Iesaki rakstu: 
“Lāči ir ļoti gudri dzīvnieki, tiem ir laba atmiņa,” teic Haralds Barviks, Latvijas mednieku asociācijas valdes priekšsēdētājs. Patlaban Latvijā esot aptuveni 250 lāču. Par daudz? Iespējams, būs vēl vairāk. “Bet lācis cilvēkiem nekad nebūs čoms, viņš ir savvaļas dzīvnieks. Tas ir tāpat kā lielajā politikā: tur draugu nav, tur ir intereses,” skaidro Barviks. Kā cilvēkam sadzīvot ar šo “lielo politiku”?
Somijas interneta izdevumā “yle.fi” ievietots interesants raksts par lāčiem, kuri sākuši pārvietoties tuvāk pilsētām, tie ierodas pat pilsētās. Lāčus nemedī (izņemot Somijas ziemeļu reģionu), viņi kļuvuši drošāki, tie pierod nebaidīties no cilvēkiem. Lāči nāk tuvāk cilvēku mītnēm, meklē pārtiku, nereti apgāžot atkritumu tvertnes.
Taču pilsētu teritorijās lāču atbaidīšana var būt sarežģīta, it sevišķi tad, ja to ir daudz. Šobrīd Ziemeļkarēlijā mitinās ap 520 lāču, kas ir vecāki par gadu. Gada sākumā provincē piedzima aptuveni 130 lāču mazuļu. Tika piešķirtas izņēmuma atļaujas nogalināt desmit lāčus. Taču Dabas aizsardzības biedrība vērsās administratīvajā tiesā, un tā noteica šaušanas aizliegumu.
Vienvārdsakot, pilsētās ar lāčiem ir sarežģīti. Bet izrādās, ka ar citiem savvaļas dzīvniekiem nav mazāk sarežģīti. Rīgas domes sēdē 18. septembrī tika pieņemti saistošie noteikumi par medībām Rīgas valstspilsētas pašvaldības administratīvajā teritorijā gadījumos, kad medījamie dzīvnieki apdraud sabiedrisko kārtību un drošību vai rada postījumus. Tas nozīmē, ka galvaspilsētā tiks atļauts medīt dzīvniekus, kas rada apdraudējumu un postījumus. Kaut arī aptauja parādīja, ka 75% aptaujāto ir pret medībām Rīgā, tās tomēr notiks.
Haralds Barviks uzskata, ka šāds Rīgas domes lēmums ir nepieciešamība: “Koordinācijas komisija pieņems lēmumu, kurā vietā notiks medības. Šāds lēmums tiks pieņemts katru reizi. Nebūs tā, ka visi mednieki ies pa parkiem, bungas sizdami un plintes rībinādami. Visa problēma šobrīd ir divos dzīvniekos: bebri, kas izposta infrastruktūru, kā arī mežacūkas. Kaut kur parādās slimas lapsas.”
Rīgas domes tekstā bija arī norāde par šaušanu no torņiem. “Domāju, ka tās gan ir muļķības,” saka Barviks, “kādi vēl torņi pilsētā? Es arī esmu koordinācijas komisijā, un, kad būs lemšana, mēs skatīsimies arī “torņu jautājumu”. Varbūt Spilves niedrājos kāds grib izvietot torņus? Bet kopumā man nav skaidrs, kāpēc tādi torņi būtu vajadzīgi. Tas manā prātā neievietojas.”
Par laimi - Rīgā vēl lāči nepārvietojas, vien daži bebri un reizēm kāda nomaldījusies mežacūka. Barviks zina teikt, ka Somijā lāčus medī vien reģionā pie polārā loka. “Lāču problēma ar laiku, domāju, būs arī pie mums. Lācis ir ļoti gudrs, adaptīvs dzīvnieks, viņš ātri saprot, ka pats var darīt, ko grib, un neviens viņam neko nenodarīs. Starp lāčiem ir daži nekaunīgie lāči, jo viņi ir tādi paši kā cilvēki: starp normāliem parādās kāds indivīds, kurš uzvedas slikti. Risinājums: vai nu viņu kārtīgi sabiedēt, vai nu izolēt no sabiedrības. Cita varianta nav, ja negrib sagaidīt nelaimi,” teic Barviks.
Taču pagaidām lāči cilvēkiem briesmas nerada, vien atsevišķas vietas var būt problemātiskas, taču tur jāvaino cilvēku neizdarība, piemēram, nevēlēšanās pasargāt bišu dravas.
“Ir zināmi dažādi efektīvi paņēmieni, kā aizbaidīt lāčus, un, ja viņus aizbaida, tad otrreiz lācis tajā vietā vairs nelien. Cilvēkiem lāči jāatbaida, nevis jātaisa par mājdzīvniekiem, berot ābolīšus vai vēl ko. Lācis cilvēkiem nekad nebūs čoms, viņš ir savvaļas dzīvnieks. Tas ir tāpat kā lielajā politikā: tur draugu nav, tur ir intereses,” pasmaida Barviks.
Daļa lāču Latvijā ienāk no Igaunijas, tomēr arī Latvijā jau ir izveidojusies sava populācija. Un kā ir briežu populāciju? Dzird runājam, ka to jau esot par daudz, tātad - ņemam un izkaujam? Barviks: “Nevaru piekrist akciju sabiedrībai “Latvijas valsts meži”, jo tā veic genocīdu pret dzīvniekiem. Šis uzņēmums būtu priecīgs, ja mežos vispār nebūtu dzīvnieku: lai ir tikai plantācijas, un viss. Ir atsevišķi punkti Dienvidkurzemē, ir atsevišķas vietas ap Dundagu un Ugāli, kur briežu skaits, iespējams, ir par lielu. Bet to nevar teikt par visu Latviju.”
Taču kritiska situācija šobrīd ir ar aļņiem: “Bija psihoze, sak, Latgalē mums viņi visu ēd nost, un rezultātā aļņu populācija ir stingri sarukusi. Bet aļņi nav peles, viņi nevairojas ar metieniem, aļņiem dzimst viens vai divi mazuļi. Ziepes var savārīt ļoti īsā laikā: mēs tagad ātri, ātri samazināsim briežu un aļņu skaitu un tad vienā brīdī konstatēsim, ka mums trūkst gan aļņu, gan briežu. Briežu ir ap 70 000, un ir nenormāli liels limits - 33 000 briežu drīkst atšaut. Tas ir nepareizi! Mēs esam kategoriski pret to. Es nevaru pieņemt, ka dzīvnieki tiek vienkārši nīdēti. Jā, skaits ir jāregulē, ir jāseko situācijai, bet izsludināt, ka briežu skaits Latvijā ir katastrofāli liels - tā nu gan nav patiesība,” stāsta Barviks.
Tas ir diezgan pārsteidzoši, ka mednieks Haralds Barviks tā iestājas par dzīvniekiem un viņu tiesībām dzīvot. Jācer, ka viņa vēsais un loģiskais prāts atdzesēs karstākos Rīgas domes “medniekus” un lieka šaudīšanās - prieka pēc - Rīgā nenotiks.
Seko mums 
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
Komentārs par žurnālista Bena Latkovska rakstu ""Rail Baltica" stratēģiskā jēga nav tā, kuru par to cenšas uzdot". Kopumā piekrītot autora rakstītajam, gribētu uzdot vienu jautājumu: vai "Rail Baltica" stratēģiskā jēga saglabājas, pazūdot ekonomiskajam lietderīgumam, vai arī ir tāda projekta sadārdzinājuma robeža, līdz ar kuras sasniegšanu pat satiksmes ministram Briškena kungam ir pilnīgi skaidrs, ka projekts ir jāaptur?
Rīgas un tuvējos reģionos bezdarba līmenis pašlaik tuvojas 4%, kas nozīmē, ka bezdarba teju nav. Arvien biežāk dzirdam diskusijas par tautsaimniecības bremzēšanos, ko rada virkne dažādu aspektu, taču viens no tiem – darbinieku trūkums. To gana sāpīgi izjūt arī ražojošie uzņēmumi.
Valsts prezidents tēmu par apvienotā Latvijas sabiedriskā medija (LSM) valdes nesamērīgi lielo atalgojumu no publikas pukstēšanas interneta čalotavās aktualizējis līdz valsts politikas augstākajam līmenim. Tādam, ko nevar ignorēt. Bet… vai piedāvātais risinājums neradīs vēl lielāku sajukumu? Un varbūt laiks uzsākt lielākas reformas valsts kapitālsabiedrību vadītāju atalgojuma sistēmā?
Viens no biežāk apspriestajiem tematiem Ukrainā notiekošā kara kontekstā jau vairāk nekā divarpus gadu garumā ir potenciālās miera sarunas. Informatīvajā telpā regulāri parādās politiķu un amatpersonu aicinājumi sēsties pie sarunu galda, piedāvājot dažādus plānus, kuri kalpotu par pamatu miera sarunām, tostarp no valstīm, kuras nav tieši iesaistītas karadarbībā. Kopš pilna mēroga iebrukuma Ukrainā ir pat notikuši vairāki sarunu raundi starp Krieviju un Ukrainu ar vairāku starpnieku palīdzību, taču pagaidām tas nav nesis rezultātus, kas būtu tālejošāki par karagūstekņu apmaiņu. Šādā kontekstā ir jāpievērš uzmanība faktoriem, kas ietekmē miera sarunu uzsākšanas iespējamību un to potenciālos rezultātus.
Izgājšnedēļ, skatoties "Rīta panorāmu", uzsita asinis – divi latviešu žurnālisti burbuļo angļu mēlē ar "Air Baltic" šefu Martinu Gausu.
Pieus gadus savas dzīves esmu veltījusi partijai „Progresīvie”. Diemžēl arvien biežāk partijā ir pieņemti lēmumi, kuri ir pretrunā ar manu sirdsapziņu un kurus nevaru attaisnot, tādēļ ar šodienu esmu nolēmusi darbību partijā apturēt cerībā, ka pieļautās kļūdas vēl var labot.
