Ko politiķi tev nestāsta

Ādolfs Hitlers tāpat kā Donalds Tramps varas virsotnē nonāca demokrātisku vēlēšanu rezultātā. Hitlers, izmantojot valsts konstitūcijas likumiskās iespējas, ar referendumu palīdzību panāca gan Vācijas kanclera un prezidenta amata apvienošanu, gan Austrijas “anšlusu” jeb aneksiju, būtībā pilnīgu varas pārņemšanu. Un pasakiet vēl, ka konstitūcija bija kaut kas, kas viņu atturēja. Kaut vai tāpēc, ka arī “tautas gribu” ir iespējams izmantot, lai demokrātiskā veidā stiprinātu autoritārismu.

Kāpēc salīdzinājums ar Trampu? Jo viņš jau divu mēnešu laikā ir panācis līdz šim par demokrātijas citadeli uzskatītajās ASV demokrātijas institūciju nonivelēšanu, tiesu varas diskreditāciju un Kongresa (parlamenta) padarīšanu par savu balsošanas mašīnu. Ar ko tad Kanādas saukšana par 51.štatu atšķiras no augsnes gatavošanas “anšlusam”? Ar ko tad Grenlandes kā “nacionālo drošības interešu” subjekta dēvēšana atšķiras no Hitlera “likumīgajām” tiesībām uz Čehoslovākijas Sudetiem, kuru aneksija arī notika 1938.gadā?

Nesen izskanējušais Trampa apgalvojums, ka varētu censties saglabāt amatu arī trešo termiņu, lai gan ASV Konstitūcija paredz ne vairāk kā divus četru gadu termiņus, liecina, ka ASV demokrātijai ir beigas.

Trampa teiktais, ka “ir metodes, ko varētu darīt”, lai kļūtu par ASV prezidentu, nozīmē tikai to pašu, ko vēsture ir jau pieredzējusi: “ļoti labprātīgus” konstitūcijas grozījumus, kas Trampam šo iespēju dos. Un ticiet droši – ASV Kongress to atbalstīs. Viss būs likuma ietvaros.

Nekāda atpakaļceļa demokrātijā nav, un visi tie, kas saka - “pagaidiet, vēl jau nekas nav noticis, paskatieties, pirmajā prezidentūrā nekas briesmīgs nenotika” –, melo paši sev.

Kāpēc šis pagarā vēstures un tagadnes savijuma etīde? Kā atgādinājums, ka Latvijā līdzīgi kā ASV vēl ne tik senajos “Baidena laikos” šobrīd ir ļoti vāja politiskā vara un sabiedrība, kas ar to ir pamatoti neapmierināta. Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs politiskās (izpildvaras) varas vājumu un nespēju atbilst sabiedrības ekspektācijām mēģina labot ar vairākiem likuma grozījumiem, piemēram, neatkarīgo institūciju – Valsts kontroliera, Latvijas Bankas prezidenta un tiesībsarga – kandidatūru izvēles uzticēšanu valsts prezidentam.

Iemeslu Rinkēvičs ir paudis skaidri – lai neatkārtotos “cirks”, kā tas bija ar Latvijas Bankas prezidenta izvēles procesu. Tas, ko nesaka ne Rinkēvičs, ne arī lielākā daļa politiķu, – ka valsts prezidenta pilnvaru paplašināšana ir nevis ar kādiem parastiem likumu grozījumiem panākama kārtība, bet prasītu grozīt Satversmi. Un, lai grozītu Satversmi, nevar sanākt, piemēram, 50 Saeimas deputāti un ar 26 balsīm kaut ko pieņemt un izgrozīt. Vismaz pagaidām likums to neļauj.

Otrs – ja jau ir runa par prezidenta pilnvaru paplašināšanu, tad cik plašām tām jābūt? Šie likuma grozījumi skaidri atver vērienīgākas diskusijas ietvaru – par to, vai nav jāmaina konstitucionālā kārtība, veidojot tautas vēlēta prezidenta institūciju, attiecīgi mazinot šībrīža valsts prezidenta institūcijas lielā mērā tikai reprezentatīvo raksturu. Edgaram Rinkēvičam kā populāram prezidentam, katrā gadījumā krietni populārākam nekā valdība ar Eviku Siliņu vai Saeima ar Daigu Mieriņu priekšgalā, ir iespēja izskatīties tālredzīgi un labi, šādu diskusiju ierosinot.

Taču jautājums ir neapšaubāms – vai prezidenta rosinātie likuma grozījumi uzlabos varas kvalitāti? Jāšaubās. Drīzāk to panāktu parlamenta vēlēšanu sistēmas maiņa, jo šībrīža sistēma ir nonivelējusi personības vērtību politikā un varā. Mērķis būtu parlamenta lomas un sastāva politiskās kvalitātes uzlabošana, varas arogances un neaizskaramības mazināšana. Nevis pārlieka paļaušanās uz “saimnieka” un “stingrās rokas” principiem.

Jā, un ko tad galu galā politiķi jums nestāsta? Ļoti vienkārši: to, ka uzskata sabiedrību par manipulējamu masu. Kurai var “iebarot” baltu par melnu, un kuru var izmantot gluži demokrātiskā veidā. Diemžēl vēsture dod šim uzskatam pamatu.

Novērtē šo rakstu: