Ķēķa „izmeklēšana” kā indikators Latvijas valsts virzībai uz iznīcību

Protams, protams, kurš gan pēc tam, kad neviens no grāmatā Tiesāšanās kā ķēķis skaidri nojaušamajiem tiesu varas pārstāvjiem nesaņēma nekādu sodu un varēja mierīgi turpināt kāpienu pa karjeras kāpnēm, vēl ticēja, ka vismaz advokāta Grūtupa un tiesnešu sarunu noklausītāji tiks atrasti un sodīti.

No šī viedokļa ziņa par to, ka Drošības policija, kura nekad nav spējusi neko vairāk kā atskaitīties par (ne)noķertiem ārvalstu spiegiem un notvert dažus idiņus, kas naidpilnus komentārus internetā rakstījuši no pašu māju datoriem, nav atradusi Grūtupa un tiesnešu sarunu noklausītājus, tiešām ir pilnīgs bleķis un nieks, – nu, skaidra lieta, ka šī „izmeklēšana” varēja beigties tikai tā un ne citādi.

Taču vienlaikus visa šī „tiesāšanās ķēķa” lieta un tās iznākums kopumā kalpo par pārliecinošu ilustrāciju tai iznīcībai, uz kuru aizvien pārliecinošāk soļo mūsu valsts. Paskaidrošu, kāpēc man tā šķiet.

Redziet, atskatoties uz diskusijām saistībā ar „ķēķa” lietu, nav šaubu: jā, tiesiskā valstī pastāv likums, kas ir jāievēro, un tiesiskā valstī nevar un nedrīkst ne nolinčot, ne notiesāt tikai uz aizdomu pamata (lai kā gribētos) ne par spriedumu sarunāšanu ar advokātu, ne par šī advokāta telefonsarunu noklausīšanos, - lai cik arī būtu skaidrs, ka šāda sarunāšana patiešām ir notikusi un ka īstie noklausītāji meklējami tur un tur.

Taču dzīvotspējīgas valsts varu no iznīcības ceļu ejošas ļerpatainas un bezzobainas „varas” atšķir tas, ka dzīvotspējīgās valsts vara spēj šīs valsts iedzīvotājiem uzskatāmi un pārliecinoši demonstrēt, ka tā, pirmkārt, spēj atšķirt (un to spēj apliecināt arī saviem pilsoņiem) labo no ļaunā un pareizo no nepareizā, bet, otrkārt, spēj vismaz pietiekami bieži uzskatāmos darbos parādīt – šajā valstī zagt nav labi, laupīt nav labi un krāpt nav labi.

Jebkurā valstī, kurā valdošajai varai ir patiesi svarīgi, lai cilvēki tai uzticētos, nebūtu iespējama situācija, ka tiesu varas pārstāvji, par kuru negodīgumu nevienam nav ne mazāko šaubu, arī turpmāk tiek atstāti spriest „taisnu tiesu”. Dzīvotspējīga, domāt un rīkoties spējīga vara šādu situāciju vienkārši nespētu pieļaut, - jo skaidrs, ka šādas lietas tās pārvaldāmo acīs to neglābjami padara par neuzticamu, nicināmu un vienkārši nožēlojamu.

Dažus nekrietneļus, kas apkauno un padara neuzticamu visu tiesu sistēmu, nevar notiesāt? Telefonsarunu noklausītājus nevar iespundēt? Labi, likums ir likums, tas jāievēro. Bet dzīvotspējīgai valsts varai, kurai ir svarīgi sabiedrības acīs izskatīties taisnīgai un efektīvai, ir nepārspīlējot desmiti metožu, kā panākt, lai tās tiesu vai jebkuras citas varas pārstāvis, par kura negodīgumu nav šaubu, dotos pensijā, pārceltos uz privātbiznesu vai vēl kaut kur, - bet neturpinātu spriest „taisno ķēķa tiesu”, un lai telefonsarunu noklausītājs saprastu, ka tā rīkoties šai valstī nudien nevajag.

Ko tā vietā ir izdarījusi Latvijas valsts vara? Tā nav tikai pateikusi valsts iedzīvotājiem – rēķinieties, mīļie, ka tiesu jums var spriest arī kāds negodīgs indivīds mantijā, jo pašreizējā valsts vara šādus ļaudis ne var, ne vēlas kaut kā apkarot un ierobežot, turklāt valstij arī nemaz tā īsti nav skaidrs, vai šis negodīgums ir tāds īsts negodīgums – vai varbūt tomēr puslīdz godīgums.

Nē, Latvijas valsts vara „tiesu ķēķa” gadījumā ir izdarījusi vēl daudz vairāk. Tas, kas nonāca tiesībsargāšanas iestāžu rīcībā, bija tikai sarunu ierakstu atšifrējumi, par kuriem varbūt godīgie, varbūt negodīgie ļaudis mantijās lielā vienprātībā paziņoja – nu, bet kur ir teikts, ka tāda saruna patiešām ir bijusi, ka tur lietoti tieši tādi izteicieni? Un ļerpatainā valsts vara atbildēja – jā, argumenti ir tīri tā nekas, laikam jau jūs esat godavīri, spriediet vien tālāk taisno tiesu.

Taču kaut kur – jautājums tikai, kur tieši –, vēl joprojām atrodas arī visu šo sarunu audioieraksti, jo nez vai ierakstītāji tos ir ņēmuši un izmetuši, lai vietu plauktos atbrīvotu kam aktuālākam. Un, atstājot spriest „taisno tiesu” šajos materiālos minētos ļaudis, vara ir radījusi situāciju, kad par veselu virkni tiesu varas pārstāvju nezināmu personu rīcībā atrodas šīs personas acīmredzami iznīcinoši sarunu ieraksti, ar kuriem vajadzības gadījumā iespējams piedraudēt un panākt tādu spriedumu, kāds nu vien vajadzīgs...

Un arī tas vēl nav nekas īpašs – kas nu tur liels, ja nav un nevar būt uzticības tiesu varai. Vēl taču ir arī citas, vai ne? Bet tur jau tā nelaime, ka „tiesu ķēķa” iznākums ir nevis kaut kas pārsteidzošs un šokējošs, bet gan kopējai Latvijas valsts virzībai pilnībā atbilstošs.

Drošības policijas „speciālisti” nespēj atrast telefonsarunu noklausītājus? Bet kāpēc lai viņi censtos tos atrast, ja šīs valsts vara uzskatāmi, visos iespējamos veidos un līmeņos demonstrē, ka tai nav vajadzīga ne efektivitāte, ne profesionalitāte, ne rezultāti?

Augstākajos un ne tik augstajos valsts amatos vēl nekad nav bijis tik daudz neprašu un nekauņu, kuri jau vairs pat nekaunas ne no mēnešiem ilgām pseidodemisijām, ne no apliecinājuma, ka amatam nepieciešamās zināšanas apgūs jau pēc ietikšanas amatā, ne no atzīšanās, ka vienīgie argumenti viņu iecelšanai amatā ir bijuši pareizi raduraksti vai personiski kontakti.

Turklāt atšķirībā no iepriekšējām varām pašlaik visi šie nejēgas masveidā šturmē ne tikai augstākos politiskos posteņus, kas galu galā tieši tādiem arī ir domāti, bet arī posteņus, kas ir vitāli svarīgi mūsu ikdienas dzīvē, - viena nepraša uzraudzīs konkurenci, otrs cilvēktiesības, trešais iesēžas regulatorā un tā tālāk, un tā tālāk.

Tiesībsargs, kas visā nopietnībā paziņo, ka viņš kādu konkrētu jautājumu vērtēs tikai pēc attiecīgā tiesas sprieduma, un augstākās valsts amatpersonas, kuras par šādu murgu pat nepabrīnās, ir uzskatāms piemērs tam, cik tālu mēs esam nonākuši.

Katrs atsevišķais gadījums – tāpat kā tiesu ķēķa iznākums – protams, nav nekas īpašs. Bet kopā salasās. Jo, ietikuši šajos posteņos, katrs no šiem nejēgām savelk vēl baru tranu, kas visi kopā šo valsti grauž, grauž, grauž, neko nedodot pretī, - un Latvija nav tik liela vai resursiem bagāta, lai tas varētu turpināties bezgalīgi. Jautājums tikai – kad tiks sasniegta kritiskā masa (kaut, ļoti iespējams, šis brīdis jau ir aiz muguras).

Novērtē šo rakstu: