
Ko parastais cilvēks saņem par tiem simtiem miljonu nodokļu naudas, kas pazaudēti „airBaltic”
Pietiek lasītāja01.02.2026.
Komentāri (0)
Lasu neskaitāmos rakstus par Latvijas nacionālās aviokompānijas “airBaltic” slikto servisu, draņķīgo attieksmi, nenormāli augstajām cenām, atceltajiem lidojumiem, nespēju nolaisties plānotajā galamērķī, pārpārdotajiem reisiem un ārpus borta palikušo lidotgribētāju šausminošajiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem.
Iespējams, es nekad dzīvē neesmu lidojusi ar to īsto “airBaltic”, par kuru tik daudz slikta sarakstīts, bet ar kādu citu, jo mana pieredze ir pavisam cita. Droši vien mana pieredze nebūs populāra un negūs atsaucību, bet ko lai dara….
“airBaltic” ir mana mīļākā aviokompānija, lai gan esmu lidojusi ar ļoti daudzām aviokompānijām kā Eiropā, tā arī citos kontinentos. Kad pēc garas prombūtnes ieraugu lidostā tik mīļo “airBaltic” lidmašīnu, vēl jo īpašāk, ja tā ir Latvijas karoga krāsās, uzreiz sirds sāk gavilēt. Kad visi habibi, sinjoras, madam, dzievščina, margaite utt. jau drusku pārsātinājušies, tik jauki sajust Latvijas tuvumu, tikai redzot šo lidmašīnu starp visiem Turkish Airlines, Emirates, Ryanair, Finnair, Lufthansa utt.
Nezinu, kur var sastapt dusmīgas, nīgras vai nelaipnas “airBaltic” stjuartes. Man 30 gadu laikā nav izdevies. Man vispār šķiet, ka “airBaltic” stjuartes tiek izvēlētas skaistuma konkursos. Tā, ka visas stjuartes ir skaistules, bet visi stjuarti eleganti džentelmeņi, kā tas ir “airBaltic”, nevienai citai aviokompānijai neesmu pamanījusi. Varbūt SkyUp ukraiņu meitenes var sacensties…
Nezin kāpēc mani, iekāpjot lidmašīnā, vienmēr sagaida smaidīgi stjuarti un stjuartes, laipni un labestīgi, neatkarīgi no tā, vai lidoju ekonomiskajā, vai biznesa klasē.
Lasīju par šausmām biznesa klasē, kad pasažiere pārsalusi tādēļ, ka nosēdināta pirmajā rindā un aukstais vējš viņu saldējis visu pārējo ekonomisko pasažieru iekāpšanas laikā. Tā kā man vienmēr veicas un es vietu lidmašīnā uzzinu jau pie reģistrēšanās, un man nav nepieciešams stāvēt rindā pie iekāpšanas lidmašinā, lai tiktu pie labākās vietas vai vispār pie sēdvietas lidmašīnā, tad, ja lidoju biznesa klasē, izmantoju iespēju iekāpt tajā tad, kad man ir ērti, bieži vien – pēdējā.
Zinu, citiem, šķiet, tāpat kā pārpildītā Mežaparka tramvajā pēc “Prāta vētras” koncerta jācīnās par sēdvietu, tādēļ viņi jau stundu pirms iekāpšanas sākumlaika stāv rindā, bet, šķiet, “airBaltic” un arī citām aviokompānijām ir īpaša pretimnākšana man, jo man vienmēr iekāpšanas kartē ir norādīta konkrēta vieta un tā vienmēr ir brīva.
Man arī ļoti garšo ēdiens, ko pasniedz “airBaltic” gan biznesa, gan ekonomiskajā klasē. Tiesa, tas ēdiens, kuru pasūtu pirms lidojuma, jo bieži lidošanas laiku izmantoju maltītei, lai galapunktā varētu koncentrēties uz nokļūšanu viesnīcā, nevis kušinātu izsalkušo vēderu. Ēdiens vienmēr silts, garšīgs, garākos lidojumos stjuarti pavaicā, kad es to vēlos baudīt – tūlīt vai pirms izkāpšanas. Arī tad, ja lidojuma vidū izlemju – tieši tagad ir labākais brīdis pusdienot, stjuarti 15 minūšu laikā atnes maltīti.
Turklāt visas stjuartes un stjuarti vienmēr, sarunājoties ar mani, smaida un ir ļoti pretimnākoši. Un ar jauku un gaumīgu humoru. Ja izrādās, ka visi manas sēdvietas tuvumā esošie bagāžas plaukti aizņemti, vienmēr stjuarti atrod vietu, kur novietot manu koferi. Un, ja tas ir kādu gabaliņu nostāk no vietas, kur sēžu, tas dod iespēju un leģitīmu iemeslu pakustēties lidojuma laikā vairāk, kas manam ķermenim nāk tikai pa labu (saprotu, citiem dieviņš visai dzīvei izdalījis konkrētu soļu skaitu, tādēļ jātaupa katra iespēja, bet man ar to tur augšā, ir cits dīls – jo vairāk staigāju, jo ilgāku laiku savā dzīvē arī varēšu staigāt).
Protams, gadās, ka kāds pasažieris, kurš, iespējams, izkāpis ar kreiso kāju no gultas vai nonācis “viss ir slikti” pasaulē, padara stjuartu vaigu bažīgu vai apmākušos, bet pietiek ar laipnu vārdu un smaidu, lai stjuarts vai stjuarte atbildētu ar smaidu, labestību, pretimnākšanu un laipnību.
“airBaltic” salonos un arī tualetēs vienmēr ir tīrs un sauss. Arī salons vienmēr pirms lidojuma iztīrīts, smaržīgs, patīkams. Manam ķermenim krēsli ir ļoti ērti gan sēdēšanai, gan pagulēšanai. Saprotu, katram ķermenis citādāks, bet, iespējams, “airBaltic” speciāli manam izmēram tos beņķus ierīkoja.
Esmu redzējusi, ka cilvēki ir sašutuši par bagāžas svara un izmēra pārbaudi pirms iekāpšanas, un enerģisko cīnīšanos pret “airBaltic” aicinājumu par noteikumu pārkāpumu samaksāt. Man jau atkal paveicies – vienmēr biļetē precīzi norādīts, cik liela un cik smaga drīkst būt bagāža. Turklāt man piedāvā pašai izvēlēties, cik lielu un smagu bagāžu vēlos ņemt līdzi un dod iespēju iegādāties arī šīm vēlmēm atbilstošu biļeti. Tā kā nekādu pārpratumu – vienmēr mājās nosvērtā un nomērītā bagāža atbilst tam, kas biļetē norādīts ne tikai manā, bet arī lidostas un aviokompānijas darbinieku izpratnē.
Īpaši man patīk “airBaltic” piloti un kapteiņi un viņu veikums. Katru pacelšanos un nolaišanos izbaudu, ir reizes, kad pat nepamanu, ka esam jau gaisā, vai jau piezemējušies, jo tas izdarīts tik līgani, bez jebkādiem palēcieniem, polkas, iebetonēšanas vai vēl citām atrakcijām, ko bieži piedāvā citu aviokompāniju piloti un kapteiņi. Arī no gaisa bedrēm “airBaltic” pilotiem patīk izvairīties. Ja nu uz minūtēm piecām palūdz piesprādzēties, jo drusku būs masāžiņa, tad uzreiz jau var just, ka lidmašīna ceļas augstāk, kur to tauku drebinātāju “izslēgs”.
Šķiet, ka “airBaltic” kapteiņi ir vienīgie, kuri ar pasažieriem sarunājas bez kartupeļa vai kā cita mutē, jo tiešām var saprast ik vārdu, nevis tikai murdoņu, ar muguras smadzenēm nojaušot, ka kaut kur pa vidu bija vārds “captein” un kaut kur tika pieminēti kaut kādi skaitļi un galamērķa pilsētas nosaukums.
Spēcīgu gandarījumu man sagādā pārpārdotie reisi. Tā ir iespēja iegūt kādu jaunu pieredzi. Reiz kādā ceļojumā biju no lidmašīnas uz konferenču zāli viesnīcā un tad uzreiz atpakaļ uz lidostu. Un no zemes, kurā viesojos, redzēju tikai tuvējās mājas pa viesnīcas logu. Un tad pēkšņi izrādījās, ka tiek meklēts brīvprātīgais, kurš saņems 400 eiro par to, ka viņam būs iespēja pa autobusa logu apskatīt zemi 150 kilometru garumā un tad ar citu reisu nolaisties Rīgā 45 minūtes vēlāk.
Ir bijis arī piedzīvojums, ka liela vēja dēļ nevarēja nolaisties Rīgā un aizvizināja uz Helsinkiem. Protams, vējš todien Rīgas lidostā bija tik jaudīgs, ka tā nebija vienīgā lidmašīna, kuru, saudzējot mūsu dzīvību un veselību, novirzīja uz citu lidostu. Tādēļ varēja relaksēti izstaigāt Helsinku lidostu līdz pienāca informācija no “airBaltic” par tālāko rīcību, vaučers gardām vakariņām utt. Iepazinos ar foršiem cilvēkiem, ieguvu jaunus biznesa kontaktus. Tā kā – divi vienā – izglāba manu dzīvību un veselību un vēl deva iespēju satikt cilvēkus, kurus Rīgā savā mājā nebūtu satikusi.
Uz Tallinu dodos tikai ar “airBaltic”, jo ar komfortablu autobusu ir dārgāk, ne tikai ilgāk un nogurdinošāk. Protams, biļetes uz Tallinu pērku tikai “ķirsī”.
Man arī patīk, ka tad, ja lidmašīna kavējas, jau salonā pasažieriem, kas Rīgu izmanto kā tranzīta lidostu, tiek pateikts, uz kuru izeju jādodas utt. Un man tiešām nav grūti palaist puisi no Tallinas izkāpt kā pirmajam, jo viņam jāskrien uz nākamo reisu pēc 10 minūtēm.
Par visām tām “airBaltic” biznesa šaizēm, naudas ķinķelēšanu utt. es tiešām neko nezinu, bet es esmu lepna, ka manai valstij ir pašai sava aviokompānija. Tikai reti kurais ārpus Latvijas zina, kur tāda Latvija vispār ir.
Turklāt es arī apzinos, ka “airBaltic” darbinieku, īpaši pilotu un kapteiņu algas ir virs vidējā valstī, tādēļ domāju, ka šādas labi apmaksātas darba vietas Latvijai arī kopumā ir vēlamas un noderīgas. Zinu, ka cilvēkiem sašutumu raisīja kāds raksts, kurā bija norādītas pilotu algas, kas ļaudīm šķita nepiemēroti augstas salīdzinājumā ar veikalu pārdevēju un autobusu šoferu algām. Tomēr esmu tik egocentriska, ka nevēlos, lai cilvēks, kuram uzticu savu dzīvību un veselību lidojuma laikā, tad, kad ir 100% savas vērības jāvelta visiem lidmašīnas vadīšanas, sagatavošanas lidojumam utt. procesiem, būtu aizņemts ar domām, kurā veikalā nopirkt lētāku pienu vai kur sameklēt lētu santehniķi, lai salabotu pilošu krānu virtuvē. Es esmu gatava gan ar savu biļešu naudu, gan ar nodokļiem samaksāt par to, lai visus ar lidojumu saistītos darbus – gan degvielas uzpildi, gan bagāžas ievietošanu, gan apstrādi pret apledošanu, gan visu tehnisko parametru pārbaudi un pilotēšanu veic cilvēki, kuriem tajā brīdī tas ir vissvarīgākais un vienīgais, par ko viņi domā.
Un man ir arī svarīgi, lai pilots un kapteinis pirms lidojuma ir labi izgulējies un atpūties, parūpējies par savu fizisko ķermeni kādā sporta zālē, lai, sēžot vairākas stundas pilota krēslā, viņam neiemestos kājās krampji vai mugurā krika. Lai starp lidojumiem visa apkalpe atpūšas komfortablās viesnīcās, kur naktsmiegu netraucē vecpuišu ballīšu troksnis vai blakus gultā guļošā krākšana kādā hosteļa istabiņā.
Un vēl – ja Latvija izvēlētos atteikties no savas nacionālās aviokompānijas, tad visi šie vairāk nekā tūkstotis cilvēku, visticamāk, dotos strādāt uz ārzemēm, un Latvijas budžetā neienāktu viņu samaksāto nodokļu nauda, turklāt cilvēku Latvijā paliktu vēl mazāk, turklāt izglītotu cilvēku, kuru mums trūkst stabila un plaša vidusslāņa izveidei, lai Latvija varētu attīstīties un pastāvēt kā veiksmīga valsts.
