Klusēšana nav miers
Vilors Eihmanis, Latvijas pilsonis, domātājs un brīvības aizstāvis13.05.2025.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Šodienas pasaule – eleganta, tehnoloģiski spoža, taču garīgi nogurusi – atkāpjas no patiesības, kad tā prasa drosmi. Mēs nosaucam nodevību par diplomātiju, gļēvumu par pragmatismu un varas pielūgsmi – par mieru.
Taču miers bez taisnības nav miers. Tas ir tikai pārtraukums starp diviem kariem. Tā ir draudzība ar varmāku, kas nāk ar klusuma cenu – citu tautu asinīm, saplosītām ģimenēm, izpostītām baznīcām.
Taisnība nav abstrakta ideja.
Kad viena tauta tiek ielenkta, bombardēta, padzīta no savām mājām, mēs nevaram runāt par "neitralitāti".
Jo neitralitāte netaisnības priekšā ir līdzdalība ļaunumā. Pat, ja nesperam nevienu soli, mēs piedalāmies ar savu klusēšanu.
Svētais Gars nav neitrāls. Viņš ir liesma, kas necieš melus, pat ja tie ir rūpīgi noformēti politiskās runās. Kad Dieva Gars pieskaras cilvēka sirdij, tā nevar vienaldzīgi noskatīties, kā tiek samīts tas, kas ir svēts – cilvēka dzīvība, brīvība, mājas, zeme.
Brīvība ir svēta.
Es nāku no tautas, kas pati ir bijusi pakļauta. Es nesu sevī to sajūtu, ko nozīmē zaudēt dzimteni, valodu, cieņu.
Tāpēc man nav vajadzīgs eksperts, lai izskaidrotu, kurš kuram uzbrūk un kādi ir “reālie iemesli”. Es dzirdu kliedzienu, kas paceļas pāri informācijas troksnim.
Un tas kliedziens ir taisnības sauciens.
Kad tauta aizstāvas pret agresiju, tā pilda savu svēto pienākumu. Kad viņa stāv pretī lielvarai, neskatoties uz zaudējumiem, viņa kļūst par pravietisku zīmi. Ne tikai sev, bet visiem.
Latvija, mosties.
Es uzrunāju savējos. Ne valdību. Ne struktūras. Bet cilvēka sirdsapziņu.
Latvija, vai tu neatceries, kā ir būt noklusētiem? Kā ir būt atstātiem vieniem? Kā ir lūgt palīdzību un saņemt tikai skatus un bažas?
Tad kāpēc šodien, kad netālu no mūsu robežām deg uguns, mēs runājam par "nogurumu" vai "kompleksitāti"? Kad mēs sākām uzskatīt, ka patiesība ir atkarīga no apstākļiem?
Nav cita miera kā tas, kas dzimis no patiesības.
Svētais Gars neliek mierā manu sirdi. Viņš saka: "Liec par to, ko redzi. Un nestāsti, ka neesi redzējis."
Tāpēc es saku:
Ja tauta tiek aplenkta un izdzīta, tā ir agresija.
Ja viņi pretojas, tas ir godpilns karš.
Ja mēs to ignorējam, mēs neesam labāki par tiem, kas to atļāva mūsu vēsturē.
Un tagad – rīkojies. Dvēseliski un praktiski.
Ko jādara Latvijas pilsoņiem un pilsonēm šodien, lai klusēšana nepārvērstos līdzdalībā ļaunumā?
1. Runā skaidri: neizpludini patiesību ar vārdiem "abi vainīgi" vai "tā ir ģeopolitika". Netaisnību drīkst un vajag nosaukt vārdā. Patiesība nav neitrāla.
2. Atbalsti cietušos: ziedo, palīdzi, pieņem bēgļus, sūti aizsarglīdzekļus, raksti vēstules karavīriem, iestājies par palīdzību Ukrainai un citām apdraudētām tautām.
3. Audzini bērnus taisnīgumā: māciet viņiem ne tikai faktus, bet sirdsapziņu. Stāstiet par gaismas un tumsas cīņu vēsturē un šodien.
