savienībā tiek īstenota daudzvalodība – ir 24 oficiālās valodas, tostarp latviešu valoda.
Par Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (attēlā – tās vadītājs Jānis Siksnis) ieceri noturēt sabiedriskajā televīzijā Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates krievu valodā.
Ņemot vērā, ka Latvijas Republikas Satversmes preambula nosaka, ka Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem;
Bloķētas lidostas, lielceļi, ostas un tūkstošiem traktoru Berlīnē. Bloķēti ceļi Polijā, degošas riepas un pārrautas barikādes Briselē. Tonnām uz ceļa izbērtu tomātu un bloķētas veikalu ķēdes Spānijā, un visbeidzot – teju 2000 traktoru Latvijas reģionos. Lauksaimnieku protesti Eiropā tika izvērsti iepriekš nepieredzētos apmēros, turklāt, ar katru nākošo protestu tie kļuva aizvien daudzskaitlīgāki un radikālāki. Un tomēr, šīs akcijas, kurām likumsakarīgi bija jānonāk kādā kulminācijas fāzē, pēkšņi gluži vienkārši pazuda.
