Ko darīt, lai Latvijai ar “zaļo kursu” nesanāktu tāpat kā ar komunisma celtniecību?

Var jau, protams, turpināt sēdēt kā pašapmierināti krupji uzkarstošā katlā un neredzēt, kā Rietumi tiek stumti nost no pasaules troņa - gan ekonomiski, gan ideoloģiski un nu jau arī ģeopolitiski. Starptautiskās Olimpiskās komitejas lēmums par Krievijas dalību Olimpiskajās spēlēs ir tikai viens tāds mazs, bet zīmīgs piemērs.

Tiklīdz pārējā pasaule būs guvusi iespēju pārliecināties par Rietumu nespēju iestāties par savām vērtībām un nosargāt tās, - pavērsies pārmaiņu slūžas, kas var aizskalot esošo pasaules kārtību.

Šāds process nav nekas jauns un īpašs, tas ir dabisks cilvēces evolūcijas rezultāts – pasaules dominances centri mainās, kad tiem vairs neizdodas saglabāt savu tehnoloģisko un/vai ideoloģisko pārākumu, lai arī kādu varenību tiem būtu izdevies sasniegt. Daudziem no mums to ir sanācis pieredzēt pašiem uz savas ādas, pirms gadiem trīsdesmit.

“Zaļais kurss” bez plīvura

Lai saglabātu savu dominanci, mazinātu savu atkarību no citiem pasaules reģioniem, kas neiekļaujas Rietumu telpā, Rietumi uzsāka jauna trenda veidošanu, kurā tiem (kā šī virziena pionieriem) piederētu tehnoloģiskais pārākums, un ideoloģiski tas būtu saistošs visai pasaulei. Grūti būtu iedomāties ko atbilstošāku kā cīņa ar cilvēci iznīcinošām klimata pārmaiņām, kura mums nu ir formalizējusies “Zaļā kursa” (ZK) izskatā.

Taču, lai šīs jaunās tehnoloģijas kļūtu konkurētspējīgas, tām ir nepieciešams nodrošināt atbilstošu attīstības ciklu - lai varētu to īstenot, sākās atbalsta shēmu veidošana “zaļajām tehnoloģijām”, nosakot obligāti sasniedzamos mērķus katrai ES valstij un paredzot iespējas atbalstu piešķiršanai šo mērķu sasniegšanai.

No katras valsts pašas bija un ir atkarīgs, cik prasmīgi tika izmantotas šīs “zaļā ietvara” iespējas: kāds attīstīja jaunās tehnoloģijas – investējot zinātnē, pētniecībā, inovācijās, bet kāds tikai apmaksāja to ieviešanu – nevis tērējot naudu savai zinātnei, jaunu produktu attīstībai, bet vienkārši nopērkot no citiem jau radītos produktus, lai izpildītu uzstādītos mērķus. Tā Latvija iepazina “OIK afēru”…

Principiāli nemainot savu pieeju, šāda tālāka ZK īstenošana, kad mēs fokusējamies tikai uz mums uzlikto (vispirms pašu akceptēto) mērķu izpildīšanu, mūs novedīs pie tā paša jau mums zināmā rezultāta, tikai ar vēl dramatiskākām sekām – būtiskas savas konkurētspējas zaudēšanas. Jo tāds jau ir šī ZK pamatmērķis – padarīt uz “vecajām tehnoloģijām” balstītās ekonomikas mazāk konkurētspējīgas, lai dotu iespēju radīt un pelnīt ar jaunajām – “zaļajām tehnoloģijām”. Vienkārši un racionāli. Bet ko ar to darām mēs?

Vai NEKP bez enerģētikas stratēģijas nekļūs par Latvijas kapakmeni?

Ir maksimāli bezatbildīgi un tuvredzīgi piedalīties šajā procesā tikai, lai nodrošinātu šo mērķu izpildi, paralēli neīstenojot savas tautsaimniecības pāreju uz šiem jaunajiem tehnoloģiskiem pamatiem – esot tikai tiem, uz kuru rēķina citi veido savu tehnoloģisko atspērienu (pārdod mums savas tehnoloģijas, lai mēs “sekmīgi” varētu izpildīt ZK mērķus).

Tas mums būtu skaidri jāapzinās tagad, veidojot savu jauno Nacionālā enerģētikas un klimata plāna (NEKP) versiju.

Diemžēl NEKP ir vērsts tikai uz to, lai pildītu šos ES iecerētos mērķus. Tā ir ES stratēģija - ar NEKP uzliekot katrai ES valstij pildīt šos izvirzītos klimata mērķus, tiek radīta iespēja (ES tirgus pieprasījums) attīstīt jaunās “zaļās tehnoloģijas” un, tālāk pārdodot šo ZK trendu pārējai pasaulei, atkal kļūt par vadošo spēlētāju tajā, pelnīt no tā. NEKP ir plāns, kā īstenot šo ES stratēģiju.

Bet kur ir mūsu stratēģija? Ja mēs pieņemam, ka mums sava enerģētikas stratēģija, savi stratēģiskie uzstādījumi nav vajadzīgi - ka pietiks ar NEKP uzstādītajiem mērķiem, tad ar to mēs nolemjam sevi būt tikai par atspēriena latiņu citu valstu ekonomiskajai transformācijai uz mūsu konkurētspējas rēķina. Kā jau tas tika īstenots ar OIK afēru…

To būtu ļoti svarīgi apzināties tagad - veidojot savu aktuālo NEKP versiju.

Ir jāsaprot, kādas spēles laukumā mēs atrodamies un kāda spēle ir jāspēlē, lai mēs būtu uzvarētāju komandā. Nevis kalpotu par mielastu citiem pie klājamā svētku galda.

Savādāk "Zaļā kursa" īstenošana aizvien vairāk atgādina komunisma celtniecību -skaisti, cēli mērķi (lozungi), kurus neviens īsti nezina, kā sasniegt, bet tas netraucē veltīt visus spēkus, lai tos īstenotu. Kas no tā sanāca - mēs zinām...

Zaļā kursa “Ahileja papēdis”

Tā kā ZK dos iespējas ekspandēt tehnoloģiski attīstītām, inovētspējīgām ekonomikām, bet ne visu valstu ekonomikas ir tādas, tad liela daļa pasaules nesteidz aktīvi iesaistīties Rietumu piedāvātajā cīņā ar klimatu. Jo sevišķi, ja izvēle ir – nodrošināt savas sabiedrības pamatvajadzības vai novirzīt šos resursus cīņai ar klimatu? Pamēģiniet to “nopārdot” cilvēkiem, kuri cieš no trūkuma, nesaņem pienācīgu veselības aprūpi, izglītību.

Bet ir arī valstis, kas šo Rietumu ZK radīto pieprasījumu spēj izmantot racionāli savās interesēs – uz tā rēķina attīstot pieprasītās tehnoloģijas, tādejādi stiprinot savu ekonomiku un konkurētspēju uz Rietumu rēķina. Uzskatāms piemērs ir Ķīna, kura, izmantojot savu ekonomisko potenciālu un ražošanas procesa īpatnības, ar savu “zaļo tehnoloģiju” piedāvājumu jau izkonkurē tehnoloģiski attīstītos Rietumus.

Tas rada fundamentālu problēmu ZK īstenotājiem – uzliekot papildu saistības, apgrūtinājumus savām ekonomikām, iecerētais ieguvums rezultātā pārdalās uz citu valstu ekonomikām. Globalizētā pasaulē tas nozīmē globālu savas konkurētspējas zaudēšanu – arī attiecībā uz tām valstīm, kuras necenšas izmantot ZK iespējas un vienkārši nepiedalās tajā (vai dara to formāli), lai savas ekonomikas papildus neapgrūtinātu.

Rezultātā pat tāda ekonomiski un tehnoloģiski attīstīta valsts kā Vācija nu nespēj tikt galā ar ZK radīto negatīvo ietekmi uz savu konkurētspēju un piedzīvo ražošanas sarukumu.

“Bērni – mācieties fiziku!” jeb klimata pārmaiņas vs fizikas likumi?

Lai šis negatīvais efekts būtu pārejošs, svarīgi, lai cīņā ar klimatu iesaistītos pēc iespējas visa pasaules sabiedrība un tā būtu gatava uzņemties uz sevi “vienlīdzīgas” saistības (slogu) - kā to dara ES ar savām dalībvalstīm, liekot katrai valstij izstrādāt savu NEKP.

Lai to panāktu, tiek īstenota apjomīgākā informatīvā kampaņa cilvēces vēsturē.

Lai saprastu, cik tas ir izaicinošs pasākums, - bez augstāk minētā “ahileja papēža” ir vēl kāds aspekts, kas daudzus attur veltīt savus resursus cīņai ar klimata pārmaiņām tā, kā to piedāvā Rietumi. Tas ir šī pasākuma nepieciešamības pamatojums.

Neieslīgstot datu manipulāciju un interpretāciju karos, kuram ir taisnība par to, vai un kādas klimata pārmaiņas ir saistītas ar antropogēno (cilvēka radīto) CO2, – var paskatīties uz to visu plašākā kopskatā, balstoties uz zinātniski teorētiski pierādītiem un empīriski apstiprinātiem fizikas pamatiem, kas tika ielikti vēl pagājušā gadsimta sākumā, kad par draudošajām klimata pārmaiņām neviens vēl nedomāja.

Pastāv tā saucamais Švarcšilda vienādojums, kas tiek izmantots siltuma pārneses pētījumos, lai aprēķinātu enerģijas pārnesi ar elektromagnētiskā starojuma palīdzību caur vidi, kas gan absorbē, gan izstaro starojumu.

Saule dod enerģiju Zemei starojuma veidā, Zeme šo enerģiju uztver un daļu šīs enerģijas atstaro. Šis starojuma spektra sadalījums attainots grafiski: gaiši zilā līkne – starojuma intensitāte bez traucējumiem (bez atmosfēras). Melnā līkne – pie esošā atmosfēras sastāva. Zaļā – ja CO2 atmosfērā vispār nebūtu. Sarkanā – ja CO2 līmenis pieaugtu dubultīgi.

Šo starpību starp gaiši zilo un melno līkni rada “siltumnīcas efekta gāzes” (SEG). Kā redzams, CO2 sastāda tikai daļu no ietekmes (tai atbilstošajā starojuma spektrā). Nozīmīgākais SEG ir ūdens tvaiks, kurš atrodas atmosfērā, tas ietekmē zemes sasilšanu daudz vairāk nekā CO2 (ja kas - CO2 daudzums atmosfērā ir apmēram 0,04%).

Saskaņā ar atklātajām un pierādītajām fizikālajām sakarībām, CO2 līmenim turpinot pieaugt, tā turpmākā iespējamā ietekme uz starojuma izmaiņām (kas ietekmē zemes sasilšanu) kļūst niecīga (vienkāršots izklāsts – skat.šeit), jo šī ietekme ir limitēta ar konkrētā starojuma spektra iespējām, kurā šī ietekme izpaužas.

Pat ja CO2 pieaugtu dubulti - no 400 ppm uz 800 ppm, tas termālo radiācijas līmeni izmainītu vien par apmēram 3 W/m2 (salīdzinājumam - kopējā saules starojuma plūsma vidēji ir apmēram 1300 W/m2),

 Saskaņā ar Stefana-Boltzmaņa atklāto likumsakarību šāds CO2 pieaugums atmosfērā spētu radīt vien 0.71 grāda sasilšanu - visam šim papildus radītajam CO2 maksimāli efektīvi piedaloties siltumnīcas efekta veidošanā, kas, protams, nav iespējams, ne tikai tāpēc, ka CO2 ietekme mijiedarbojas ar citiem faktoriem, kas ietekmi samazina (piemēram – mākoņu daudzums), bet arī tāpēc, ka pasaules ekosistēma pārkārtojas, lai piemērotos pieaugošajam CO2 līmenim (piemēram – fotosintēzes procesi).

Savukārt, lai radītu dubultu CO2 līmeņa pieaugumu, ir jāņem vērā, ka cilvēku radītās CO2 emisijas ir vien 4% no kopējām CO2 emisijām, un ne visas tās uzkrājas atmosfērā.

Tāpēc nopārdot visai pārējai pasaulei stāstu par to, ka katram ir jāuzņemas slogs, lai cīnītos ar klimata pārmaiņām, kā to vēlas Rietumi, tā vietā, lai pienācīgi pabarotu savu ģimeni, parūpētos par savu tuvo veselību un savu bērnu izglītību, ir tiešām ļoti izaicinoši. Un var arī neizdoties. Sevišķi, ņemot vērā grūstošo Rietumu autoritāti pārējās pasaules priekšā.

Vai esam gatavi arī šādam scenārijam? Tas ir ne mazāk reāls kā tās klimata pārmaiņas, kuras cenšamies novērst…

Nolaižoties uz zemes

Klimata pārmaiņas ir nenoliedzams fakts – un tā tas ir bijis vienmēr. Taču censties ignorēt, ka bez cilvēku radītā CO2 ir arī citi faktori, kas ietekmē klimatu, nebūtu ne zinātniski, ne saprātīgi.

Vēl jo vairāk tāpēc, ka to nozīme pieaug un būtu būtiski pārvērtējama. Piemēram, jaudīgais Hunga-Tonga vulkāna izvirdums 2022.gadā viens pats palielināja ūdens tvaika (būtiskākais SEG) daudzumu zemes stratosfērā par 10%, tādejādi apgāžot līdzšinējo pieņēmumu, ka vulkānu radītās emisijas nav spējīgas radīt vērā ņemamu, noturīgu ietekmi uz klimatu (sasilšanu) – jo šajā atmosfēras slānī papildus nokļuvušais ūdens tvaiks var saglabāties un uzkrāties ilgstoši.

Draudīgi pieaugošā Zemes seismiskā aktivitāte ir acīmredzams fakts. Nevienam nav zināms, kad tad īsti cilvēce sasniegs to CO2 emisiju līmeni, kurā tai nāksies piedzīvot solītās klimata drausmas, bet zemes seismisko procesu dēļ šādas sekas var iestāties jebkurā brīdī. Turklāt šeit scenāriji var būt ļoti dinamiski un visdažādākie - tā var būt ne tikai sasilšana, bet arī strauja atdzišana: atkarībā no vulkānu aktivitātes norisies vietas to emisiju sastāvs var mainīties - apjomīgu ūdens tvaika emisiju vietā atmosfērā var nonākt apjomīgas emisijas (piemēram - SO2 vai vulkāniskie putekļi), kuras nevis aiztur no zemes atstaroto radiāciju (tādejādi radot siltumnīcas efektu), bet absorbē no saules nākošo starojumu, radot “vulkāniskās ziemas” efektu. Zemestrīces, plūdi – tās ir dabas parādības, ar kurām mums ir jārēķinās pieaugošās Zemes seismiskās aktivitātes apstākļos.

Šāda aktivitāte ne tikai radīs ietekmi uz klimatu, bet arī tiešā veidā ietekmēs ekonomiskos un sociālos procesus – radīs sarežģījumus loģistikā un piegāžu ķēdēs, enerģijas un pārtikas apgādē. Tas savukārt var radīt nozīmīgus sociālos nemierus un migrāciju.

Ja esam gatavi tērēt miljardus, lai cīnītos ar cilvēka radītajām CO2 emisijām, vai nebūtu saprātīgi vismaz sagatavot sev rīcības scenāriju arī šādiem iespējamajiem notikumiem un laikus gatavoties tiem, lai to iespējamo risku ietekmi minimizētu – ne tikai attiecībā uz enerģētisko drošību, bet visām mums būtiskākajām jomām (piemēram - arī pārtikas apgāde, iekšējā un mūsu robežu drošība)?

Tad ko mums darīt?

Neatkarīgi no tā, kam izradīsies taisnība par klimata pārmaiņu patiesajiem iemesliem, - tas nemainīs “zaļā kursa” radīto ietekmi uz mūsu tautsaimniecību un sabiedrības labklājību.

ZK būtiski transformēs mūsu dzīves telpu, lai rastu tajā vietu jaunām iespējām - no mums, no mūsu politiķu pieņemtajiem lēmumiem ir atkarīgs, kādas būs šīs mūsu iespējas un kurp tas mūs novedīs.

Visu ZK izpildei gatavojamo rīcības dokumentu (pirmkārt jau NEKP!) galvenajam kritērijam būtu jābūt - kā tas ietekmēs mūsu konkurētspēju, jaunu, konkurētspējīgu produktu radīšanu ar augstu pievienoto vērtību, nevis vienkārši ZK uzlikto mērķu izpilde - tirgus radīšana šiem produktiem uz savas konkurētspējas rēķina.

Ir nepieciešams stratēģisks skatījums, kā nodrošināsim savas valsts konkurētspēju un pastāvēšanu šajos jaunajos apstākļos. Sava enerģētikas stratēģija ir viena no nepieciešamajām atslēgām, un tai būt jātop, pirms apstiprinām savu NEKP versiju!

Ja mēs ZK izmantosim tikai kā iespēju uzņemties papildu slogu, kurš mums paklausīgi ir jānes, par to pretim saņemot finansējumu no Eiropas (kuru politiķiem būs garda iespēja dalīt), kas šo slogu mums nedaudz mazinās (kur politiķiem atkal būs iespēja šo slogu pārdalīt), tad no tā mēs neiegūsim neko citu kā “OIK afēru” - tikai daudz, daudz lielākos apmēros.

Vai tiešām tas ir tas, ko vēlamies iegūt no “zaļā kursa” īstenošanas?

Novērtē šo rakstu: