Ko nesaprata un nesaprot stulbā totalitārisma pārstāve – rečekiste Inga Spriņģe?

Viņa atzīst, ka viņi uz Facebook satura liek atzīmes, kas mazina šī satura un tā veidotāja iespējas nonākt pie lasītājiem, bet viņai šis fakts kā cenzūras apliecinājums nešķiet pat komentēšanas vērts. Viņa atzīst, ka Re:Check ir cenzējis ziņas par vīrusa iespējamo nedabisko izcelsmi, bet pēc tam politiska soļa rezultātā (Baidena paziņojums) ir pārstājis to darīt. Un atkal nekādu aizturu Spriņģes balsī.

Vai tiešām Inga Spriņģe domā, ka zinātne ir kā tāds automātiskais radars, kas vēro visu apvārsni, un, ja kaut kas pašreizējā Reuters un citu faktbaudītāju patiesības versijā ir aplams, tad ar laiku pati no sevis uzradīsies publikācija akadēmiskā žurnālā ar labojumu? Vai tiešām nav nojaušams, ka zinātnieku pūles atrast pierādījumus vai atspēkojumus kādām tēzēm vada un ierobežo politiskā griba, finansējums, iesaistītie cilvēki un visa veida cenzūra?

Kad Baidens paziņo, ka ir jāizmeklē izcelsme, tas nav zinātnisks lēmums. Tas ir politisks lēmums, kurš tiek balstīts cenzūras mūri laimīgā kārtā pārrāvušu zinātnieku atziņās. Un šīs atziņas bija nevis empīriskas — uz kaut kādiem jauniem datiem balstītas, bet loģiski no tiem pašiem datiem izsecināmas, proti, ka ar tobrīd pieejamajiem datiem nevar izslēgt alternatīvo izcelsmes hipotēzi. Kāpēc cenzūras mūri izdevās pārraut? Tāpēc, ka šīs šaubas guva pietiekami plašu atsaucību, kas izplatījās ne tikai pa varas un zinātnes gaiteņiem, bet arī brīnumainā kārtā pa socmedijiem visā sabiedrībā. Atkārtoju. Alternatīvās izcelsmes hipotēzes cenzūra tika izbeigta, pateicoties tam, ka kādam bija izdevies to pietiekami pārraut.

Klausoties Ingu Spriņģi, pārņem viegla nožēla par pandēmijas trakuma pilnbriedā viņai un līdzīgi domājošajiem adresētajiem tvītiem un garākiem tekstiem, jo tagad saprotu, ka šī kalibra žurnālistiem tie vispār nebija tverami. Inteliģentā iebilde piespiedu vakcinācijai nebija balstīta Spriņģes un citu virskārtas operatoru atspēkot iecienītajās atziņās par Bila Geitsa čipiem un par populācijas kontroli. Iebilde nebija balstīta iebildēju personīgajā medicīniskajā izvēlē vai bailēs. Ideja, ka kāds iestājas par kaut kādiem principiem, kas stāv pāri paša izvēlei, iespējams, nav tverama žurnālistiem, kuru publiskajā darbībā centrāls elements ir paštīksmināšanās (skatīt raidījumu ciklu “Karmas latvieši”).

Tādi kā viņa nekad nelasīja inteliģentās iebildes, bet autorus marķēja atkarībā no tā, kura no nometnēm pieslējās tekstam. Un nometnes viņu aprobežotajā skatījumā bija tikai divas. Inteliģentā iebilde balstījās nepamatotajās prezidenta, premjera, ministru, deputātu, žurnālistu un viedokļu līderu atziņās par vakcīnu gatavību un iedarbību. Līdzīgi kā tās loģiskās atziņas par vīrusa izcelsmi, ka publiski pieejamie dati neizslēdz alternatīvo hipotēzi, tā šeit vajadzēja tikai būt apveltītam ar vienkāršām dokumentu lasīšanas iemaņām, izpratni par zinātnisko metodi un par to, kas ir politika, lai nonāktu pie secinājumiem, ka viss tik tiešām nav tik vienkārši, kā Spriņģes un citi kantori to unisonā ar valdību mēģināja pasniegt. (Ja izpētītu Ministru kabineta preses konferences, nebrīnītos, ja atklātos, ka mūsu bezmugurkaulnieku valdība visu pandēmijas laiku vienkārši dejoja Rīgas žurnālistu diktēto deju.)

Inteliģentā iebilde vakcīnu piespiešanas politikai bija, ka saskaņā ar oficiāli pieejamo informāciju nevar nonākt pie secinājumiem, ar kādiem šīs zāles tika reklamētas, tai skaitā sarunu raidījumos, un ar kādiem to uzspiešana tika pamatota MK noteikumos. Iebilde bija par to, kas tika publiski teikts par zāļu izpētes un reģistrācijas statusu. Iebilde bija par to, ka neviens nepievērš uzmanību vakcīnu ražotāju līgumu ar EK nepamatotajai slepenībai, vakcīnu novērošanas (ne)ilgumam, elpceļu vīrusu vakcīnu vēsturiskajai neefektivitātei, vīrusa vecumam un tādējādi lielajam mutācijas ātrumam un nepilnīgas vakcīnas ietekmei uz šādu strauji mutējošu vīrusu, vīrusa spējai izplatīties caur dzīvniekiem.

