Iesaki rakstu: 
Pāreja tikai uz atjaunojamo enerģiju Vācijas ekonomikai izmaksā dārgi un arī lāgā nesanāk, jo realitāte spiež atkal audzēt ogļu izmantošanu elektroenerģijas ražošanai. Sekas ir iepriekš Eiropas spēcīgākās ekonomikas deindustrializācija. Šonedēļ arī VW paziņoja, ka, iespējams, slēgs divas rūpnīcas Vācijā.
Vai bija citas iespējas, kā samazināt CO2 izmešus, turklāt nekaitējot ekonomikai? Izrādās, ka tādas bija, taču uz politisku lēmumu pamata tika noraidītas. Tagad kaut ko labot jau ir problemātiski. Būtu jāatzīst, ka iepriekšējā politika enerģētiskajā jomā ir bijusi kļūdaina, taču no politiķiem to sagaidīt diez vai izdosies.
Piedāvāju iepazīties ar norvēģu zinātnieka Jana Emblemsvaga pētījumu "Kā būtu, ja Vācija būtu ieguldījusi kodolenerģijā? Salīdzinājums starp Vācijas enerģētikas politiku pēdējo 20 gadu laikā un alternatīvu politiku investīcijām kodolenerģijā".
Īss kopsavilkums: izpētot pieejamos informācijas avotus, autors ir nonācis pie secinājuma, ka pašreizējie kopējie nominālie izdevumi ambiciozajai vācu enerģētikas programmai "Die Energiewende" ir EUR 387 miljardi un papildus nāk saistītās subsīdijas aptuveni EUR 310 miljardi, kas veido kopējos nominālos izdevumus - EUR 696 miljardi.
Alternatīvi Vācija varēja saglabāt esošo kodolenerģiju 2002. gadā un, iespējams, investēt jaunā kodolenerģijas jaudā. Šo divu alternatīvu analīze liecina, ka Vācija būtu varējusi sasniegt savu klimata gāzu emisiju mērķi, panākot emisiju samazinājumu par 73% papildus sasniegumiem 2022. gadā un vienlaikus samazinot izdevumus uz pusi salīdzinājumā ar "Die Energiewende". Tādējādi Vācijai vajadzēja pieņemt enerģētikas politiku, kuras pamatā ir kodolenerģijas saglabāšana un paplašināšana.
Tas, kas mani mulsina šajā stāstā. Pētījuma autors ir norvēģis. Kur ir Vācijas zinātnieki? Nav drosmes, bail nedabūt grantus un zaudēt profesoru amatus?
Uzticies zinātnei!
Arī mums Latvijā un Baltijā jābūt saprātīgiem. Mode pāries, un paliks pāri izmaksas un vilšanās. No ekonomikas loģikas viedokļa raugoties, ir absurdi virzīties uz izmaksu ziņā dārgākiem enerģijas avotiem un turpināt runāt par ekonomikas konkurētspēju. Kopš 2015. gada vidējās elektroenerģijas cenas mājsaimniecībām ir pieaugušas apmēram divas reizes. Lielo elektrību ražojošo un tirgojošo uzņēmumu peļņa Baltijā ir augusi vairāk nekā divas reizes.
Tas patiešām ir labs enerģētikas politikas rezultāts? Politiķi patiešām saprot, ko dara un kāds būs rezultāts? Un kur ir Latvijas zinātnieki?
Seko mums 
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
Komentārs par žurnālista Bena Latkovska rakstu ""Rail Baltica" stratēģiskā jēga nav tā, kuru par to cenšas uzdot". Kopumā piekrītot autora rakstītajam, gribētu uzdot vienu jautājumu: vai "Rail Baltica" stratēģiskā jēga saglabājas, pazūdot ekonomiskajam lietderīgumam, vai arī ir tāda projekta sadārdzinājuma robeža, līdz ar kuras sasniegšanu pat satiksmes ministram Briškena kungam ir pilnīgi skaidrs, ka projekts ir jāaptur?
Rīgas un tuvējos reģionos bezdarba līmenis pašlaik tuvojas 4%, kas nozīmē, ka bezdarba teju nav. Arvien biežāk dzirdam diskusijas par tautsaimniecības bremzēšanos, ko rada virkne dažādu aspektu, taču viens no tiem – darbinieku trūkums. To gana sāpīgi izjūt arī ražojošie uzņēmumi.
Valsts prezidents tēmu par apvienotā Latvijas sabiedriskā medija (LSM) valdes nesamērīgi lielo atalgojumu no publikas pukstēšanas interneta čalotavās aktualizējis līdz valsts politikas augstākajam līmenim. Tādam, ko nevar ignorēt. Bet… vai piedāvātais risinājums neradīs vēl lielāku sajukumu? Un varbūt laiks uzsākt lielākas reformas valsts kapitālsabiedrību vadītāju atalgojuma sistēmā?
Viens no biežāk apspriestajiem tematiem Ukrainā notiekošā kara kontekstā jau vairāk nekā divarpus gadu garumā ir potenciālās miera sarunas. Informatīvajā telpā regulāri parādās politiķu un amatpersonu aicinājumi sēsties pie sarunu galda, piedāvājot dažādus plānus, kuri kalpotu par pamatu miera sarunām, tostarp no valstīm, kuras nav tieši iesaistītas karadarbībā. Kopš pilna mēroga iebrukuma Ukrainā ir pat notikuši vairāki sarunu raundi starp Krieviju un Ukrainu ar vairāku starpnieku palīdzību, taču pagaidām tas nav nesis rezultātus, kas būtu tālejošāki par karagūstekņu apmaiņu. Šādā kontekstā ir jāpievērš uzmanība faktoriem, kas ietekmē miera sarunu uzsākšanas iespējamību un to potenciālos rezultātus.
Izgājšnedēļ, skatoties "Rīta panorāmu", uzsita asinis – divi latviešu žurnālisti burbuļo angļu mēlē ar "Air Baltic" šefu Martinu Gausu.
Pieus gadus savas dzīves esmu veltījusi partijai „Progresīvie”. Diemžēl arvien biežāk partijā ir pieņemti lēmumi, kuri ir pretrunā ar manu sirdsapziņu un kurus nevaru attaisnot, tādēļ ar šodienu esmu nolēmusi darbību partijā apturēt cerībā, ka pieļautās kļūdas vēl var labot.