Protams, ir lietas, kuras “airBaltic” varētu pilnveidot, uzlabot, ieviest no jauna utt., tai skaitā arī ilgtspējīga un pelnoša biznesa modeļa izveidē, bet es apzinos, ka es tāpat kā ikviens Latvijas iedzīvotājs, esmu šīs kompānijas īpašnieks, tādēļ tā ir arī mana atbildība, ka esmu pieļāvusi tās vadībā reizēm cilvēkus, kas, iespējams, pieņem nepareizus lēmumus.
Ik reizi, kad kritizēju “airBaltic”, apzinos, ka patiesībā tie ir pārmetumi arī pašai sev, jo kā Latvijas valsts pilsone esmu viena no kompānijas līdzīpašniecēm. Un manās rokās ir caur demokrātisku vēlēšanu sistēmu izraudzīties valstij tādus vadītājus, kuri rūpējas par tās iedzīvotājiem, īpašumiem un to attīstību.





Kamēr premjere Evika Siliņa no Saeimas tribīnes "spīdēja" ar paziņojumu, ka mēs ekonomikā neesam paši pēdējie (lasīt: mēs esam priekšpēdējie un grimstam tālāk), Saeimas koalīcijas darboņi ir atraduši laiku piesārņot “ēteru” ar "lielām uzvarām”.
Degvielas cenas ir strauji cēlušās Tuvo Austrumu notikumu dēļ. Un tas ietekmē valsts ekonomiku un cilvēku pirktspēju.
Vēsture parasti neatkārtojas burtiski, bet tās pamatidejas mēdz atgriezties. Mainās laikmets, mainās valodas un karogi, bet varas loģika bieži paliek tā pati. Tāpēc, mēģinot saprast mūsdienu ASV ģeopolitiku, ir vērts atgriezties 19. gadsimtā - pie Britu impērijas opija sistēmas starp Lielbritāniju, Indiju un Ķīnu. Tas nebija vienkārši netīrs tirdzniecības darījums. Tas bija skaidrs modelis tam, kā impērija nostiprina savu varu: nevis tikai pārvaldot teritorijas, bet kontrolējot plūsmas - preces, naudu, resursus un ceļus, pa kuriem tas viss kustas.
Skatos, TV24 politikas speciālisti diskutē - kāda tai Hermaņa partijai ideoloģija? Nopublicēju atbildes uz šiem un citiem jautājumiem, lai skaidrāka bilde. Te apkopoti visbiežākie jautājumi, ko saņemam "Mēs mainām noteikumus" e-pastā.
Ik gadu, tuvojoties 8. martam – Starptautiskajai sieviešu dienai –, sieviešu tiesību jautājumi par vienlīdzību un iespējām arvien gūst lielāku sabiedrības uzmanību. Arī šogad Latvijā jautājums ir gana aktuāls, proti, vai mēs kā demokrātiska sabiedrība patiesi apzināmies, ka dzimumu līdztiesība ir nevis "tikai sieviešu vai sieviešu tiesību jautājums", bet gan demokrātijas noturības jautājums?
Latvijas valsts spēks nav ministrijās, kabinetos vai likumu mapēs. Latvijas spēks ir cilvēkos, kuri katru dienu strādā, – mediķos, autobusu vadītājos, glābējos, skolotājos un daudzos citos. Tieši viņu darbs uztur valsti dzīvu. Tāpēc jebkurš lēmums, kas skar strādājošo cilvēku atalgojumu, ir jāpieņem ar visaugstāko atbildību.
Dailes teātris, Kultūras ministrija, teātra darbinieki un zināma skatītāju daļa pauž publisku neizpratni, kāpēc Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) paudis gatavību izvērtēt topošo izrādi par “rīkojumu Nr. 2”. Izrādās, ka viss ir pavisam vienkārši.
Es šeit nerunāšu par Trešā tempļa būvniecību, Izraēlas bēgļu izmitināšanu Ukrainā un citām lietām, kas balansē uz konspiroloģijas robežas.














































