Iesaki rakstu: 
Pēdējā gada laikā, ja ne vēl ilgāk, Latvijas medijos regulāri pazibsnī kāds savulaik Latvijas politiskajā arēnā itin skaļu vijoli spēlējis tipāžs, kurš šobrīd sevi pozicionē kā uzņēmēju un nepakautrējas pabārstīties ar viediem padomiem, lai vismaz sev šķistu zinošāks nekā ir patiesībā. Stulbeņu zemes folkloras klasiķis, ekspolitiķis Vilis Krištopans.
Nerunājot par šī kunga senākā vēsturē gūtajiem panākumiem basketbolā un uzņēmējdarbībā, politikā viņa darbība allaž ir saistījusies ar uzpūtīgu pārgudrību un nievājošu attieksmi teju pret katru, kas nav šī ekspolitiķa domubiedrs un/vai miljonārs. Arī šogad filmētie rullīši apliecina, ka izbijušā valstsvīra iedomība nav mazinājusies ne par matu, un kopumā pozitīvie komentāri liecina, ka to autori Krištopana “zvaigžņu stundā” vēl nav bijuši piedzimuši vai arī ir tik tikko kā ieradušies pasaulē…
Starp “izvazātāju partijas” lokomotīvēm
Pēdējā laikā šis darbonis, parādoties publiskajā telpā, nereti izsakās no sērijas “ja es būtu premjers, es…”. Domājams, ir vērts atskatīties uz Krištopana paša darbību aktīvajā politikā, lai izdarītu zināmus secinājumus par to, ko šis agrākais politikānis paguva “sastrādāt”, kad “būtu” bija īstenības izteiksmē.
Krištopans savas politiskās karjeras laikā pabijis valsts ieņēmumu valsts ministra, premjera un Saeimas deputāta amatos, īslaicīgi izpildījis (kas zina, varbūt tikai aizpildījis) pat zemkopības un iekšlietu ministra krēslus, bet ar lielāko aktivitāti izcēlies tieši satiksmes ministra postenī, visai konstanti principu “vispirms domāt, pēc tam runāt/darīt” pagriežot pretējā virzienā.
Kundziņa politiskā karjera deviņdesmitajos gados sākās frizētu tipāžu un pārkrāsotu komunistu armādas izveidotajā ambiciozajā politgrupējumā “Latvijas ceļš” (LC), kas, 5. Saeimas vēlēšanās kļuvis par elektorāta lielāko cerību, vēlāk kļuva par izcilāko nesaimnieciskuma, pri(h)vatizācijas, valsts mantas izšķērdēšanas un izzagšanas paraugu (neskatoties uz 5. Saeimas laika pirmā premjera Birkava specializēšanos cīņai pret to pārdesmit gadus senā pagātnē).
Tieši šajā laikā LC un tā birkavu, gaiļu, gorbunovu, krištopanu, panteļējevu, lībaņu un citu politsubjektu vadībā dzima tiesiskais nihilisms un politiskās elites totāla arogance, nicinājums un “skatīšanās no augšas” uz sabiedrību kopumā, to ņirdzīgi dēvējot par “mazajiem cilvēkiem” un “reņģu ēdājiem”… Valdošo politisko klaunu stulbumu papildināja banku krīze, noguldījumu krāpniekfirmu aktivitātes, absolūts organizētās un cita veida noziedzības uzplaukums, inflācijas lēcieni, deficīta pluinīti valsts budžeti un ar skaļu uzvārdu apveltīts, tomēr gaužām nespējīgs Valsts prezidents-marionete politiskajā fonā…
Tieši uz šī fona Krištopans kļuva par sabiedrībā atpazīstamu politiķi. Būdams valsts ieņēmumu valsts ministra amatā, plātīja rokas par tobrīd izplatītajām ieņēmumu dienesta struktūru kukuļošanas shēmām, vaidot, ka nevarot taču iet kabinetos kontrolēt, vai kāds ierēdņiem nedod dolārus.
Darbības pīķi gan ekssportists sasniedza, būdams satiksmes ministrs trīs valdībās pēc kārtas. Šajā laikā tika raidīts starta šāviens degvielas akcīzes nodokļa celšanai – izcilas “rūpes par tautu”, jo cenas kāpums šim energoresursam automātiski ar sniega bumbas efektu rauj līdzi pilnīgi visu preču un pakalpojumu cenas bez izņēmuma, bet ieceres samērīgums ar iedzīvotāju maksātspēju nebija būtisks.