Iebilde balstījās uz visas populācijas uzskatīšanu par viendabīgu septiņdesmitgadīgu masu, kurai jaunais vīruss ir vienlīdz bīstams un līdz galam nepārbaudītā vakcīna vienlīdz efektīva. Iebilde balstījās uz absolūti idiotiskiem un melīgiem izteikumiem no Latvijas mediju mīlētām ietekmelēm ar medicīnas grādiem, piemēram, par masku nekaitīgumu, par vakcīnas producētā proteīna neizplatīšanos organismā, par it kā izpētīto vakcīnas ietekmi uz auglību un grūtniecību vai par to, ka tādas dabiski iegūtas imunitātes pēc pārslimošanas nav vai tā nevar būt labāka par vakcinācijas rezultātā iegūto.

Iebilde bija par to, ka jebkuras nozares zinātnieki (Auziņš, Ambainis) var runāt pilnīgas muļķības, kamēr vien tās ir muļķības pareizajā virzienā, bet, kad par vakcināciju izsakās nepareizajā virzienā, tad neviens grāds nav pietiekams. Iebilde bija par to, ka iedzīvotāji nav ganāmpulks, ar kuru var izrīkoties, kā inženierim labpatīk.

Iedzīvotāji ar savām balsīm piedalās rīcības plāna izstrādē. Protams, izņemot, ja viņi ir Krievijas iedzīvotāji. Ja iedzīvotāji uzskata, ka līdzcilvēkus piespiest kaut ko darīt nevar, tad politiķiem nav tiesību to darīt, pat ja viņiem tehniski šķiet, ka tas kaut ko risina. Ja iedzīvotāji aicina palasīt PVO, Eiropas parlamenta, citu institūciju un pasaulē atzītu sabiedrības veselības speciālistu vadlīnijas par lokdaunu vai piespiedu vakcinācijas kaitējumu, tad viņi nav jāsauc par Kremļa aģentiem. Ja iedzīvotāji iziet ielās un protestē pret bērnu ieslodzīšanu četrās sienās jeb pie ekrāniem, jo intuitīvi saprot, ka bērnu attīstība par to cietīs ilgtermiņā, tad varbūt viņi spēj politikas vienādojumā iekļaut vairāk par vienu mainīgo un nav vienkārši nepieskaitāmi sazvērnieki.

Inteliģentā iebilde piespiedu vakcinācijai bija par to, ka Inga Spriņģe un pārējie toņa noteicēji izlikās nesaprotam, ka runa ir patiešām par piespiedu vakcināciju. Pretestības interpretācijas vietā vispirms tika rakstīti atmaskojoši rakstiņi par to, ka nekāda piespiešana nav plānota, bet, kad tā sākās — ka patiesībā iespējas atņemšana pelnīt iztikas līdzekļus nevakcinēšanās dēļ nav piespiešana. Inga Spriņģe pandēmijas politikas oponentos saskatīja tikai Bila Geitsa čipu un populācijas indēšanas atmaskotājus, bet izvēlējās nedzirdēt tos, kas teica, ka stāsts par Bila Geitsa čipu ir vienkārši jāuztver kā indikatīvas runas par velnu ezerā. Par velnu, kas ietver visu augstāk minēto, bet ko varbūt ne visiem ir pa spēkam racionāli saprast un artikulēt.

Taču inteliģentās iebildes Ingai Spriņģei un daudzām viņas amata māsām un brāļiem nebija tveramas. Sarunā ar Zuargusu Inga Spriņģe vaļsirdīgi atzīstas, ka viņa nediskutē par to, “kas ir cilvēks vai kas ir visums”. Viņa nespēj atbildēt uz jautājumu, kas, viņasprāt, ir primārāks — gars vai matērija. Tās esot “pārāk abstraktas lietas”. Tas, protams, nav nekas traks, ja vien jūs neveidojat raidījumu sēriju “Karmas latvieši”. Tas, protams, nav nekas traks, ja vien jūs necenšaties saprast procesus latviešu sabiedrībā, kur garīgums un spirituālisms visās tā izpausmēs, arī lielā interesē par ezotēriku, ir daļa no nacionālās identitātes. Tas, protams, nav nekas traks, ja vien jūs neesat žurnālists un cenzors, kas “tikai dara savu darbu”, proti, apspiež parasto cilvēku mēģinājumus kaut kā paust un izplatīt savu nepatiku pret valsts uzspiesto politiku. Nepatiku, kuras pamatā ir atšķirīgi priekšstati par to, ko valsts vispār var darīt ar savu iedzīvotāju, jo viņš tomēr ir tā dīvainā lieta, par ko Inga Spriņģe negrib runāt — cilvēks.

Novērtē šo rakstu: