Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Ko likt vietā?

Andris Upenieks
17.02.2018.
Komentāri (8)

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Vai nav savādi, ja naudas (siles?) apsaimniekotāji teju ik svētumu ar vieglu roku piekarina i savtīgam, i politiskam veikalam, kur skandināto caurspīdīgumu sedz rentgena starus nelaidošs materiāls…Vai uz akūtu vajadzību fona šķiet piedienīgi ar tādu vēzienu šķērdēties superdārgās un arī pamuļķīgās ārišķībās, kurām priekšā karina bezgala novazāto simtgadi, no kuras tagad jau šermuļi metas?

Jubilejas artava esot tikai daļa no sešdesmit miljoniem (!), jo pārējo tērētu tik un tā (?!), turklāt sponsorēšot arī uzņēmēji. It kā tie būtu marsieši, nevis mūsu pašu budžeta fiskālais fundaments, kas maksā nodokļus un stutē arī valsts ekonomisko pamatu.

Turklāt dzīrosim vairāku gadu garumā kādos tūkstoš pelēkos pasākumos ar apšaubāmām mākslinieciskām ievirzēm (“Gaismas raksti”), kuras tendētas vecās domāšanas virzienā. Kur priekšplānā grozās nauda, murgaina pompozitāte, ambīcijas ar banālu parādes stila izrādīšanos, kas raida nepārprotamu signālu: re, kā arī nabagi var gavilēt, dziedāt un laimē diet... Kur atkal šķiros, dalīs naudas savējiem un dāvinās negoda biļetes goda viesiem par baltu velti. Bet pašdarbnieki rausies melnās miesās, sev sagādājot tika liekus tēriņus.

Esam nostādīti izšķiršanās priekšā – atbalstīt uzdzīves cienīgu. izsaimniekošanu, būt par aitām, kur cirpēju netrūkst, vai… Vai, saglabājot cieņu un godu, nepiedalīties tur, kur pāri veselam saprātam kā īlens iz maisa izlien alkatība, kuras izpildījums vēl gana svaigā atmiņā no Padomju Savienības laikiem, kad katru tukšvārdību lipināja klāt kādai "varenplašās" zemes slavenai dienai, piecgadei, kompartijas kongresam, kas par lielu soli tuvināja komunismam. Tagad šo māžošanos sauc par laimi, kas sasniedzama kaut kādā tālā mistiskā ilgtermiņā. Bet jebkuram termiņam ir sākums un beigas. Un kādas būs beigas?

Saprotams, var pārmest, ka kritizēt viegli, bet patiesībā nav viegli: pa starpām skumīgi un sāp arī… Kritikas skarto pirmā aizsardzība allaž banāla: bet ko tad tu pats? Viss tev slikti, bet cita, ko vietā likt, tev nav nekā!

Nē, mīļā sirds, ir gan! Mēs, kas cienām, mīlam savu zemi, valsti, tautu, gribam un varam savu simtgadi nosvinēt tā, kā to pieklājas darīt tikai reizi simt gados! Pieticīgi, atbilstoši valstiskai (ģimeniskai) rocībai, dvēseliski, sirsnīgi!

Visai valstij (ģimenei) pieejamā vietā un laikā. Vienalga, kur – Rīgā, Daugavas krastos, mazpilsētiņu laukumos, tirgus plačos, mazpagastu pļaviņās, upīšu krastos, uz tiltiem, brīvības cīnītāju atdusas vietās, veci ļaudis savos siltajos mājokļos…

Mēs varam vienlaicīgi (vismaz domās!) sadoties rokās kā Baltijas ceļā, nodziedāt himnu bez raizēm, vai fa mažorā, vai la mažorā, bet no SIRDS! Iededzināt savu svecīti, apēst līdzi paņemto maizīti, iemalkot tēju… Uzdziedāt, pakavēties vietās, kur esi, kur brīvi elpo tava Tēvija. Bet ietaupītos miljonus Latvijai dāvināt, nevis skandināt un notriekt. Pasaule mūs ne vien saprastu, bet arī apbrīnotu. Mēs paši sevi arī.

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Patīkamas vilšanās veltās cerībās

FotoPēc eksaltētu jūsmu tirādēm biju mazliet apmulsis: varbūt valsts prezidenta Egila Levita kvalifikācijas grorificētājiem sava taisnība, kritizētājiem sava? Varbūt pārspīlējumi abās pusēs? Tāpēc šonedēļ “Rīta panorāmā” gaidīju patīkamu vilšanos savos uzskatos. Nesagaidīju. 
Lasīt visu...

21

Cilvēciskuma līkloči. 2. Cilvēka kritēriji

FotoMūsu laikmeta intriģējoša pazīme ir grandiozās antropoloģiskās pārmaiņas. Veidojas jauns antropoloģiskais tips. Tā nosaukums ir “postcilvēks”. Postcilvēku uzskata par antipodu cilvēkam. Nosaukums “postcilvēks” nav patīkams. Taču tam jau labu laiku ir starptautiskā autoritāte – daudzu zemju intelektuāļu acīs iemantota patiesības, pareizības un taisnības garanta reputācija.
Lasīt visu...