“Ceļš ir tāds pats pakalpojums kā jebkurš cits,” – uzpūtīgi noteica Krištopans, visai nepārprotami starp rindām liekot saprast – kas nespēj maksāt par politiskajiem ceļu remontiem, nespēj nopirkt sabiedriskā transporta biļeti (par auto un degvielu nerunājot), lai lido pa gaisu. Kas nav “biezais”, tas nav cilvēks… Bet visas ministra aktivitātes ar uzkrītošu intensitāti tika afišētas un “pīārētas” (tolaik, šķiet, šādu epitetu pat neizmantoja) paša neformālās “kabatas televīzijas” “aktuālajās intervijās”.
Saspringtās ministrēšanas vaļasbrīžos Krištopans pamanījās arī izklaidēt publiku, vadājot dzeltenā formāta reportieres pa naktslokāliem (spriežot pēc rakstā atreferētā, izmantojot ministrijas auto ar visu šoferi), nododoties nelielai viskija ieraušanai un vienai no izklaides biedrenēm pat piedāvājot palīdzēt apbērnoties….
Kā aizbildinājums degvielas akcīzes nodokļa celšanai (tāda gan tika piedzīvota arī iepriekš, citu ministru uzraudzībā) tika izmantots arguments nepieciešamībai pēc līdzekļiem ceļu remontēšanai. Un tie tiešām kādu brīdi tika intensīvi remontēti, sevišķi priekšvēlēšanu laikā; toreizējā satiksmes ministra ar premjera ambīcijām senču dzimtajā Latgales pusē viens “remonta” projekts vēlāk ieguva neoficiālu nosaukumu “priekšvēlēšanu asfalts”, jo, tiklīdz vēlēšanas bija beigušās un Krištopans stiķēja nākamo valdību, “jaunais” asfalts tika burtiski aizskalots rudens lietavās.
Pa starpai politiķis pamanījās Latviju nodēvēt vēlāk folklorizētajā epitetā par “stulbeņu zemi”, bet, vadīdams pēdējo posmu satiksmes ministra amatā, kundziņš vēl, atbildot uz premjera (Guntara Krasta) aizrādījumiem saistībā ar formāliem pārkāpumiem, pamanījās aizrunāties, ka valdības vadītājs esot “utu vanags” un “idiots”, neviļus iepūšot arī Krievijas taurē, kas tolaik Krastu nodēvēja ar “niecību”. Vēl pirms laika Krištopans ierunājās par papildu degvielas akcīzes celšanu (un automātisku inflācijas uzrāvienu), tūlīt gan šādu rīcību nodēvējot par nepopulāru, jo “tuvojas vēlēšanas”, tādēļ – vismaz uz laiku atceļamu.
Nesolīt nevar pat Krištopans
Vēlēšanas pietuvojās arī 1998. gadā, kad Krištopans, sūtot personīgas vēstules visiem Latvijas iedzīvotājiem un, protams, skaitliski daudzsološākajam kontingentam – pensionāriem, atklāti tēmēja uz premjera krēslu un nekautrējās pasolīt kaut ko tā arī neizpildītu. Priekšvēlēšanu lapelēs teksts zem politiķa ģīmetnes solīja – garantēju, ka manis vadītā valdība paaugstinās pensijas par 10 latiem. Ticis kārotajā krēslā, Krištopans izlielījās, ka esot “rezultāta cilvēks”, un uz rezultātu nebija ilgi jāgaida, viņa valdība pensijas tiešām paaugstināja… par 18 santīmiem.
Bez bezdarba kāpuma, milzīga budžeta deficīta un sociālā budžeta novešanas līdz “kliņķim” vēl viens “lielisks” valdības projekts bija nodokļu rāviens debesīs lietotiem auto – izcilākais veids lietoto auto tirgus iznīcināšanai uz vairākiem gadiem, par ko Lietuvā vēl šodien atceras un saka Latvijai ironisku paldies. Galu galā pēc nepilnu astoņu mēnešu haotiskas (lai neteiktu – parodiskas) premjerēšanas Krištopans, kurš kā valdības vadītājs bija izpelnījies nelabvēļu apzīmējumu “Lemberga pakalpiņš”, pēc intensīviem tuvāko politikāņu ieteikumiem atkāpās. Kopumā, skatoties atpakaļ, drīzāk šķiet, ka viņa mērķis bija nevis kļūt par spējīgu un pārliecinošu premjeru, bet gan panākt, ka paša vieplis tiek piekarināts pie sienas MK ēkā starp citu bijušo premjeru portretiem.
Pretēji bazūnētajam Krištopans pēc laika politikā atgriezās. Proti, iepriekš dedzīgais LC patriots un viens no redzamākajiem politiķiem Krištopans mirkli pēc paša nespējīgās valdības krišanas un pirms “dzimtās” partijas pelnītas aizslaucīšanas vēstures mēslainē simboliski “aizgāja no politikas”, bet 8. Saeimā 2002. gadā iestūrēja uz ZZS plosta (ne kā biedrs). Atgriezās ne gluži, “lai strādātu”, bet – lai atsēdētu stundas Saeimā, jo, kā liecina pieejamā informācija, 8. Saeimas deputāta pilnvaru laikā viņš no tribīnes nav izteicies ne par vienu jautājumu.
Tā nu ekspremjers pamazām nozuda ne vien no politikas, pasludinot sevi par personu, kas retāk sniegs intervijas un būs nost no sabiedrības acīm, bet arī no Latvijas, iekārtojoties Floridas piekrastē. (Ironiski, bet iepriekš pirmsvēlēšanu gaisotnē pats iesmēja par tā brīža galveno konkurentpartiju, ka varētu balsot arī par viņiem, taču neesot garantijas, ka tās līderis neaizmuks uz Ameriku, un kas tad palikšot pāri no partijas.) Tomēr nepagāja pat īsti pusotra desmitgade, kad Krištopans kļuva atkal regulāri pamanāms “stulbeņu zemē” un šķietami nelaida garām nevienu iespēju pagorīties preses slejās vai TV ekrānā, runājot ar katru, kurš gatavs klausīties.
Tā nu šis realitātes šovs ar nosaukumu “ja es būtu premjers, es gan...” dažādos kanālos ar zināmu regularitāti turpinās, un šajā kontekstā atliek vien atzīt, ka šodienas politiskajai elitei, kas ir vēl stulbāka un aprobežotāka par iepriekšējām, reizēm pat nebūs par skādi šādu politisku caurkriteņu izteikumos ieklausīties…
Tāds tādu atrod?
Pēc paša stāstītā, Krištopans pirms Donalda Trampa ieiešanas Baltajā namā ar galveno amerikāni vairākkārt esot ticies saviesīgos apstākļos, pie viskija glāzes apspriežot arī biznesa projektus, un no izbijušā Latvijas politiķa retorikas nojaušams, ka viņš ir liels izbijušā ASV līdera ar oranžo frizūru atbalstītājs, bet visus citādi domājošos ir gatavs pielīdzināt idiotiem. Jo Tramps jau “neko, tikai asi izsakās, bet tas jau nepatīk”. Bet cilvēks, kas sapelnījis miljardus, nevarot būt idiots. (Vai nepastāv opcija, ka sastrādātais “kāposts” sagroza mentālo stāvokli, vēsture pagaidām klusē.)
Nav būtiski, cik tuvs vai tāls šis “stulbeņu zemes” pārstāvis ir Donaldam Trampam, un nebūt nav runa par to, cik kāds “asi” izsakās. Kā saka, leksika atbilst intelektam. Svarīgs ir kas cits. Vairākkārt bankrotējušā un uzplaukušā miljardiera-rasista darbību lāgiem uzkrītoši raksturojis haotiskums (sak, vakar es teicu tā, šodien tam nav nozīmes – tagad saku citādi), kas uzskatāmi atbalsojās fondu tirgos, liekot aizmirst par kaut jelkādu stabilitāti.
Taču vēl pirms ievēlēšanas Tramps pārkāpa visas sarkanās līnijas, publiski un atklāti ņirgājoties par neārstējami slimu cilvēku, kas ir absolūti nepieņemama rīcība jebkurā normālā sabiedrībā un no jebkuras personas puses – vai tas būtu sētnieks vai prezidenta amata kandidāts. Un tīri cilvēcīgi pagrūti izprast to “jeņķu” daļu, kas par šādu deģenerātu ir gatavi atdot savu balsi.
Iespējams, ka pensionārs Krištopans kopā Trampu patiešām noorganizēs kādu vērienīgu biznesa projektu, un lai viņiem veicas. Ņemot vērā abu kungu uzpūtības pakāpi, lietišķais pāris varētu sanākt itin jautrs. Kas zina, varbūt vēl šajā desmitgadē abi vīri izveidos golfa impēriju, ko nosauks Krištrampa vai Trampāna vārdā. Vai kā tamlīdzīgi.
Taču, ja kāds šodien ir “ar visām četrām” gatavs klausīties Latvijas politiskā caurkriteņa padomos, tad jāpatur prātā, ka tos dod uzpūtīgs (lai arī pārticis) lielībnieks, kurš vadījis (vai izlicies vadām) visnespējīgāko valdību Latvijas vēsturē, kuras “varēšanu” visspilgtāk ilustrēja Saeimas tolaik vienu stundu ilgušās plenārsēdes, jo… valdošā koalīcija vienkārši nebija spējīga sagatavot lielāku apjomu izskatāmo jautājumu…
P.S. Varam katrs sev uzdot retorisku jautājumu – kas šodien ir mainījies varas un sabiedrības attiecībās?
Seko mums 
Latvijas izaugsmes un labklājības atslēgvārds ir konkurētspēja, bet galvenais valsts konkurētspēju veicinošais faktors ir produktivitāte. Latvijā produktivitāte uz vienu nodarbināto veido tikai aptuveni 60% no Eiropas Savienības (ES) vidējā līmeņa. Viens no mūsu būtiskākajiem izaicinājumiem, saskaroties ar riskiem, ko rada ģeopolitiskā nestabilitāte, sabiedrības novecošanās, straujais tehnoloģiju progress un nepieciešamība palielināt ar klimata pārmaiņām saistītus ieguldījumus, ir ievērojami kāpināt produktivitātes un konkurētspējas pieaugumu.
“Tas viennozīmīgi ir valsts drošības jautājums,” pēc notikušā konkursa vērtējot atteikumu reģionālajiem medijiem piešķirt Eiropas Savienības Atveseļošanas fonda līdzekļus digitalizācijai, teic Latvijas preses izdevēju asociācijas (LPIA) valdes priekšsēdētāja vietnieks un atbildīgais par reģionālajiem medijiem Guntars Līcis. Daudziem medijiem tas nozīmēs darbības pārtraukšanu. Taču bez reģionālajiem medijiem veidosies dezinformācijas zonas, ko ar savu saturu piepildīs ienaidnieki. Un to mums ir daudz.
Kā tā var būt, ka mūsu valstī, kas savai aizsardzībai tērē 3% no IKP, Valsts policijas krāsās daiļotā braucamrīkā pa Tēvijas ārēm laiski vizinās 46 migranti, bet varbūt ienaidnieka speciālo uzdevumu kaujinieki? Kā tā var būt, ka mēs tērējam milzu naudu robežas aprīkošanā ar žogiem, sietiem un betona bluķiem, bet tā dēvētie migranti brīvi maršē tam visam pāri? Kā tā var būt, ka parlamentārā uzrauga, Saeimas atbildīgās komisijas priekšsēdētāja rīcībā vairāk nekā diennakti pēc notikušā nav pilnas informācijas par šī vājprāta iemesliem? Atkal izrādīsies, ka neviens ne par ko nav atbildīgs? Vainīgais būs kāds nošļucis pierobežas kaprālis? Te ir valsts vai kas?
Pirmdien tīmeklī Aizsardzības ministrijas parlamentārais sekretārs Atis Švinka (“Progresīvie”) publicēja savu tvītu: “Šodien paiet gads kopš dienas, kas satricināja pasauli, kad Hamas realizētais terorisms atņēma dzīvības tik daudziem nevainīgiem cilvēkiem Izraēlā un daudzi tika saņemti par ķīlniekiem. Terorisms ir noziegums, nevainīgu civiliedzīvotāju nogalināšana ir noziegums, ķīlnieku sagrābšana ir noziegums. Šodien pieminam 7. oktobra nevainīgos upurus!”
Fragments no Rišarda Legutko 2012. gadā iznākušās grāmatas Ierindas cilvēka triumfs (Triumf człowieka pospolitego), kas angļu un citos tulkojumos pazīstama ar nosaukumu Dēmons demokrātijā. Totalitārisma tendences brīvajās sabiedrībās.
No 2024. gada 30. jūlija līdz 5. augustam Lielbritānijā notika protesti un nemieri, kas vērsti pret imigrāciju. Šie notikumi masu medijos tika interpretēti pamatā kā “galēji labējo” protesti, kurus izprovocējušas “viltus ziņas” par 29. jūlijā Sautportā notikušo slaktiņu, kur imigrantu izcelsmes vīrietis nodūra trīs bērnus. Tāpat tika uzsvērts protestu destruktīvisms un vardarbība.
Kur palikuši strīdi, cik ilgam laikam palicis dažnedažādo resursu, ar ko māte Zeme mūs baro? Piemēram, tā pati nafta. Tie, kam virs 40, noteikti atceras, ka tā bija top tēma 90. gados un šī gadsimta sākumā. Patiesībā tā bija tēma un dažādu zinātnisko prognozētāju maize jau krietni senāk.
Finanšu nozares asociācija (FNA) neatbalsta valdības ieceri samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī par 1%, jo ar šādu soli valdība risina šodienas problēmas uz nākotnes pensionāru jeb šodienas strādājošo rēķina.