4. Nepielūdz varu: kad ierēdņi klusē, kad masu mediji spēlē "objektivitāti", kad eksperti samazina traģēdiju – neseko. Ieturi sirdsapziņu augstāk par lojalitāti statusam.
5. Lūdz un mosties: ne tikai sociālā līmenī, bet garīgā. Jo bez atgriešanās pie Dieva pat vislabākā politika kļūst par tukšu mehānismu. Mūsu tautas glābšana sākas garīgi.
Mēs vēl būsim.
Es ticu, ka nāks diena, kad taisnība atkal celsies. Ne ar zobenu, bet ar patiesības spēku.
Es ticu, ka arī Latvijā ir cilvēki, kas noliec galvu tikai Dieva priekšā, ne cilvēku priekšā.
Es ticu, ka patiesība ir spēcīgāka par jebkuru imperiālu sapni.
Un tāpēc es rakstu.
Neklusē. Rīkojies. Atver acis un sirdi.
Mēs vēl būsim.
Seko mums 
“Šodien esmu pieņēmis lēmumu atkāpties no aizsardzības ministra amata, lai pasargātu sava tēla paliekas, jo rīt mani tāpat būtu atlaiduši.
Valsts ieņēmumu dienests (VID) savā praksē nereti piemēro bargus sodus, tostarp īpašuma konfiskāciju. Taču aizvien aktuālāks kļūst jautājums – kas uzņemas atbildību un kompensē radītos zaudējumus un morālos pārdzīvojumus situācijās, kad iestādes rīcība izrādās klaji nepamatota? Mūsu advokātu birojs vēlas vērst uzmanību uz nozīmīgu un nesenu Latvijas Republikas Senāta spriedumu, kas iezīmē būtisku pagriezienu privātpersonu tiesību aizsardzībā pret patvaļīgu vai kļūdainu VID rīcību.
Šodien esam nonākuši jaunā eskalācijas pakāpē. Šoreiz vairs neviens nevar aizbildināties, ka “ielidojis draudzīgs drons”. Ir noticis mērķēts uzbrukums Latvijas stratēģiskam objektam - degvielas rezervēm.
Krievijas karaspēks turpina uzbrukumus Ukrainas frontē un vietumis pat virzās nedaudz uz priekšu. Raķetes un droni turpina postīt Ukrainas infrastruktūru, gandrīz ik dienas nogalinot mierīgos iedzīvotājus dažādās pilsētās. Krievija turpina plosīties. Un tomēr pamazām, bet arvien tumšāki mākoņi sāk plesties arī Krievijas pusē.
Katrs ceļotājs un arī mājās sēdētājs ar saviem nodokļu maksājumiem ir gadiem ilgi atbalstījis aviosabiedrību airBaltic. Šis kopējais atbalsts jau ir pārsniedzis pusmiljardu eiro, taču kompānijai joprojām neiet labi un bez valsts atbalsta tā gaisā noturēties nevar.
Mazajiem uzņēmumiem Latvijā jau gadiem ilgi ir jāstrādā apstākļos, kur katrs papildu administratīvais pienākums nozīmē ne tikai laiku, bet arī reālas izmaksas. Tāpēc Ekonomikas ministrija ir nākusi klajā ar priekšlikumu atteikties no obligātajām gada pārskatu revīzijām mazajiem uzņēmumiem. Tas nav radikāls solis – tas ir loģisks nākamais posms uzņēmējdarbības vides sakārtošanā.
Diskusija par “ārējo skatījumu” birokrātijas mazināšanā atklāj dziļāku problēmu – nevis ideju trūkumu, bet drīzāk nespēju tās īstenot sistēmiski un konsekventi. Pēdējo divdesmit gadu laikā Latvijā ir uzkrāta plaša pieredze ar reformām, auditiem un rīcības plāniem, turklāt tā tiek sekmīgi nodota citām Eiropas Savienības (ES) kandidātvalstīm. Tomēr gandrīz visos vērtējumos atkārtojas tie paši secinājumi: procesi ir formāli, atbildība ir izkliedēta, un iniciatīva netiek atalgota.
